TikaiNesakiNevienam.lv


Tēma: "stāsti pārdomām"


Stāsts pārdomām

Trīs cilvēki pārvietoja akmeņus. Vienam no viņiem jautāja: – Ko tu dari?
Viņš noslaucīja sviedrus no pieres un atbildēja: – Vergoju.
Tad piegāja pie otra un viņam jautāja: – Un ko tu dari?
Tas uzrotīja piedurknes un lietišķi sacīja: – Naudu pelnu.
Tad jautāja trešajam: – Un ko dari tu?
Tas paskatījās augšup un teica: – Templi ceļu.

Morāle: Dzīve ir jēgpilna tikai tam, kurš seko lielam mērķim.



Neatlikt uz citu dienu

Vakar priecājos par rozi, kas Salnēnos parasti zied līdz pirmajiem saliem. Apsvēru – ienest iekšā, aizvest uz Rīgu, izkaltēt rožlapiņas ziemai, lai līdz pirmajiem pumpuriem atgādina vasaru. Tomēr – nē, atstāju to ziedam, lai noplūktu citu dienu

Šorīt tā bija nosalusi…
Nenoplūkšu, neaizvedīšu un nesakaltēšu rožlapiņas ziemai.

Sen zināma mācība, par ko atceramies tikai, kad nokavējam.

Neko neatstāj citai dienai. Īpaši jau to, kas iepriecina pašu un citus. Vispirms jau pašu. Gribas rozi vāzē – noplūc tūlīt un ieliec. Gribas tās lapiņas izkaltēt ziemai – dari to uzreiz.

Neko neatstāt vēlākam laikam. Piezvani draugam uzreiz, kad par to iedomājies. Samīļo kaķi, kad ej garām un roka stiepjas to izdarīt. Aizbrauc pie vecmāmiņas, kad no ledusskapja izvelc viņas vārītu ievārījumu.

Nomet visu un skrien pie loga paskatīties, kā aiz tā putnu kāsis kārtojas lidojumam. Nopērc to lielo kafijas krūzi, kas veikala plauktā izliekas gaidījusi tieši tevi. Izdzer to vīna glāzi, kas šodien būtu tieši laikā. Uzvelc visskaistāko veļu zem treniņtērpa un pašu seksīgāko naktskreklu kaut pie vilnas zeķēm.

Nofotografējies ar draudzeni muļķīgā pozā, uzkāp pūpēdim, ja tev to gribas. Izvelc no pirkuma maisa burbuļplēvi un turpat veikalā saspaidi. Uzsmaidi niknajai pārdevējai un izbrauc līkumu ar tramvaju.

Neatliec neko. Dari visu tieši tad, kad vēlies.



Edgars Untāls par drosmi

Indijā mazam zilonēnam pie kājas piesien striķi, otru striķa galu apsien ap koku, lai viņš neaizbēgtu.

Zilonis pāris reizes nesekmīgi mēģina no šiem valgiem atbrīvoties, līdz beidzot samierinās ar savu likteni. Dzīvnieks izaug un vairs necenšas tikt brīvībā, jo pieredze saka priekšā, ka tas nav iespējams. Ja vien gribētu, striķis viņu nespētu atturēt, taču paša radītās robežas to neļauj izdarīt.

Līdzīgi ir ar cilvēkiem – mēs dzīvojam sevis pašu noteiktos rāmjos un iedomātu striķu robežās, kamēr patiesība ir citāda – striķu nav! Nemaz nav bijis, vai arī tie jau sen ir satrūnējuši.

Toties striķu vietā mums ir ieradumi, atrunas un fantāzijas par laimestu loterijā un jaunu, skaistu dzīvi kādreiz nākotnē. Un drosmes trūkums. Lai spertu soli un izrautos. Brīvībā.



Aizej prom laicīgi!

Aizej prom laicīgi – mājās, pat tad, ja tevi tur neviens negaida, no trakulīgām ballītēm, no viesiem bez “ceļakājas”, no sakariem nevietā, no sliktiem ieradumiem, no depresijas un drūmām domām, no smagām atmiņām, no attiecībām, kas sevi izsmēlušas, no cilvēkiem, kas moca tevi un tavu partneri.
Dod sev šo iespēju atrast to (bet varbūt arī sevi pašu), ar kuru būs labāk, komfortablāk, mierīgāk tajā veidā, kas vajadzīgs jums abiem. Ja reiz jūs neesat spējīgi, tā vai cita iemesla, dēļ dot iespēju viens otram, neatņem jums abiem iespēju to atrast kādās citās attiecībās.
Neskopojies, neatņem citiem iespēju būt laimīgiem tā, kā viņi to saprot un sev – savas iespējas. Katrs no mums atrodas savā evolūcijas punktā un virzās uz priekšu savā ritmā, izstaro savu frekvenci, vibrē savos viļņos un saņem savu pieredzi. Un, ja tu rezonē ar kādu – esat atraduši viens otru, tad dejojiet vienu deju. Ja tā ir ieilgusi disonanse – saņem nepieciešamo pieredzi, paraksties zem tās, pasakies un aizej prom laicīgi. Labāk neiedarbināt to mehānismu, kas ar smagu apstākļu palīdzību, daudz nelabvēlīgākos tev apstākļos, piespiedīs tevi aiziet. Jo, pirms tu to izdarīsi, tevi izmals caur sabiedrības virspusējo spriedumu dzirnakmeņiem, kuriem nav intereses iedziļināties tavos patiesajos motīvos,sajūtās un centienos kādu “glābt” vai “saglabāt kaut ko”.
Aizej prom laicīgi, neatstāj uz savas dzīves ķermeņa dziļas rētas, nesaindē savu dvēseli ar rijīgo vainas sajūtas vīrusu. Tā ir sajūta, kas tevi arvien vairāk attālinās no tevis paša un tavas personīgās dzīves. Aizej prom laicīgi, neiededzinot rakstus uz sava likteņa smalkā audekla un nemēģini aizskart cita cilvēka ādu.
Novērtē savu dzīvi augstāk, kā to vērtē citi. Aizej prom laicīgi, ja kāds cits savu dzīvi vērtē augstāk par tavējo, jo tev pašam būs jāatbild, pirmkārt, par savējo un tikai pēc tam, par kāda cita. Neviens nav nācis šajā pasaulē tāpēc, lai tiktu upurēts. Un nevienam cilvēkam dzīve nav dota tāpēc, lai censtos citu laba upurēt sev dāvātos lieliskos talantus: dzīvot dzīvi un spēju mīlēt!
Nav sarežģīti sevi pazaudēt, nav grūti izšķīdināt sevi otrā, otra cilvēka dzīvē, cita cilvēka pasaulē, kādā citā realitātē. Nav pat grūti to ļoti vēlēties un pieprasīt no otra. Sevi atrast ir grūti. Tikai mēs paši varam noteikt to, cik lielā mērā ļausim sevi izmantot, jo upurējot sevi “pa tukšo”, vairāk, kā tas tev paredzēts, tu automātiski nedod sev un arī otram cilvēkam to, ko patiesi vēlies. Un var izrādīties, ka kaut kādā, nākamajā dzīves posmā tev pietrūks tieši šis mazumiņš, kas tika velti patērēts.
Jebkuras attiecības ir auglīgas tikai tad, kad tajās notiek savstarpēja apmaiņa. Tā ir pāru deja. Taču, ja abi ar partneri esat sākuši viens otram mīdīties pa kājām – līdz asinīm, tad šī deja ir jāpārtrauc. Sadziedēsi savas rētas un sāksi jaunu, skaistu deju, iespējams, ar citu partneri. Un tā ir ar visām attiecībām – partneriskajām, ģimenes, darba… Mācies aiziet laicīgi, kā radušās situācijas iekšienē, tā arī no pašām situācijām un apstākļiem savā dzīvē. Tu vienmēr atpazīsti šo mirkli, uzticies sev un nepierunā sevi, nemāni sevi un citus….
Nav sliktu cilvēku, lai kā tev gribētos par to pastrīdēties. Ir tikai cilvēki, kuri ir atsķirīgi no mums. Ja nepieņemsim šo domu, tad patiesais Nodoms, kāpēc mums dota Dzīve, paliks mums slēpts. Ar to pildīts ir it viss – tas, kas iekšā, ārpusē, virs saprāta un zemak par to, dzīvs un nedzīvs. Un nav Dievam citu roku, kā mūsējās, un nav citas atbildības kā tikai mūsējā – pirmkārt, pašiem pret sevi.
Tas, kas notiek mūsu dzīvē un apkārt mums, notiek ne tikai ar Visuaugstākā atļauju, bet arī – ar mūsējo! Mēs taču atļāvām dzīvei būt tādai, kāda tā ir, mēs radījām šīs pārmaiņas, vai neļāvām tām būt. Mēs paši atļāvām, lai mūsu dzīvē valda pelēkas krāsas, mēs atļāvām sev no visa baidīties, mēs atļāvām sev būt autsaideriem savās pašu dzīvēs.
Paskaties atpakaļ, varbūt ir pienācis laiks aiziet prom no tā visa. Ir nepanesami smagi pamest to, ko esi izdzīvojis un kas izdzīvojis sevi, lai ko par to kāds neteiktu. Aiziet ir grūti, bet aiziet laicīgi – ir vienkārši nepieciešams. Paņem no savas bezgalības to, kas tev nepieciešams, bet aizej laicīgi.
Aizej prom laicīgi no citu spriedumiem, vērs savu skatienu sevī. Kur ir tavs atbalsta punkts? Nemeklē to citos. Pateikšu noslēpumu – tava atbalsta punkta citos nav. Tāpat kā tu neatradīsi laimi citos, ja tevī pašā tās nav. Aizej prom laicīgi no uzmācīgajām ilūzijām un uzspiestajām bailēm, bet turpini censties, turpini sapņot, turpini izmēģināt. Nebaidies kļūdīties – jo kļūdīties nozīmē to, ka tomēr mēģināji. Nebaidies no citu cilvēku reakcijas, tāpat tu nevarēsi par 100% zināt, ka izdosies, ja nebūsi to izdarījis. Un, ja pat varēsi zināt – vēl jo vairāk, bailēm nav jēgas un tev būs vieglāk aiziet laicīgi. Tieši tā – aiziet un virzīties tālāk.
Mēs ļoti reti iedomājamies par to (ja mums kaut kas, ko mēs ļoti vēlējāmies, par ko sapņojām, nav iedots), ka tādā veidā Dievs mūs pasargāja. Patiesība ir vienkārša: VISS atnāk īstajā laikā, pat brīnumi.
Tāpēc… aizej prom laicīgi, nevienu neaizturi, jo tad, kad tu aizkavējies – dzīves scenārijs jau tiek pārrakstīts… arī citiem cilvēkiem.



Kam tici, tas strādā

Sensenos laikos, kad mums ar nākamo vīru vēl nebija kopēju māju, mašīnu un plānu uz atvaļinājumu, viņš man atnesa ziedus. Tādu pabriesmīgu, samīcītu pušķi, ātrumā nopirktu benzīntankā.
— Tu zini, — es teicu, kārtojot jau nedaudz pavītušās rozes, — mums, ezotēriķiem ir tāds ticējums: jo ilgāk stāv nevītuši dāvinātie ziedi, jo stiprākas attiecības.
Nabaga pielūdzējs brauca pie manis katru vakaru, apostīja un apsekoja pušķi, kas varonīgi stāvēja jau trīs nedēļas.
Pēc tam viņš regulāri nesa man ziedus no benzīntanka un visi tie ziedēja ilgi, krāšņi un nedaudz pat lielīgi.
Pēc tam mēs braucām atvaļinājumā.
Es paliku stāvoklī..
Piedzima meita.
Mēs nopirkām māju un pārvācāmies.
Un tad viņš man atklāja briesmīgu noslēpumu, ka, lūk, pēc tiem pašiem izturīgajiem ziediem viņš saprata, ka tā, ir likteņa zīme, un nekas mums nevarēs traucēt – ne vecums, ne bērni, ne dažādās intereses, ne mans nešpetnais raksturs, un viss mums būs kārtībā.
Savukārt es atzinos, ka katru dienu mainīju novītušās rozes uz svaigām. Gāju uz benzīntanku un piepirku.
Mums, ezotēriķiem ir tāds ticējums — kam tici, tas strādā!