”Vai esat jau ievērojuši, ka mēs dzīvojam pašsaplosīšanās laikā? Ka daudzas lietas, ko varētu darīt, tomēr nedara; nezinu, kādēļ? Darbs mūsu laikos kļuvis par tik milzīgi svarīgu lietu – jo tik daudziem cilvēkiem tā nav, – ka tas nomāc visu citu. Cik te jauki! Kopš pāris gadiem neesmu neko tādu redzējis. Man ir divi automobiļi, desmit istabu dzīvoklis un naudas diezgan – kas man no tā tiek! Kas tas ir pret šo vasaras rītu dabā! Darbs – drūma mānija – mūžam ar ilūziju, ka vēlāk kādreiz būs citādi. Nekad nebūs citādi. Komiski, ko cilvēks dara ar savu dzīvi.”
“Man liekas, ārsts ir viens no tiem nedaudzajiem cilvēkiem, kas zina, kādēļ dzīvo,” es teicu. “Ko tad lai saka grāmatvedis?”
“Mīļais draugs,” Jafē atbildēja, “ir maldīgi domāt, ka visiem cilvēkiem vienādas spējas just.”
“Pareizi,” Kesters teica, “bet cilvēki savus amatus nav dabūjuši pēc savām jušanas spējām.”
