Reiz tika svinētas kāzas. Jaunajam pārim nebija daudz naudas, bet viņi tomēr vēlējās, ka ierastos daudzi viesi. Dalīts prieks ir dubults prieks, domāja viņi. Tām jābūt lielām svinībām, viņi nolēma, ar daudz viesiem. Kādēļ gan lai prieks netiktu arī viņiem? Starp cilvēkiem tagad taču valda vairāk ciešanas kā prieks. Tā nu viņi lūdza viesus katram paņemt līdzi pa pudelei vīna. Pie ieejas stāvēšot liela muca, kurā viņi varēs saliet savu vīnu.
Kad nu svinības tika atklātas, apkalpotāji skrēja pie mucas, lai smeltu no tās. Bet cik liels bija visu izbrīns, kad viņi manīja, ka tur ir tikai ūdens. Kā pārakmeņojušies viņi tur stāvēja, līdz viņiem kļuva skaidrs, ka ikviens no viņiem pie sevis bija nodomājis: “To pudeli ūdens, ko es tur ieliešu, neviens nemanīs.” Nu viņi zināja, ka tā domājis bija katrs no viņiem:” Šodien es varēšu svinēt uz citu rēķina.” Nemiers, nedrošība un kauns viņus pārņēma, kad beigu beigās bija jādzer ūdens. Un, kad ap pusnakti apklusa flautu spēle, visi klusēdami gāja uz mājām un ikviens zināja: svētki nebija notikuši.
