Konfūciju ļoti satrauca Laodzi un viņa mācība. Reiz viņš devās tikties ar Laodzi. Konfūcijs bija vecāks un cerēja, ka Laodzi izrādīs viņam pienācīgu cieņu. Taču, kad Konfūcijs ienāca, Laodzi palika sēžam. Viņš pat nepiecēlās, lai sasveicinātos, un neteica: “Sēdieties.” Viņš vispār nepievērsa atnācējam uzmanību. Konfūcijs kļuva nikns: “Kas tas par Skolotāju?!” Un jautāja:
“Vai jūs nemaz neatzīstat labā toņa principus?”
Laodzi atbildēja:
“Ja jūs vēlaties sēdēt, sēdieties. Ja vēlaties stāvēt kājās, stāviet. Kas gan es esmu, lai jums to teiktu? Tā ir jūsu dzīve. Es neiejaucos.”
Konfūcijs bija pārsteigts. Viņš mēģināja uzsākt sarunu par augstāko cilvēku. Laodzi sāka smieties:
“Es nekad neesmu redzējis neko “augstāku” vai “zemāku”. Cilvēks paliek cilvēks, tāpat kā koks ir koks. Visi piedalās kopējā eksistencē. Nav neviena, kas būtu augstāks vai zemāks. Tās ir blēņas un aplamības.”
