Cilvēku nelaime slēpjas tai apstāklī, ka viņi nevēlas sēdēt vietā, kur viņi vislabāk iederas. Tā sacīja Paskāls. Bet Paskāls bija dižs vīrs, kuru varētu salīdzināt ar Frangipani, īstu amatnieku, kādi šodien vairs nav vajadzīgi. Tagad visi lasa vieglprātīgas angļu un hugenotu grāmatas. Tagad raksta traktātus un tā sauktos zinātniskos lieldarbus, kuros tiek apšaubīts viss. Pēkšņi ir izrādījies, ka nekas vairs neesot pareizi, visam jābūt citādi. Ūdens glāzē peldot mazi zvēriņi, kurus agrāk neviens nav redzējis; sifiliss esot pavisam parasta slimība, nevis Dieva sods, un Dievs nemaz neesot radījis pasauli septiņu dienu laikā, bet gan daudzos miljonos gadu, ja vien vispār ir bijis kāds pasaules radītājs; mežoņi esot tādi paši cilvēki kā mēs; bērni tiekot nepareizi audzināti, bet zeme nemaz neesot tik apaļa, kā agrāk tika domāts, bet gan abos galos saplacināta kā melone – it kā no tā kas mainītos! Visās malās tiek jautāts, urbināts, pētīts, okšķerēts, eksperimentēts.
