Skumjas – šajā skaistajā un nopietnajā vārdā es vilcinos nosaukt svešādo sajūtu, kas pārņem mani tik klusi un neatlaidīgi. Tās ir tik sarežģītas, tik egoistiskas jūtas, ka man gandrīz kauns par tām, jo skumjas man vienmēr šķitušas godājamas. Es vēl nepazīstu skumjas, nē, bet apnicību, nožēlu, retāk sirdsapziņas pārmetumus – tos gan. Šodien pār mani nolaižas kaut kas satraucošs un maigs kā zīds un atšķir no pārējiem.
