Divi ziedu pumpuri agrā pavasarī priecājās par saules gaismu, tās siltumu, atdzimt sākušo dabu. Tie gozējās tajā un viens teica – Tāda laikam ir mīlestība”.
Otrs klusēja…
Kad pēc pirmajām pavasara salnām pumpuri apsala, pirmais ievaidējās – “Vai, cik tā mīlestība sāpīga!”,
Bet otrs klusēja…
Iestājoties siltam laikam otrais pumpurs sāka raisīties vaļā, plaukt, atvērt savas ziedlapiņas, kamēr pirmais, paliekot pumpurā pie sevis burkšķēja – “Ko Tu dari? Mīlestība Tevi nogalinās!”
Tomēr otrais pumpurs neklausījās un uzplauka brīnišķīgā, krāšņā ziedā, ar savu skaistumu un smaržu priecējot ļaudis visapkārt…
Lai arī kāds no tiem ejot garām ziedu aizlauza, tas spītīgi turpināja ziedēt priecējot sevi un citus…
Pirmajam pumpuram sāka skaust, tomēr viņš, drošs paliek drošs, nolēma palikt pumpurā, un uznākot rudens salnām ļauni priecājoties ziedam sacīja – “Es tak teicu ka Mīlestība Tevi nosaldēs!”
Uz ko zieds atbildēja – “Es toties izbaudīju mīlestību, dāvājot to ar savu smaržu, skaistumu, savu puķes sirdi citiem,
Un saņemu mīlestību pretī no saules, lietus, vēja, zemes, cilvēkiem. Es zinu ka nosalšu, bet zinu arī, kas ir mīlestība…
Tu tāpat nosalsi, pat nemēģinājis uzzināt, kas viņa īsti tāda ir…”
