Kādu nakti svētais Hieronīms sapnī sarunājās ar Jēzus bērnu:” Dārgais Jēzu, man Tev kaut kas jāuzdāvina. Es Tev gribu dot pēdējo naudu, kas man ir.” Bērns atbildēja:” Ko es lai daru ar naudu? Debesis un zeme ir manas! Dod to, kas tev ir trūcīgajiem. Es to pieņemšu, it kā tas būtu dots man.”-“Es labprāt to darīšu. Bet es vēlos Tev kaut ko dāvāt, citādi es aiz bēdām nomiršu.” Bērns atbildēja:” Es tev pateikšu, ko tu man vari dāvināt: dod man savus grēkus, savu slikto sirdsapziņu, tavu pazušanu.”-“Ko Tu ar to iesāksi?”-“Es tavu smagumu paņemšu uz saviem pleciem un aiznesīšu prom.” Tad Hieronīms sāka raudāt un caur asarām teica:” Tu, bērns, aizskar manu sirdi. Es domāju, Tu gribēsi kaut ko labu no manis. Taču Tu pieņem to, kas ir slikts. Tad ņem, kas ir mans, un dod man, kas ir tavs. Tad es būšu brīvs no grēka un iemantojis mūžīgo dzīvošanu.”
