tikainesakinevienam.lv

stāsti pārdomām


NEATLIKT UZ CITU DIENU


Vakar priecājos par rozi, kas Salnēnos parasti zied līdz pirmajiem saliem. Apsvēru – ienest iekšā, aizvest uz Rīgu, izkaltēt rožlapiņas ziemai, lai līdz pirmajiem pumpuriem atgādina vasaru. Tomēr – nē, atstāju to ziedam, lai noplūktu citu dienu

Šorīt tā bija nosalusi…
Nenoplūkšu, neaizvedīšu un nesakaltēšu rožlapiņas ziemai.

Sen zināma mācība, par ko atceramies tikai, kad nokavējam 😥

Neko neatstāj citai dienai. Īpaši jau to, kas iepriecina pašu un citus. Vispirms jau pašu. Gribas rozi vāzē – noplūc tūlīt un ieliec. Gribas tās lapiņas izkaltēt ziemai – dari to uzreiz.

Neko neatstāt vēlākam laikam. Piezvani draugam uzreiz, kad par to iedomājies. Samīļo kaķi, kad ej garām un roka stiepjas to izdarīt. Aizbrauc pie vecmāmiņas, kad no ledusskapja izvelc viņas vārītu ievārījumu.

Nomet visu un skrien pie loga paskatīties, kā aiz tā putnu kāsis kārtojas lidojumam. Nopērc to lielo kafijas krūzi, kas veikala plauktā izliekas gaidījusi tieši tevi. Izdzer to vīna glāzi, kas šodien būtu tieši laikā. Uzvelc visskaistāko veļu zem treniņtērpa un pašu seksīgāko naktskreklu kaut pie vilnas zeķēm.

Nofotografējies ar draudzeni muļķīgā pozā, uzkāp pūpēdim, ja tev to gribas. Izvelc no pirkuma maisa burbuļplēvi un turpat veikalā saspaidi. Uzsmaidi niknajai pārdevējai un izbrauc līkumu ar tramvaju.

Neatliec neko. Dari visu tieši tad, kad vēlies.

avots: facebook.com/murniecelinda

Edgars Untāls par drosmi


Indijā mazam zilonēnam pie kājas piesien striķi, otru striķa galu apsien ap koku, lai viņš neaizbēgtu.

Zilonis pāris reizes nesekmīgi mēģina no šiem valgiem atbrīvoties, līdz beidzot samierinās ar savu likteni. Dzīvnieks izaug un vairs necenšas tikt brīvībā, jo pieredze saka priekšā, ka tas nav iespējams. Ja vien gribētu, striķis viņu nespētu atturēt, taču paša radītās robežas to neļauj izdarīt.

Līdzīgi ir ar cilvēkiem – mēs dzīvojam sevis pašu noteiktos rāmjos un iedomātu striķu robežās, kamēr patiesība ir citāda – striķu nav! Nemaz nav bijis, vai arī tie jau sen ir satrūnējuši.

Toties striķu vietā mums ir ieradumi, atrunas un fantāzijas par laimestu loterijā un jaunu, skaistu dzīvi kādreiz nākotnē. Un drosmes trūkums. Lai spertu soli un izrautos. Brīvībā.

Aizej prom laicīgi!


Aizej prom laicīgi – mājās, pat tad, ja tevi tur neviens negaida, no trakulīgām ballītēm, no viesiem bez “ceļakājas”, no sakariem nevietā, no sliktiem ieradumiem, no depresijas un drūmām domām, no smagām atmiņām, no attiecībām, kas sevi izsmēlušas, no cilvēkiem, kas moca tevi un tavu partneri.

Dod sev šo iespēju atrast to (bet varbūt arī sevi pašu), ar kuru būs labāk, komfortablāk, mierīgāk tajā veidā, kas vajadzīgs jums abiem. Ja reiz jūs neesat spējīgi, tā vai cita iemesla, dēļ dot iespēju viens otram, neatņem jums abiem iespēju to atrast kādās citās attiecībās.

Neskopojies, neatņem citiem iespēju būt laimīgiem tā, kā viņi to saprot un sev – savas iespējas. Katrs no mums atrodas savā evolūcijas punktā un virzās uz priekšu savā ritmā, izstaro savu frekvenci, vibrē savos viļņos un saņem savu pieredzi. Un, ja tu rezonē ar kādu – esat atraduši viens otru, tad dejojiet vienu deju. Ja tā ir ieilgusi disonanse – saņem nepieciešamo pieredzi, paraksties zem tās, pasakies un aizej prom laicīgi. Labāk neiedarbināt to mehānismu, kas ar smagu apstākļu palīdzību, daudz nelabvēlīgākos tev apstākļos, piespiedīs tevi aiziet. Jo, pirms tu to izdarīsi, tevi izmals caur sabiedrības virspusējo spriedumu dzirnakmeņiem, kuriem nav intereses iedziļināties tavos patiesajos motīvos,sajūtās un centienos kādu “glābt” vai “saglabāt kaut ko”.

Aizej prom laicīgi, neatstāj uz savas dzīves ķermeņa dziļas rētas, nesaindē savu dvēseli ar rijīgo vainas sajūtas vīrusu. Tā ir sajūta, kas tevi arvien vairāk attālinās no tevis paša un tavas personīgās dzīves. Aizej prom laicīgi, neiededzinot rakstus uz sava likteņa smalkā audekla un nemēģini aizskart cita cilvēka ādu.

Novērtē savu dzīvi augstāk, kā to vērtē citi. Aizej prom laicīgi, ja kāds cits savu dzīvi vērtē augstāk par tavējo, jo tev pašam būs jāatbild, pirmkārt, par savējo un tikai pēc tam, par kāda cita. Neviens nav nācis šajā pasaulē tāpēc, lai tiktu upurēts. Un nevienam cilvēkam dzīve nav dota tāpēc, lai censtos citu laba upurēt sev dāvātos lieliskos talantus: dzīvot dzīvi un spēju mīlēt!

Nav sarežģīti sevi pazaudēt, nav grūti izšķīdināt sevi otrā, otra cilvēka dzīvē, cita cilvēka pasaulē, kādā citā realitātē. Nav pat grūti to ļoti vēlēties un pieprasīt no otra. Sevi atrast ir grūti. Tikai mēs paši varam noteikt to, cik lielā mērā ļausim sevi izmantot, jo upurējot sevi “pa tukšo”, vairāk, kā tas tev paredzēts, tu automātiski nedod sev un arī otram cilvēkam to, ko patiesi vēlies. Un var izrādīties, ka kaut kādā, nākamajā dzīves posmā tev pietrūks tieši šis mazumiņš, kas tika velti patērēts.

Jebkuras attiecības ir auglīgas tikai tad, kad tajās notiek savstarpēja apmaiņa. Tā ir pāru deja. Taču, ja abi ar partneri esat sākuši viens otram mīdīties pa kājām – līdz asinīm, tad šī deja ir jāpārtrauc. Sadziedēsi savas rētas un sāksi jaunu, skaistu deju, iespējams, ar citu partneri. Un tā ir ar visām attiecībām – partneriskajām, ģimenes, darba… Mācies aiziet laicīgi, kā radušās situācijas iekšienē, tā arī no pašām situācijām un apstākļiem savā dzīvē. Tu vienmēr atpazīsti šo mirkli, uzticies sev un nepierunā sevi, nemāni sevi un citus….

Nav sliktu cilvēku, lai kā tev gribētos par to pastrīdēties. Ir tikai cilvēki, kuri ir atsķirīgi no mums. Ja nepieņemsim šo domu, tad patiesais Nodoms, kāpēc mums dota Dzīve, paliks mums slēpts. Ar to pildīts ir it viss – tas, kas iekšā, ārpusē, virs saprāta un zemak par to, dzīvs un nedzīvs. Un nav Dievam citu roku, kā mūsējās, un nav citas atbildības kā tikai mūsējā – pirmkārt, pašiem pret sevi.

Tas, kas notiek mūsu dzīvē un apkārt mums, notiek ne tikai ar Visuaugstākā atļauju, bet arī – ar mūsējo! Mēs taču atļāvām dzīvei būt tādai, kāda tā ir, mēs radījām šīs pārmaiņas, vai neļāvām tām būt. Mēs paši atļāvām, lai mūsu dzīvē valda pelēkas krāsas, mēs atļāvām sev no visa baidīties, mēs atļāvām sev būt autsaideriem savās pašu dzīvēs.

Paskaties atpakaļ, varbūt ir pienācis laiks aiziet prom no tā visa. Ir nepanesami smagi pamest to, ko esi izdzīvojis un kas izdzīvojis sevi, lai ko par to kāds neteiktu. Aiziet ir grūti, bet aiziet laicīgi – ir vienkārši nepieciešams. Paņem no savas bezgalības to, kas tev nepieciešams, bet aizej laicīgi.

Aizej prom laicīgi no citu spriedumiem, vērs savu skatienu sevī. Kur ir tavs atbalsta punkts? Nemeklē to citos. Pateikšu noslēpumu – tava atbalsta punkta citos nav. Tāpat kā tu neatradīsi laimi citos, ja tevī pašā tās nav. Aizej prom laicīgi no uzmācīgajām ilūzijām un uzspiestajām bailēm, bet turpini censties, turpini sapņot, turpini izmēģināt. Nebaidies kļūdīties – jo kļūdīties nozīmē to, ka tomēr mēģināji. Nebaidies no citu cilvēku reakcijas, tāpat tu nevarēsi par 100% zināt, ka izdosies, ja nebūsi to izdarījis. Un, ja pat varēsi zināt – vēl jo vairāk, bailēm nav jēgas un tev būs vieglāk aiziet laicīgi. Tieši tā – aiziet un virzīties tālāk.

Mēs ļoti reti iedomājamies par to (ja mums kaut kas, ko mēs ļoti vēlējāmies, par ko sapņojām, nav iedots), ka tādā veidā Dievs mūs pasargāja. Patiesība ir vienkārša: VISS atnāk īstajā laikā, pat brīnumi.

Tāpēc… aizej prom laicīgi, nevienu neaizturi, jo tad, kad tu aizkavējies – dzīves scenārijs jau tiek pārrakstīts… arī citiem cilvēkiem.

Autors: Tatjana Varuha

Avots: thebestnotes.ru

Pārstāstīja: Ginta FS

Kam tici, tas strādā


Sensenos laikos, kad mums ar nākamo vīru vēl nebija kopēju māju, mašīnu un plānu uz atvaļinājumu, viņš man atnesa ziedus. Tādu pabriesmīgu, samīcītu pušķi, ātrumā nopirktu benzīntankā.
— Tu zini, — es teicu, kārtojot jau nedaudz pavītušās rozes, — mums, ezotēriķiem ir tāds ticējums: jo ilgāk stāv nevītuši dāvinātie ziedi, jo stiprākas attiecības.
Nabaga pielūdzējs brauca pie manis katru vakaru, apostīja un apsekoja pušķi, kas varonīgi stāvēja jau trīs nedēļas.
Pēc tam viņš regulāri nesa man ziedus no benzīntanka un visi tie ziedēja ilgi, krāšņi un nedaudz pat lielīgi.
Pēc tam mēs braucām atvaļinājumā.
Es paliku stāvoklī..
Piedzima meita.
Mēs nopirkām māju un pārvācāmies.
Un tad viņš man atklāja briesmīgu noslēpumu, ka, lūk, pēc tiem pašiem izturīgajiem ziediem viņš saprata, ka tā, ir likteņa zīme, un nekas mums nevarēs traucēt – ne vecums, ne bērni, ne dažādās intereses, ne mans nešpetnais raksturs, un viss mums būs kārtībā.
Savukārt es atzinos, ka katru dienu mainīju novītušās rozes uz svaigām. Gāju uz benzīntanku un piepirku.
Mums, ezotēriķiem ir tāds ticējums — kam tici, tas strādā!

avots

Stāsts par draudzību


Reiz kāds jauns cilvēks grasījās precēties. Visu nedēļu viņš skraidīja, gatavodamies kāzām, laika bija maz, lai visu pienācīgi sagatavotu. Tāpēc kādā vakarā viņs vērsās pie sava tēva:

“Tēti, man tev ir milzīgs lūgums. Es viens visu nepaspēju izdarīt. Lūdzu, te būs manu draugu saraksts. Apzvani viņus un uzaicini uz manām kāzām.”

“Labi, dēliņ, izdarīšu!” — atbildēja tēvs.

Kāzu dienā dēls sarūgtināts teica tēvam: “Tēt, es taču tev lūdzu piezvanīt visiem maniem draugiem!”

— Es tā arī izdarīju.

— Bet manā sarakstā ir 50 cilvēku, taču kāzās – tikai 15 no tiem.

— Dēliņ, es apzvanīju visus… visus 50 cilvēkus. Katram no viņiem es teicu, ka zvanu pēc tava lūguma. Teicu, ka tev šobrīd ir lielas problēmas un ļoti vajadzīga draugu palīdzība. Es palūdzu visiem atnākt šajā laikā un šajā vietā. Tāpēc, nepārdzīvo, dēls. Visi tavi draugi tagad ir šeit!”

Stāsts pārdomām


Sensenos laikos, kad uz planētas siroja mežonīgi, briesmīgi zvēri, gatavi saplosīt ikvienu, kas vien pagadīsies ceļā, kad klimats bija brīžam tik auksts, ka vienā mirklī viss pārvērtās ledū, bet pēc brīža – karstums tik neiedomājams, ka viss pārvērtās putekļos – dzīvoja kāda cilts. Un šajā ciltī dzīvoja kāda sieviete, par kuru leģendas stāstīja no paaudzes paaudzē, no mātes – meitai.

Neviens vairs neatceras viņas vārdu, taču, pateicoties viņai, visas meitas, mazmeitas, mazmazmeitas daudzās paaudzēs līdz pat šai dienai saņem no dzīves visu, ko vien vēlas – dārglietas, skaistus tērpus, labklājību un staltus preciniekus.
Bet viss sākās tā…
Tajā baisajā gadā cilts bezcerīgi atvairīja plēsīgu zvēru uzbrukumus. Sievietes cīnījās plecu pie pleca ar vīriešiem. Neviens pat neiedomājās, ka sievietes varētu palikt alā un nedoties medībās. Tā bija bijis vienmēr un visi cilts locekļi darīja vienādi visus darbus.

– Medījums mums grūti dodas rokās, – teica vadonis. – Zvēri grib, lai mēs kļūtu par viņu uzkodām. Mūs gaida bads, ja veiksme nepagriezīs mums seju!
Cilts barību nebija redzējuši jau desmit dienas. Spēks viņus pamazām atstāja. Alas tumsā vīdēja bezspēkā noliektu galvu aprises. Aiz akmens alas nosprostojuma bija dzirdami zvēru rēcieni un nagu skrapstoņa. Cilts bija slazdā.
Zvēri gribēja izvilkt cilvēkus no alas un, protams, saplosīt un apēst. Viņiem tā bija kā spēle – kaķim ar peli.
Negaidot kāda no sievietēm, kas ne ar ko neatšķīrās no citām, piecēlās un piegāja pie vadoņa.

– Tu esi spēcīgs cīnītājs, – viņa teica. – Tu esi veikls mednieks. Tu ātri skrien. Tavs ātrums ir mūsu glābiņš. Neviens tīģeris nevar Tev līdzināties. Tas tāpēc, ka Tu esi ne tikai veikls, bet arī gudrs un izmanīgs. Tu apmānīsi zvēru un uzvara, kā vienmēr, būs Tava!
Sievietes vārdi vadonim atgādināja senās dienas un viņš izslējās.
Viņam ļoti patika tas, ko teica sieviete un viņam gribējās klausīties to vēl un vēl. No viņas vārdiem viņā atgriezās spēks, muskuļi piebrieda un viņu pārņēma lepnums par sevi un cīņas spars.
Viņš paskatījās tai acīs un it kā teica: “Lūdzu, neapstājies, runā vēl!”
Un viņa turpināja:

– Mēs Tev kaujas laukā esam nasta. Tu viens pieveiksi to zvēru, daudz ātrāk kā kopā ar sieviešu baru, kuras Tev visu laiku jāgaida un jāsargā. Tu nemanot izlavīsies no alas. Tu kļūsi zvēram negaidīts pārsteigums, tas nepaspēs piecelties un Tavs šķēps caurdurs tam sirdi. Es zinu – tieši tā notiks! Tu to nogalināsi, mums būs ēdiens un mēs varēsim atrast vietu, kur būsim drošībā. Tu aizvedīsi mūs paradīzē. Es to zinu. Es Tev ticu!
To pateikusi, sieviete atgriezās savā vietā un aizvēra acis. Viņa neko negaidīja, vien ticēja, ka viņš ir stiprs un izglābs cilti. Un, kaut vadonis nekustējās, viņa nepārdzīvoja un nebaidījās, jo zināja, ka šis spēcīgais vīrietis vienmēr pats pieņem pareizos lēmumus.
Iestājās vienpadsmitās dienas pusdiena. No karstuma gaiss tā uzkarsa, ka sieviete piemiga, tāpat kā citi… Viņa pamodās no kliedzieniem. Visi klaigāja un bļāva un viņa ne uzreiz saprata, ka asinīm notraipītais vadonis nav ievainots, bet tur rokās zvēra gaļu. Viņa saprata: vadonis ir uzvarējis!
Kamēr visi gulēja, tai skaitā arī zobenzobu tīģeris, noguris no karstuma, vadonis bija izlīdis no alas un uzgrūda zvēram akmeni. Un kāmēr tas apdullis nesaprata, kas notiek, vadonis uzlēca tam virsū un iedūra savu šķēpu tieši sirdī.
Uzvara bija tik viegla, ka vadonis pats nespēja tam noticēt. Iepriekš, kad visa cilts kopā medīja, katras medības nesa daudz zaudējumu, jo daudzi gāja bojā zvēru nagos.
Vadonis saprata, ka šī sieviete, kura tik ļoti ticēja viņa uzvarai, ir ļoti gudra. Viņš piegāja tai klāt.

– Tu nogalinaji zvēru, vadoni. Tu mūs izglābi. Tu esi varens cīnītājs. Es vienmēr atcerēšos šo Tavu uzvaru! Un, lūdzu, vadoni, aizved mūs tur, kur mēs būsim drošībā.

– Labi, sieviete, es noteikti Tevi turp aizvedīšu. Un pie sevis nodomāja: “Šī sieviete ir mans veiksmes talismans. Es gribu dzirdēt viņas iedvesmojošos vārdus katru dienu un stiprināties ar viņas ticību man. Viņas ticība man būs vajadzīga vienmēr.”
Un sieviete padomāja: “Viņam es esmu vajadzīga vairāk, kā viņš man! Es viņu iedvesmošu varoņdarbiem. Kamēr es viņam ticu – viņš ir mans!”
Pagāja gadi un viņa dziedāja šūpuļdziesmu savai meitai. Tulkojumā uz mūsu valodu tā skanēja apmēram tā:

“Kad izaugsi, meitiņ, izvēlies sev vīrieti,
kuram tici no visas sirds.
Katru reizi saki viņam, ko vēlies,
lai viņš tevis dēļ darītu – un viņš noteikti to izdarīs.
Tu esi viņam vajadzīga ar savas ticības spēku,
kā saulei vajadzīgas ir planētas,
kā visam dzīvajam – gaiss un ūdens.
Tu esi viņam vajadzīga,
lai viņš varētu kļūt par varoni.
Tu esi vajadzīga viņam,
jo bez tavas ticības viņš nenodzīvos līdz rītam.
Tici viņam un lai tava ticība viņam
katru dienu izskan tavos vārdos.
Ja runā ar vīrieti – lai tavi vārdi ir ticības pilni,
ja klusē – lai tava klusēšana būtu ticības viņam pilna.
Un viņš tev atnesīs to, ko tu vēlies.”

Stāsts pārdomām


Vienu dienu tētis un viņa bagātā ģimene aizveda savu dēlu uz laukiem ar mērķi parādīt nabadzīgu ģimeni.
Pie ļoti nabadzīgas ģimenes viņi pavadīja diennakti. Mājup, tēvs jautāja dēlam: „Nu, kā Tev patika šis brauciens?”
„Ļoti labi, tēt!”
„Vai redzēji, cik nabadzīgi cilvēki var būt?”
„O, jā!”
„Un, ko Tu iemācījies?”
Dēls atbildēja: „Es redzēju, ka mums ir mājās suns, bet viņiem četri. Mums ir baseins, kas stiepjas līdz pagalma vidum, viņiem upe, kurai nevar redzēt galu. Mums ir lampas dārzā, kas dod gaismu, viņiem zvaigznes. Mūsu iekšējais pagalms sniedzas līdz žogam, viņiem pieder viss horizonts.”
Kad dēls bija beidzis, tēvs sēdēja kā mēms.
Viņa dēls piebilda: „Paldies tēt, ka parādīji, cik nabadzīgi mēs esam!”
Vai nav taisnība, ka lielāka nozīme ir tam, kā Tu skaties uz lietām? Ja Tev ir Dievs, mīlestība, draugi, ģimene, veselība, laba humora izjūta un pozitīva attieksme pret dzīvi, tad Tev ir viss!
Tu nevari nopirkt nevienu no šīm lietām. Tev var piederēt visas materiālās lietas, ko vien spēj iedomāties, BET, ja Tu esi nabags garā, tad Tev nav nekas!

Stāsts pārdomām


Kādam vīram nekā cita nebija kā vien viņa zirgs un dēls. Reiz zirgs aizbēga, un viņam nācās vienam pašam veikt visus lauka darbus. Ieradās kaimiņi un izteica nožēlu par viņa nelaimi. Bet viņš atbildēja: “Vai jūs patiešām zināt, ka tā ir nelaime?” Pēc kāda laika atgriezās viņa zirgs un atveda sev līdzi vēl desmit savvaļas zirgu. Klāt atkal bija kaimiņi, kas teica: “Tev nu gan ir laimējies, tagad tev ir vienpadsmit zirgu!” Vīrs atteica: “Vai jūs patiešām zināt, ka tā ir laime?” Nepagāja ilgs laiks un, raugi, dēls salauza kāju, noņemoties ar kādu no savvaļas zirgiem. Atkal ieradās kaimiņi un izteica vīram atkārtotu nožēlu. Un viņš atkal teica: “Vai jūs patiešām zināt, ka man tā ir nelaime?” Te visā apkārtnē izcēlās karš, un jaunos vīriešus paņēma karot līdz ar visiem zirgiem, izņemot vienu, ko katrs varēja sev paturēt. Mājās drīkstēja palikt arī vīra dēls, jo viņš bija salauzis kāju. Bet kaimiņi vairs nenāca.



atbalstīt projektu