Kāds satraukts cilvēks reiz skrēja pie Sokrāta. “Klau, Sokrāt, man tas tev jāpastāsta, kā tavs draugs…”
“Pag!” gudrais viņu pārtrauca,” vai to, ko tu gribi man pateikt, esi vispirms caur trim sietiem izsijājis?
“Trim sietiem?” otrais izbrīnīts jautāja. “Jā, mans draugs, trim sietiem! Ļauj apskatīt, vai tas, ko tu gribi man pastāstīt, iet cauri trim sietiem. Pirmais siets ir patiesība. Vai esi pārliecinājies, ka viss, ko gribi man teikt, ir taisnība?” “Nē, es dzirdēju to stāstām, un …” “Tā,tā.Bet tu droši vien to pārbaudīji ar otro sietu, tas ir labuma siets. Vai tas, ko vēlies man pastāstīt, ir ja ne patiess, tad vismaz labs?” Otrais vilcinoties teica: “Nē, tas nē, tieši otrādi…”
“Tad”, gudrais viņu pārtrauca, “izmantosim vēl to trešo sietu un pajautāsim, vai ir nepieciešams to, kas tevi tik ļoti satrauc, man stāstīt.”
“Nepieciešams nu gluži nav…” “Tātad”, smaidīja Sokrāts, “ja jau tas, ko tu man tik ļoti gribi pastāstīt, nav ne patiess, ne labs, ne arī nepieciešams, tad atstāj to apraktu un neapgrūtini ar to ne sevi, ne mani!”
