Reiz kādam nabadzīgam tirgotājam vienam bija jādodas tālā ceļā un tādēļ viņš visus savu dzelzs lietu krājumu uzticēja kādam bagātam tirgotājam. Tas apsolīja raudzīties, lai svešais īpašums pa to laiku netiktu sabojāts, nozaudēts vai nozagts.
Kad nabadzīgais tirgotājs atgriezās, viņš tūdaļ devās pie kolēģa un lūdza viņu atdot viņa cirvjus, sirpjus, kapļus, arklus, pakavus un naglas. Bet bagātais tirgotājs pa to laiku visu bija izpārdevis, un, lai aizbildinātos, viņš teica: “Ar tavu dzelzi, dārgais draugs, notika nelaime.”
“Kas tad?”
“Es tos biju novietojis kaltē. Bet tur čum un mudž no pelēm. Viņas to dzelzi apēdušas. Es pats redzēju, kā viņas to grauza. Ja tu netici, nāc, apskati pats!”
nabaga tirgotājs neielaidās strīdā. Viņš teica: “Kāpēc gan man tas būtu jāredz? Es tev arī tā ticu. Es jau zinu, ka dzelzs pelēm ir sevišķi izmeklēts ēdiens. Dzīvo vesels.”
Tad nu viņš devās prom no bagātā. Uz ceļa mājas priekšā spēlējās kāds mazs zēns, bagātā tirgotāja dēls. Nabadzīgais tirgotājs pasveicināja zēnu un, noglāstījis to, uzsēdināja sev uz pleciem un it kā pa jokam nesa viņu taisnā ceļā uz savām mājām.
Nākošā dienā abi tirgotāji satikās tirgū, un bagātais tirgotājs žēlojās nabadzīgajam, ka viņa dēlēns esot pazudis un jautāja viņam, vai tas neesot šo redzējis vai ko dzirdējis. “Jā, jā, esmu gan”, atbildēja nabagais. “Tiklīdz es vakar izgāju no tavas mājas, es redzēju, ka vanags nolaidās pie tava zēna, saķēra to un aizlidoja prom.”
Tad bagātais kļuva nikns un kliedza: “Kaunies tu mani izsmiet! Vai tad ir iespējams, ka vanags aiznes bērnu?!”
“Nē, es nemaz nesmeju par tevi! Man tas nešķiet dīvaini, ka vanags aiznesis bērnu, ja jau peles var apēst veselu vezumu dzelzs. Viss ir iespējams. “Nu bagātais visu saprata. “tavu dzelzi neapēda peles, bet gan es to pārdevu”, viņš pazemīgi atzinās. “Bet es tev to divkāršs atlīdzināšu.”
“Nu, ja jau tādas tās lietas, tad arī vanags nav aiznesis tavu dēlu, un es to atvedīšu tev atpakaļ.”
