Mēness sēdēja, ar pirkstu glāstīdams noplūkto puķīti, un kā apburts skatījās uz nelielo, plakano laukumiņu kalna galā. Migla slīdēja tam pāri, un pēkšņi baltajos mēness staros, kas caurauda miglu, izveidojās sudrabains sirmgalvja tēls.
Sirmgalvis uzrunāja Mēnesi: „Tu staigā pa šo pasauli, bet vēl nezini savu sūtību. Tagad, šajā dūmakainajā pilnmēness naktī, melnā kalna galā, es tev to atklāšu. Tuvojas jauns laikmets, un tu šo laikmetu sevī nes. Šī laikmeta elpa ir dziļa, un gaiss ir svaigs un smaržīgs. Šajā laikmetā sagrūs mūri. Tumsa saskarsies ar gaismu, un sāpes savienosies ar mīlestību. Klusums savienosies ar putnu dziesmām, un nāve savienosies ar dzīvību. Tas, kas tagad ir patiess, izrādīsies mainīgs, un ritums izrādīsies patiesība.“
„Tāpēc atstāj aiz sevis labāku pasauli.“
Laime teica: „Mani Dievs radījis, lai tu zinātu, kāds ceļš tev ejams. Ejot īsto ceļu, tu būsi laimīgs gan tagad, gan vienmēr turpmāk. Jūti mani, un tu nekad nepazudīsi.“
Ciešanas teica: „Mēs esam radītas, lai tu mācītos. Kad sastapsies ar mums, tu domāsi par visiem daudzajiem ceļiem, kurus varētu iet, un izvēlēsies no tiem labāko. Mēs rūpēsimies, lai tu nekad nekļūtu apmierināts un nejūtīgs. Mēs rūpēsimies, lai tu būtu redzīgs meklētājs.“
