Jānis Klīdzējs
|
Jānis Klīdzējs par dzīvi un mērķtiecību
Mēs prasām, lai pasaule mūs saprastu, bet mūsos pašos trūkst pasaules saprašanas, pasaules izpratnes. Vaimanāšana, sūkstīšanās, ka pasaule mūs nesapratīs, karstā runāšana nav solis uz problēmu risināšanu. Pasaule no mums gaida rīcību, gaida stingru vārdu. |
|
Jānis Klīdzējs par cilvēkiem un attiecībām
Visa pasaule šodien ir izsalkusi – pēc mīlestības, palīdzības, domas, cerības, pēc labā. Tāpat vien ir izsalkuši mūsu brāļi un māsas dzimtenē, tāpat mēs paši. Katrs mēs esam sava veida prieks, sāpe, kauns, vaina, doma, mīlestība, cerība un palīdzība. Mums ir kur sevi likt. |
|
Jānis Klīdzējs par cilvēkiem un lēmumiem
Šodienas cilvēku nelaime un posts ir sācies ar to, ka morāles mērauklas savai dzīvei un rīcībai viņi noskatās un paņem kā derīgas no tiem, kas tāpat visu dara viņiem visapkārt. Tas ir tikpat kā nostādīt pareizo laiku savā pulkstenī vienmēr pēc kaimiņu pulksteņiem, kas var būt jau sen samaitājušies un rāda nepareizu stundu. |
|
Jānis Klīdzējs par dzīvi, dzīves jēgu un attieksmi
Liekas gan, ka nekādas sistēmas, nekādas reformas, nekādas revolūcijas vai filozofijas visu cilvēku problēmas neatrisinās nekad. Neizskatās viss. Kādam sāpēs vienmēr. Ja kādam nesāpēs, uz savu nelaimi tas steidzīgi dzīsies pats. Kliedzieni un vaidēšana zemapziņā, instinktu pagrūdieni, baiļu un mazvērtības kompleksi dzen un grūsta pa dienām un naktīm it visus. Stiprākie, drošākie, ticīgākie atrod kādu gaismas staru pie kā pieturēties. Citi uzvelk neredzamo svārku, apšūtu ar draudu asmeņiem uz ārieni. Sviež lamu vārdus un vicina dūres uz visām pusēm. Tos labi var pazīt pat uz lielceļiem, kā tie vada savus auto, lēkdami citu ceļā, reizēm nobļaudamies. Vai patiešām visas ielas, skolas un mājas kļūst arvien vairāk piesātinātas ar neirotiķiem, kas jūtas kā dzeloņstiepli norijuši? Viņi zina, ka – divas reizes divi ir četri, bet nevar to paciest un skrien lokā, savu neesošo asti tverdami. Arvien vairāk šīs tehnoloģiju dzirnavas maļ no sevis ārā pilnīgi nesagatavotus psihotiķus, kam – divas reizes divi ir pieci. Tie tā to redz un tic, un neviens tiem nevar pierādīt, ka tā nebūtu. |
|
Jānis Klīdzējs par vienatni
Cilvēkos un ap cilvēkiem vienmēr tiek paturēta, vairāk ar instinktu nekā apzinīgu rīcību, tāda privāta zona. Otrs no malas, kaut arī tuvinieks, tanī netiek iekšā katrreiz. Netiek ielaists. Dažreiz tiek… Varbūt tur arī tā vieta, kur tiek glabāts un sargāts cilvēka galvenais kodols. Tas nevarētu ne augt, ne veidoties, ne mainīties, ja šinī zonā varētu katrs pastaigāties pēc patikas, pabakstīt, vai pat uzkāpt ar kāju uz asniem. |