Kādu dienu no debesīm nolaidās eņģelis, lai apskatītos, kas notiek mūsu Tēva dzīvokļos. Proti daudzi cilvēki, nonākuši debesīs, sūdzējās par to, ka viņi uz zemes neesot atraduši dzīvokli Tēva namā.
Debesu iedzīvotāji bija izbrīnīti, un Dievs nolēma sūtīt uz zemi eņģeli, lai tas apskatītos, kas tur noticis.
Kad eņģelis tur nonāca, viņš klauvēja pie visām durvīm un logiem, kas bija Tēva dzīvokļiem. Bet visas mājas bija aizslēgtas un atslēgas pazudušas; iedzīvotāji aizbēguši, un visur stāvēja lieli plakāti ar uzrakstu: “Neapdzīvojams”.
Tikai dažas mājas bija apdzīvotas. Pārējās bija tukšas. Tanīs dažās apdzīvotajās mājās dzīvoja īpašas personas: tie, kas ievēroja piecus baznīcas baušļus; kas svētdienās apmeklēja dievkalpojumu; daži baznīcu tiesību skolotāji; daži morālisti un baznīcu firsti. Šīs personas bija vienīgie Tēva namā palikušie iedzīvotāji; pārējās mājas bija tukšas. Kāpēc? Lai to uzzinātu, eņģelis sasauca kopā tos, kas vēl dzīvoja Tēva dzīvokļos, un jautāja tiem, kur paslēpušies pārējie iedzīvotāji un kāpēc šīs mājas tiekot uzskatītas par “neapdzīvojamām”.
Personas, kas vēl dzīvoja Tēva dzīvokļos, eņģelim paskaidroja, viņi esot studējuši Dieva domas un nodomus no garīgā, domājošā, hierarhiskā, aristokrātiskā, baznīcas un dziedināšanas viedokļa. Viņi esot secinājuši, ka viņiem un tikai viņiem esot tiesības dzīvot Dieva namā; ka viņi un tikai viņi varot izmantot šos dzīvokļus.
Šai sakarā viņi pamazām atsauca uzturēšanās atļaujas un pasludināja mājas par “neapdzīvojamām”.
Eņģeļa ausīs sanēja no šo paskaidrojumu lavīnas. Viņš saprata un tādēļ kļuva ļoti, ļoti bēdīgs. Viņš sazinājās ar Dievu un saņēma sekojošu norādījumu:
“Dodies uz pilsētu. Pasūti jaunas atslēgas. Apsargā mājas. Atver visas durvis un logus. Noņem plakātus un nodzēs vārdu “neapdzīvojams”. Un uzraksti jaunus vārdus.”
Un Dievs eņģelim nodiktēja garu sarakstu ar vārdiem.
Tūlīt pat eņģelis ķērās pie darba. Viņš pasūtīja jaunas atslēgas. Viņš daudzu māju atjaunošanai un remontam pieprasīja tīrīšanas firmu un būvuzņēmumu. Viņš pats nopirka krāsu un otu un uzzīmēja jaunus plakātus.
Tagad uz plakātiem bija jauno iedzīvotāju vārdi: “Trūcīgie; Izsalkušie; Noskumušie; Vajātie; Svešinieki; Miera nesēji; Žēlsirdīgie; Grēcinieki; Kas apmeklē ieslodzītos; Kas apģērbj svētceļniekus; Kas apmeklē slimos; Kas cieš dēļ netaisnības; Kas palīdz nabagiem” utt. Saule nožāvēja raibos uzrakstus, un eņģelis pie katras atjaunotās mājas durvīm piestiprināja jaunu plakātu. Tie daži cilvēki, kas vēl dzīvoja Dieva dzīvokļos, nevārēja neko saprast un jautāja eņģelim, ar kādām tiesībām viņš visu to darot. Eņģelis uz to atbildēja: “Visuagstākais man to pavēlēja darīt.”
Kad viss bija pabeigts, visi laikraksti publicēja vēstuli. Arī radio un televīzijā varēja dzirdēt sekojošus paziņojumus un redzēt: Jauna māja gaida tos, kas meklē vietu Tēva dzīvokļos. Tikai jāizlasa plakāti virs namu durvīm, un tie, kuri var sevi identificēt ar kādu no tiem, drīkst tur dzīvot. Pārējie, kas vēl dzīvoja Tēva dzīvokļos, varēja tur palikt ar noteikumu, ka viņi darbojas kādā no šīm grupām.
Tā Tēva dzīvokļi uz zemes atkal kļuva apdzīvoti.
