Katrai dienai ir sava liela sāpe vai sava maza raizīte. Vakar jūs trīcējāt par kāda jums dārga cilvēka veselību, šodien jūs baiļojaties pats par savu; rīt tas būs nemiers naudas dēļ, parīt apmelotāja ķengāšanās, aizparīt – kāda drauga nelaime; pēc tam – slikts laiks, tad kāda saplēsta vai nozaudēta lieta, vēlāk – kāda izprieca, ko jums pārmetīs jūsu sirdsapziņa un mugurkauls; kādu citu reizi – valsts lietu stāvoklis. Nemaz nerunājot par sirdssāpēm. Un tā bez gala. Dažs mākonis izklīst, dažs tikai maina savu apveidu. No simt dienām labi ja viena būs pilna prieka un saules. Bet jūs taču piederat pie tiem nedaudzajiem, kuriem ir laime.
