Viņš stāvēja uz tilta un lūkojās straujajā ūdenī. Viņam viss bija apnicis un noriebies. Kaut bija jauns, viņš dzīvei nesaskatīja nekādas jēgas. Viņš bija nolēmis šeit to visu izbeigt un pārtraukt bezjēdzīgo dzīvi. Viņš lūkojās ūdenī, un viņa pleci saspringa. Viņš vēlējās uz šī tilta sadedzināt «visus tiltus», bet pēkšņi saklausīja: «Labvakar!». Pārsteigts viņš pagriezās un ieraudzīja nepazīstamu vīrieti. Vīrietis lūdza, lai viņš atdod naudu, jo viņam taču vairāk to nevajadzēs. Apjukumā viņš sāka taustīties pa kabatām, lai atrastu maku. Vīrietis, kurš iztraucēja viņa nodomu, sāka stāstīt par bāreņiem, kas dzīvojot tepat netālu, lai viņš aiznesot naudu tiem.
Un viņš pat nesaprata, kā bija piekritis, bet attapās, ejot pie bāreņiem. Viņš aizies, atdos naudu un noteikti atgriezīsies uz tilta.
Jo vairāk viņš attālinājās no tilta, jo staltāk izslējās, solis palika stingrāks, un notirpušie pirksti spēcīgi turēja laikraksta gabaliņu, uz kura bija rakstīta bāreņu adrese. Bāreņu, kuriem viņa nauda būs pēdējais glābiņš un izredzes.
Un, atradis bāreņus, iedevis tiem naudu, saprata, ka vairs uz tilta neatgriezīsies nekad, jo viņš kādam ir vajadzīgs. Tāda arī ir dzīves jēga – kalpot citiem.
