Tu savu pavardu tik labi nosargāji,
Ka vēl aizvien tas sprēgājošs un silts,
Un stipri stāv tas mīlestības tilts,
Par ko tu cēla bēdām pāri ej.
Nav tava roka piekususi dot,
Un tava sirds nav piekususi starot.
Tais rūpēs gaišajās, kas dienas darbu darot
Ap katru lietu vijas nemanot.
Mums tavās istabās pat austā ziemā,
Rīts liekas priecīgāks un zilāks novakars,
Un saņem draudzīgi mūs mīlīgs mājas gars,
Kad visi sabraucam pie tevis ciemā.
