tikainesakinevienam.lv

Stāsts pārdomām


Gandrīz katru dienu es sastopos ar ilgām, kuras cilvēki pauž, stāstot par izjūtām, ko viņos radījušas manas gleznas. “Tieši tādā vietā es vēlētos būt,” viņi saka par kādu no skatiem, kuru es esmu attēlojis. “Es vēlētos iekāpt šajā gleznā, aiziet pa šo līkumoto celiņu un dzīvot mājā, kuras logi spīd tikpat gaiši!”
Visticamāk, ka īstenībā jau viņi negribētu dzīvot gleznā. Viņi vienkārši vēlas atrast to miera un vienkāršības pasauli, kuru es cenšos attēlot. Viņi ilgojas pēc dzīves, kas fokusējas uz patiesi svarīgām un patiesi skaistām lietām – pēc dzīves, kas ir atšķirīga no tās steidzīgās un jucekļu pilnās eksistences, kuru reklamē populārā kultūra.
Šajās ilgās nav nekā slikta. Arī man ir tādas pat ilgas, un šīs ilgas arī ir iemesls tam, kāpēc es gleznoju tieši tādas gleznas, kādas es gleznoju. Patiesībā, es domāju, ka, ja mums nav šādu ilgu pēc vienkāršākas un skaistākas dzīves, tad ar mums kaut kas pavisam nopietni nav kārtībā. Cilvēks netika radīts tam lielceļu un sastrēgumu dzīvesveidam, kādu mēs tik ļoti cenšamies uzturēt. Mēs tikām radīti mieram nevis haosam, un tāpēc mēs ilgojamies pēc vienkāršākas dzīves. Kaut kur dziļi iekšienē mēs zinām, ka vienkāršāka dzīve ir labāka dzīve.

Tavs komentārs

*
*







autorizēties/reģistrēties

atjaunot paroli


jaunākie komentāri

Sindija:

"Precīzi!"


Raimonds:

"Erts Erbens"