Es zinu, māt, tev darbā paiet visa diena,
Kaut nomodā tu vienmēr esi sen pirms gaismas,
Bet rītos, vakaros tu bieži sēdi viena,
Un sirds tev pilna rūgtuma un baismas.
Kā gan man klājas tālumā, tu domā, domā,
Tu gribētu pie manis būt, lai palīdzētu,
Tu visas zemes bagātības liktu somā,
Puspasaules man nestu, ja vien spētu.
Ak, māt, nekā, nekā man cita nevajag,
Kā tikai to, ka tu kaut kur vēl dzīvo,
Tā ceļiniekam, kad to apņem tumsa smaga
Ir vieglāk iet, ja zin, ka kaut kur uguns plīvo.
Ak, māt, cik manā sirdī tev ir liela vieta,
To vārdos es nekad tev pateikt nezināju.
Kad tevis pietrūks reiz, kā laivai nepiesietai,
Nekur man nebūs dzimtenes, ne māju.
