tikainesakinevienam.lv

stāsti pārdomām


Kam tici, tas strādā


Sensenos laikos, kad mums ar nākamo vīru vēl nebija kopēju māju, mašīnu un plānu uz atvaļinājumu, viņš man atnesa ziedus. Tādu pabriesmīgu, samīcītu pušķi, ātrumā nopirktu benzīntankā.
— Tu zini, — es teicu, kārtojot jau nedaudz pavītušās rozes, — mums, ezotēriķiem ir tāds ticējums: jo ilgāk stāv nevītuši dāvinātie ziedi, jo stiprākas attiecības.
Nabaga pielūdzējs brauca pie manis katru vakaru, apostīja un apsekoja pušķi, kas varonīgi stāvēja jau trīs nedēļas.
Pēc tam viņš regulāri nesa man ziedus no benzīntanka un visi tie ziedēja ilgi, krāšņi un nedaudz pat lielīgi.
Pēc tam mēs braucām atvaļinājumā.
Es paliku stāvoklī..
Piedzima meita.
Mēs nopirkām māju un pārvācāmies.
Un tad viņš man atklāja briesmīgu noslēpumu, ka, lūk, pēc tiem pašiem izturīgajiem ziediem viņš saprata, ka tā, ir likteņa zīme, un nekas mums nevarēs traucēt – ne vecums, ne bērni, ne dažādās intereses, ne mans nešpetnais raksturs, un viss mums būs kārtībā.
Savukārt es atzinos, ka katru dienu mainīju novītušās rozes uz svaigām. Gāju uz benzīntanku un piepirku.
Mums, ezotēriķiem ir tāds ticējums — kam tici, tas strādā!

avots

Stāsts par draudzību


Reiz kāds jauns cilvēks grasījās precēties. Visu nedēļu viņš skraidīja, gatavodamies kāzām, laika bija maz, lai visu pienācīgi sagatavotu. Tāpēc kādā vakarā viņs vērsās pie sava tēva:

“Tēti, man tev ir milzīgs lūgums. Es viens visu nepaspēju izdarīt. Lūdzu, te būs manu draugu saraksts. Apzvani viņus un uzaicini uz manām kāzām.”

“Labi, dēliņ, izdarīšu!” — atbildēja tēvs.

Kāzu dienā dēls sarūgtināts teica tēvam: “Tēt, es taču tev lūdzu piezvanīt visiem maniem draugiem!”

— Es tā arī izdarīju.

— Bet manā sarakstā ir 50 cilvēku, taču kāzās – tikai 15 no tiem.

— Dēliņ, es apzvanīju visus… visus 50 cilvēkus. Katram no viņiem es teicu, ka zvanu pēc tava lūguma. Teicu, ka tev šobrīd ir lielas problēmas un ļoti vajadzīga draugu palīdzība. Es palūdzu visiem atnākt šajā laikā un šajā vietā. Tāpēc, nepārdzīvo, dēls. Visi tavi draugi tagad ir šeit!”

Stāsts pārdomām


Sensenos laikos, kad uz planētas siroja mežonīgi, briesmīgi zvēri, gatavi saplosīt ikvienu, kas vien pagadīsies ceļā, kad klimats bija brīžam tik auksts, ka vienā mirklī viss pārvērtās ledū, bet pēc brīža – karstums tik neiedomājams, ka viss pārvērtās putekļos – dzīvoja kāda cilts. Un šajā ciltī dzīvoja kāda sieviete, par kuru leģendas stāstīja no paaudzes paaudzē, no mātes – meitai.

Neviens vairs neatceras viņas vārdu, taču, pateicoties viņai, visas meitas, mazmeitas, mazmazmeitas daudzās paaudzēs līdz pat šai dienai saņem no dzīves visu, ko vien vēlas – dārglietas, skaistus tērpus, labklājību un staltus preciniekus.
Bet viss sākās tā…
Tajā baisajā gadā cilts bezcerīgi atvairīja plēsīgu zvēru uzbrukumus. Sievietes cīnījās plecu pie pleca ar vīriešiem. Neviens pat neiedomājās, ka sievietes varētu palikt alā un nedoties medībās. Tā bija bijis vienmēr un visi cilts locekļi darīja vienādi visus darbus.

– Medījums mums grūti dodas rokās, – teica vadonis. – Zvēri grib, lai mēs kļūtu par viņu uzkodām. Mūs gaida bads, ja veiksme nepagriezīs mums seju!
Cilts barību nebija redzējuši jau desmit dienas. Spēks viņus pamazām atstāja. Alas tumsā vīdēja bezspēkā noliektu galvu aprises. Aiz akmens alas nosprostojuma bija dzirdami zvēru rēcieni un nagu skrapstoņa. Cilts bija slazdā.
Zvēri gribēja izvilkt cilvēkus no alas un, protams, saplosīt un apēst. Viņiem tā bija kā spēle – kaķim ar peli.
Negaidot kāda no sievietēm, kas ne ar ko neatšķīrās no citām, piecēlās un piegāja pie vadoņa.

– Tu esi spēcīgs cīnītājs, – viņa teica. – Tu esi veikls mednieks. Tu ātri skrien. Tavs ātrums ir mūsu glābiņš. Neviens tīģeris nevar Tev līdzināties. Tas tāpēc, ka Tu esi ne tikai veikls, bet arī gudrs un izmanīgs. Tu apmānīsi zvēru un uzvara, kā vienmēr, būs Tava!
Sievietes vārdi vadonim atgādināja senās dienas un viņš izslējās.
Viņam ļoti patika tas, ko teica sieviete un viņam gribējās klausīties to vēl un vēl. No viņas vārdiem viņā atgriezās spēks, muskuļi piebrieda un viņu pārņēma lepnums par sevi un cīņas spars.
Viņš paskatījās tai acīs un it kā teica: “Lūdzu, neapstājies, runā vēl!”
Un viņa turpināja:

– Mēs Tev kaujas laukā esam nasta. Tu viens pieveiksi to zvēru, daudz ātrāk kā kopā ar sieviešu baru, kuras Tev visu laiku jāgaida un jāsargā. Tu nemanot izlavīsies no alas. Tu kļūsi zvēram negaidīts pārsteigums, tas nepaspēs piecelties un Tavs šķēps caurdurs tam sirdi. Es zinu – tieši tā notiks! Tu to nogalināsi, mums būs ēdiens un mēs varēsim atrast vietu, kur būsim drošībā. Tu aizvedīsi mūs paradīzē. Es to zinu. Es Tev ticu!
To pateikusi, sieviete atgriezās savā vietā un aizvēra acis. Viņa neko negaidīja, vien ticēja, ka viņš ir stiprs un izglābs cilti. Un, kaut vadonis nekustējās, viņa nepārdzīvoja un nebaidījās, jo zināja, ka šis spēcīgais vīrietis vienmēr pats pieņem pareizos lēmumus.
Iestājās vienpadsmitās dienas pusdiena. No karstuma gaiss tā uzkarsa, ka sieviete piemiga, tāpat kā citi… Viņa pamodās no kliedzieniem. Visi klaigāja un bļāva un viņa ne uzreiz saprata, ka asinīm notraipītais vadonis nav ievainots, bet tur rokās zvēra gaļu. Viņa saprata: vadonis ir uzvarējis!
Kamēr visi gulēja, tai skaitā arī zobenzobu tīģeris, noguris no karstuma, vadonis bija izlīdis no alas un uzgrūda zvēram akmeni. Un kāmēr tas apdullis nesaprata, kas notiek, vadonis uzlēca tam virsū un iedūra savu šķēpu tieši sirdī.
Uzvara bija tik viegla, ka vadonis pats nespēja tam noticēt. Iepriekš, kad visa cilts kopā medīja, katras medības nesa daudz zaudējumu, jo daudzi gāja bojā zvēru nagos.
Vadonis saprata, ka šī sieviete, kura tik ļoti ticēja viņa uzvarai, ir ļoti gudra. Viņš piegāja tai klāt.

– Tu nogalinaji zvēru, vadoni. Tu mūs izglābi. Tu esi varens cīnītājs. Es vienmēr atcerēšos šo Tavu uzvaru! Un, lūdzu, vadoni, aizved mūs tur, kur mēs būsim drošībā.

– Labi, sieviete, es noteikti Tevi turp aizvedīšu. Un pie sevis nodomāja: “Šī sieviete ir mans veiksmes talismans. Es gribu dzirdēt viņas iedvesmojošos vārdus katru dienu un stiprināties ar viņas ticību man. Viņas ticība man būs vajadzīga vienmēr.”
Un sieviete padomāja: “Viņam es esmu vajadzīga vairāk, kā viņš man! Es viņu iedvesmošu varoņdarbiem. Kamēr es viņam ticu – viņš ir mans!”
Pagāja gadi un viņa dziedāja šūpuļdziesmu savai meitai. Tulkojumā uz mūsu valodu tā skanēja apmēram tā:

“Kad izaugsi, meitiņ, izvēlies sev vīrieti,
kuram tici no visas sirds.
Katru reizi saki viņam, ko vēlies,
lai viņš tevis dēļ darītu – un viņš noteikti to izdarīs.
Tu esi viņam vajadzīga ar savas ticības spēku,
kā saulei vajadzīgas ir planētas,
kā visam dzīvajam – gaiss un ūdens.
Tu esi viņam vajadzīga,
lai viņš varētu kļūt par varoni.
Tu esi vajadzīga viņam,
jo bez tavas ticības viņš nenodzīvos līdz rītam.
Tici viņam un lai tava ticība viņam
katru dienu izskan tavos vārdos.
Ja runā ar vīrieti – lai tavi vārdi ir ticības pilni,
ja klusē – lai tava klusēšana būtu ticības viņam pilna.
Un viņš tev atnesīs to, ko tu vēlies.”

Stāsts pārdomām


Vienu dienu tētis un viņa bagātā ģimene aizveda savu dēlu uz laukiem ar mērķi parādīt nabadzīgu ģimeni.
Pie ļoti nabadzīgas ģimenes viņi pavadīja diennakti. Mājup, tēvs jautāja dēlam: „Nu, kā Tev patika šis brauciens?”
„Ļoti labi, tēt!”
„Vai redzēji, cik nabadzīgi cilvēki var būt?”
„O, jā!”
„Un, ko Tu iemācījies?”
Dēls atbildēja: „Es redzēju, ka mums ir mājās suns, bet viņiem četri. Mums ir baseins, kas stiepjas līdz pagalma vidum, viņiem upe, kurai nevar redzēt galu. Mums ir lampas dārzā, kas dod gaismu, viņiem zvaigznes. Mūsu iekšējais pagalms sniedzas līdz žogam, viņiem pieder viss horizonts.”
Kad dēls bija beidzis, tēvs sēdēja kā mēms.
Viņa dēls piebilda: „Paldies tēt, ka parādīji, cik nabadzīgi mēs esam!”
Vai nav taisnība, ka lielāka nozīme ir tam, kā Tu skaties uz lietām? Ja Tev ir Dievs, mīlestība, draugi, ģimene, veselība, laba humora izjūta un pozitīva attieksme pret dzīvi, tad Tev ir viss!
Tu nevari nopirkt nevienu no šīm lietām. Tev var piederēt visas materiālās lietas, ko vien spēj iedomāties, BET, ja Tu esi nabags garā, tad Tev nav nekas!

Stāsts pārdomām


Kādam vīram nekā cita nebija kā vien viņa zirgs un dēls. Reiz zirgs aizbēga, un viņam nācās vienam pašam veikt visus lauka darbus. Ieradās kaimiņi un izteica nožēlu par viņa nelaimi. Bet viņš atbildēja: “Vai jūs patiešām zināt, ka tā ir nelaime?” Pēc kāda laika atgriezās viņa zirgs un atveda sev līdzi vēl desmit savvaļas zirgu. Klāt atkal bija kaimiņi, kas teica: “Tev nu gan ir laimējies, tagad tev ir vienpadsmit zirgu!” Vīrs atteica: “Vai jūs patiešām zināt, ka tā ir laime?” Nepagāja ilgs laiks un, raugi, dēls salauza kāju, noņemoties ar kādu no savvaļas zirgiem. Atkal ieradās kaimiņi un izteica vīram atkārtotu nožēlu. Un viņš atkal teica: “Vai jūs patiešām zināt, ka man tā ir nelaime?” Te visā apkārtnē izcēlās karš, un jaunos vīriešus paņēma karot līdz ar visiem zirgiem, izņemot vienu, ko katrs varēja sev paturēt. Mājās drīkstēja palikt arī vīra dēls, jo viņš bija salauzis kāju. Bet kaimiņi vairs nenāca.

Stāsts pārdomām


Meitene un puisis tukseneša apvidū traucās pa šoseju ar motociklu ātrāk par 100 jūdzēm stundā.
Meitene: Brauc lēnāk, mēs braucam pārāk ātri! Es baidos!
Puisis: Neuztraucies, es zinu, ko daru, izbaudi jautrību, labi?
Meitene: Nē, lūdzu apstājies, esmu patiešam nobijusies!
Puisis: Tad pasaki, ka mīli mani!
Meitene: Es tevi mīlu ! Tagad lūdzu pibremzē!
Puisis: Apskauj mani!
Meitene: *Apskauj*
Puisis: Vai tu vari man palīdzēt? Noņem manu aizsargķiveri un uzliec to sev!
Meitene: *Uzliek*
Nākamās dienas avīzē…
Motociklists ietriecies tiesas ēkā. Atrasti divi cilvēki, diemžēl, tikai viens izdzīvojis.
Patiesība…
Pusceļā puisis saprata, ka ir saplīsušas bremzes. Bet viņš nevēlējās, lai meitene par to uzzina. Viņš vēlējās, lai meitene viņam pēdējo reizi pasaka, ka viņu mīl un apskauj viņu pēdējo reizi. Tad viņš meitenei lika uzvilkt viņa aizsargķiveri, ja nē viņa ietu bojā.
Tā ir patiesa mīlestība.

Dzīves jēga


Viņš stāvēja uz tilta un lūkojās straujajā ūdenī. Viņam viss bija apnicis un noriebies. Kaut bija jauns, viņš dzīvei nesaskatīja nekādas jēgas. Viņš bija nolēmis šeit to visu izbeigt un pārtraukt bezjēdzīgo dzīvi. Viņš lūkojās ūdenī, un viņa pleci saspringa. Viņš vēlējās uz šī tilta sadedzināt «visus tiltus», bet pēkšņi saklausīja: «Labvakar!». Pārsteigts viņš pagriezās un ieraudzīja nepazīstamu vīrieti. Vīrietis lūdza, lai viņš atdod naudu, jo viņam taču vairāk to nevajadzēs. Apjukumā viņš sāka taustīties pa kabatām, lai atrastu maku. Vīrietis, kurš iztraucēja viņa nodomu, sāka stāstīt par bāreņiem, kas dzīvojot tepat netālu, lai viņš aiznesot naudu tiem.

Un viņš pat nesaprata, kā bija piekritis, bet attapās, ejot pie bāreņiem. Viņš aizies, atdos naudu un noteikti atgriezīsies uz tilta.

Jo vairāk viņš attālinājās no tilta, jo staltāk izslējās, solis palika stingrāks, un notirpušie pirksti spēcīgi turēja laikraksta gabaliņu, uz kura bija rakstīta bāreņu adrese. Bāreņu, kuriem viņa nauda būs pēdējais glābiņš un izredzes.

Un, atradis bāreņus, iedevis tiem naudu, saprata, ka vairs uz tilta neatgriezīsies nekad, jo viņš kādam ir vajadzīgs. Tāda arī ir dzīves jēga – kalpot citiem.






autorizēties/reģistrēties

atjaunot paroli


jaunākie komentāri

sindija:

"Precīzi"


Raimonds:

"Erts Erbens"


Maija:

"*"