Reiz nopietni slimu vīrieti ieveda slimnīcas palātā, kurā atradās otrs slimnieks, kas gulēja gultā pie loga. Kad abi iedraudzējās, vīrietis, kurš gulēja pie loga mēdza skatīties pa to ārā un pēc tam dažas turpmākās stundas iepriecēt pie gultas piekalto istabas biedru, dzīvīgi attēlojot pasali ārpusē. Dažas dienas viņš aprakstīja, cik skaisti ir koki parkā iepretīm slimnīcai un kā lapas dejo vējā. Citas dienas viņš izklaidēja savu draugu, sīki atstāstot to, ko darīja cilvēki, kad gāja garām slimnīcai. Tomēr, laikam aizritot, pie gultas piekaltais vīrs kļuva īgns, ka pats nespēj novērot tos brīnumus, kurus viņa draugs aprakstīja. Galu galā viņš sāka pret draugu izjust nepatiku un vēlāk par stipri ienīst.
Kādu nakti pie loga guļošais pacients īpaši spēcīgas klepus lēkmes laikā pārstāja elpot. Otrs vīrs nepiespieda trauksmes pogu pēc palīdzības, bet gan izvēlējās nedarīt neko. Nākamajā rītā paciets, kurš savam draugam bija sagādājis tik daudz laimīgu brīžu, sīki atstāstot pa logu redzamos skatus, tika pasludināts par mirušu un izvests no palātas. Otrs vīrs steidzīgi izteica lūgumu, lai viņa gultu novieto pie loga – lūgumu, kuru slimnieku kopēja arī izpildīja. Bet, kad viņs paraudzījās āra pa logu, atklājās kaut kas tāds, kas lika viņam nodrebēt: logam pretī atradās… kaila ķieģeļu siena.

Ieraudzīt neredzamo

Šis stāsts iespējams ir par tevi un arī par mani un to cilvēku aiz loga, kas tagad šķērso ceļu galvu nodūris ko svarīgu pārdomājot.
Vai zini cik daudz skaistu lietu ikdienā paslīd mums garām nepamanītas? Te es nerunāju par precēm veikalu vitrīnās, par svētku lampiņām um mākslīgām eglītēm, kas tagad ir teju uz katra stūra un tīkamas izjūtas izraisa tik uz mirkli.
Pastāstīšu par viņu – par cilvēku, kas “neredzēja”.
Viņš pamodās no rīta, viss bija pelēks, parasts decembra rīts, drūms un kluss kā jau ziemas rīts, kad nav sniega un samērā silts, cilvēks nopriecājās, ka nelīst un dzēra savu melno kafiju, lai atmostos un dotos uz darbu. Iela jau bija steigas pārpilna, visi kaut kur steidzās, mātes raižpilnas rāva bērnus uz skolu, kādu mazāku droši vien arī uz bērnudārzu, cilvēkam bija vienalga, viņš steidzās un domāja par darbu – laiks ir nauda. Visa diena starp telefona zvaniem, papīriem, runām, līdz beidzot vakars, kad jādodas mājās. Ielas spīd, drīz svētki, cilvēks kļūst drūms, viņam nav pietiekoši naudas, bet svētki tulīt klāt, kā lai pasniedz dārgas dāvanas, ja viņš pelna tik maz. Iela nav gara līdz mājām, sniga sniegs, soļi ir smagi un galva nodurta no ikdienas smaguma, viņam sniegs nepatika, kad pēkšņi viņš dzird dziesmu, skanīgu jautru ar šķību meldiņu. Kas iedrošinās smieties un dziedāt, kad ir tik grūti?
Meitene pāris soļus viņam priekšā, lēca, dejoja un dziedāja, ap kaklu viņai bija sarkana šalle, kas dūrās acīs – kāpēc tā nebija pelēka, cilvēks nošausminājās, kā viņa tā var, kāpēc viņa dzied un priecājas, viņas kurpes ir saplēstas un kurtka veca, bet viņa smaida – par ko tāds prieks, viņš nesaprata, meitene pazuda acu skatam aiz ielas stūra, bet vēl mirkli dzirdēja dziesmu. Vakarā pirms miega cilvēks domāja par meiteni ar sarkano šalli, nespēja saprast kādēļ viņa smaidīja un priecājās un cik dīvainu dziesmu dziedāja “saredzi neredzamo, ieraugi brīnumu”. Smieklīgi vārdi.
No rīta viņš piecēlās un sniga vēl aizvien, baltas lielas pārslas un viņš dungoja dziesmiņu – to pašu par redzēšanu, uz loga palodzes uzlaidās zīlīte un tā nebija pelēkā vārna, kā citu rītu būtu bijis, viņš pasmaidīja, atvēra logu un nolika maizes doniņu. Izgājis uz ielas nesteidzās, izpleta roku pret debesīm un uz tās uzkrita balta sniega pārsla, kas tūlīt izkusa pārvēršoties ūdens pilītē, kurā atspīdēja krāsu varavīksne no ielu apgaismojuma. Cilvēks smējās, pacēla galvu uz augšu un ļāva vējam izpurināt matus, cik savādi pasauli maina smaids un spēja paskatīties uz to savādāk – bez steigas. Ļaudis steidzās ar nodurtām galvām, lamādamies par piesnigušajām ielām, bet cilvēks smējās un dziedāja.

Vīrietis atnāca piekusis mājās no darba. Viņa 5gadīgais dēlēns jau stāv pie durvīm un viņu sagaida ar jautājumu – Tēti, drīkstu tev ko jautāt? Tad kad tu esi darbā un strādā, cik tu saņem naudiņu pa vienu stundu?
Tā nav tava daļa. Kāpēc tu tik stulbas lietas man jautā?
Es vienkārši gribētu zināt cik tu saņem vienas stundas laikā. Lūdzu tēti! Lūdzās mazais puika.
Nu ja tev ļoti vajag zināt, es saņemu 10 latus stundā.
Oh, nopūtās mazais puika un nokāra galviņu.
Tad viņš paskatījās uz tēti un saka: vai es varētu no tevis aizņemties 5 latus?
Vai tas bija vienīgais iemesls, kapēc tu jautāji cik es pelnu? Tikai tāpēc tu jautāji, lai tu atkal varētu sev kaut kādu nevajadzīgu spēļmantiņu nopirkt?
Ej uz savu istabu un, lūdzu, pārdomā vai tas nav ļoti egoistiski no tavas puses man kaut ko tādu jautāt.
Es strādāju katru dienu ļoti ilgi un smagi… un man nav laika tādām stulbām bērnu spēlītēm.
Puika gāja klusi uz savu istabu un aizvēra lēnām savas istabas durvis.
Vīrietis apsēdās pie televizora un dusmojās vēl arvien par dēla egoistisko attieksmi.
Pēc stundas viņš nomierinājās uzgāja augšā uz dēlēna istabu un iegāja tajā.
Vai tu jau guli? – Viņš jautāja.
Nē tēti, es esmu vēl augšā.
Es pārdomāju… teica tētis… man bija gara un smaga diena… un es pārāk netaisnīgi reaģēju uz tavu jautājumu… šeit ir tavi 5 lati, ko tu man lūdzi.
Dēlēns nolēca no gultas un kliedza – Paldies tēti!
Tad viņš no gultas apakšas izvilka vecu kartona kasti kurā bija pāris santīmu,
kad tētis redzēja, ka dēlam jau ir kāda naudiņa, viņš atkal sāka palikt dusmīgs.
Kāpēc tu man lūdzi naudu, ka tev pašam ir pietiekoši?
Tāpēc, ka man nebija pietiekami daudz. Bet tagad man ir pietiekoši!
Tēti, man tagad ir tieši 10 latu. Vai es varētu nopirkt stundu tava laika?

Es sniedzos pēc ābola, kas atradās traukā uz viņas galda.
Tas nav īsts, – viņa teica. – Tas ir dekoratīvais.
Kāda no tā jēga? – es jautāju.
Tas ir smukumam.
Kā kaut kas neīsts var būt skaists?
Tas nekad nesapūs.
Bet tu gan paliksi vecāka.
Svarīgas ir lietas, kas ir man apkārt. Svarīgi, lai tās mani nepamet.
Bet kā tad ar mazajiem dzīves prieciņiem?
Tie ar laiku pāriet.
Kā tev var nepatikt vienkāršas, īstas lietas?
Man patīk paliekošais.
Bet es taču drīz aiziešu.
Bet tu atgriezīsies.
Traukā tu vari ielikt citu ābolu, kad iepriekšējais sapūs.
Es nevēlos citu ābolu.
Bet tad, kad tu zaudēsi visu, tu neko nespēsi pieņemt. Tu būsi zudusi.
Viņa neko neatbildēja un es aizgāju. Vēlāk man atnāca īsziņa.
Man vienmēr būs mana dzīve, pie kuras pieturēties. Kad tā pazudīs, nekam vairs nebūs nozīme.

Reiz uz ceļa satikās labais un ļaunais liktenis.
- Kas Tu esi? – ļaunais jautāja labajam.
- Es esmu labais liktenis, – viņš atbildēja. – Un tu?
- Es esmu ļaunais liktenis, – teica otrs.
Viņi pēkšņi ieskatījās peļķē un secināja, ka abi izskatās pilnīgi vienādi.
- Tas nevar būt!- viņi reizē iesaucās.
- Redziet, – skaidroja Dievs, – ja cilvēks bēg no likteņa, viņa liktenis ir ļauns. Bet, ja viņš tam iet tieši pretī, liktenis ir labs.

Mūsu pasaulē tagad ir tik daudz opcijas. Tik daudz ceļu pa kuriem varam doties. Katram ir viedoklis, reakcija, fakti, nepatika, privilēģija, jautājumi, domas, idejas. Mēs visi esam dzīvojoši, elpojoši, dvēseliski cilvēki. Mēs katrs reaģējam savādāk uz cilvēka rīcībām. Daži no mums pārāk daudz domā, un citi neko rūpīgi nepārdomā. Mēs esam pesimistiski, cietsirdīgi, egoistiski un negodīgi. Mēs esam lepni par sevi un mēs domājam, ka mēs personīgi, nevedīsim sevi izmisumā. Mēs parakstīsim līgumu; solījumu, kuru mēs nevaram turēt. Mēs uzsāksim sarunu un beigsim to bez pēdējā vārda. Bez nobeiguma, bez atbildes. Mēs aiziesim prom bez nekādām šaubām. Kamēr citi tiks atstāti domādami, skatīdamies uz to muguru kas atstāja viņus. Līdz palēnām tā mugura pazūd no redzamības pavisam. Kas kādreiz bija Tava iedomāta mūža mīlestība, Tavas dzīves vienīgais nolūks, vienīgais kas Tev lika elpot, redzēt, dzirdēt un just. Tas viss tagad ir prom. Pazūd aukstā un bez dvēselīgā mākonī. Tu pamosties savā realitātē. Kur Tu esi pamests viens pats, atstāts domādams. Kur visi aizskrēja prom? Vai viņi ir priecīgi kur viņi ir aizbēguši? Tu turpini cieši skatīties baltā un tukšā sienā. Atceries pagātni. Padomā par tām visām sarunām kas kādreiz ir runātas starp viņiem. Tiem priecīgiem cilvēkiem kas sēž tajās kafejnīcās ar tām kafijām un cigaretēm. Tās pārplūdinātās sarunas, tās siltās rokas turēdamas viens otru. Bet Tu, Tu stāvi otrā ielas pusē. Iespējams Tu sēdi pie sava loga un skaties uz dzīvi apakšā. Tu domā uz kā šis viss attiecās. Iespējams, ka nevienam citām ieņemot Tev. Bet galu galā Tu jau esi tas, kurš sēž viens pats. Tu būvē plānus kopā ar tiem, kuriem ir vienalga. Viņi Tevi pamet, salauž sirdi. Nekad īsti nepasakot kādēļ. Vai, arī varbūt viņi nemaz Tevi nesāpina! Tas viss ar vārdiem paziņots; tādi nolūki viņiem nebija. Tās visas šaubas, kuras cilvēkam nav jābūt: tās ir prom. Kaut kur sēžot kafejnīcā dzerot kafiju, sadevušies rokās. Bet Tu turpini sēdēt un gaidīt. Dzīvo savu dzīvi, turpini piedot. Iespējams Tu neesi viens no sliktajiem cilvēkiem. Varbūt Tu kādreiz satiksi kādu, kurš sapratīs Tavus trūkumus un defektus. Kas kopā ar Tevi viņus ienīdīs, to Tev paziņos un jūs abi to zināsiet. Nav svarīgi ko viņš dara, viņa dara. Jūs vienmēr esat kopā. Būvējat nākotni, dalāties dzīvē. Aizej no tā loga un noej lejā. Tu sēdēsi kafejnīcā, iedegsi cigareti, un pievienosies visiem pārējiem pasaulē un sadosies rokās. Esi brīvs, iemācies būt neatkarīgs. Tā diena kad iemācies sevi mīlēt ir tā diena kad Tu atslēdz dzīves noslēpumu.

Reiz dzīvoja puisis ar sliktu raksturu. Tēvs iedeva viņam maisu ar naglām un teica, lai puisis iedzen vienu naglu vārtu stabā ikreiz, kad zaudē pacietību vai sastrīdas ar kādu.
Pirmajā dienā viņš vārtu stabā iedzina 37 naglas.
Nākamajās nedēļās viņš iemācījās kontrolēt iedzīto naglu skaitu, samazinot to ar katru dienu. Viņš saprata, ka vieglāk ir kontrolēt sevi, nekā dzīt naglas.
Beidzot pienāca diena, kad puisis vārtu stabā neiedzina nevienu naglu.
Tad viņš aizgāja pie tēva, lai paziņotu viņam šo jaunumu.
Tad tēvs teica puisim, lai tas izvelk vienu iedzīto naglu katru reizi, ka viņš nezaudēs pacietību.
Beidzot pienāca diena, kad puisis varēja tēvam paziņot, ka ir izvilcis visas stabā iedzītās naglas.
Tēvs aizveda dēlu līdz vārtiem un teica:
“Dēls tu esi uzvedies lieliski, tomēr paskaties cik daudz caurumu ir palikuši vārtos.”
Vairs nekad tie nebūs tādi paši kā agrāk.
Kad tu ar kādu strīdies un sarunā nepatīkamas lietas, tu atstāj viņam tādas pašas rētas, kā tās uz vārtiem.
Vari ietriekt cilvēkam krūtīs nazi un pēc tam to izvilkt, bet tur vienmēr paliks rēta.
Un vairs nebūs svarīgi cik reizes lūgsi piedošanu.
Rēta paliks.
Rēta, kas cirsta ar vārdiem, sāp tikpat ļoti kā fiziska rēta.

Pamestā, neapdzīvotā vietā puisis un meitene uz motocikla pārsniedz ātrumu 100 jūdzes stundā…
Meitene lūdza: “Piebremzē, mēs braucam pārāk ātri. Es esmu nobijusies un es nevēlos, lai kaut kas atgadās…”
Puisis atbildēja: ”Beidz, neuztraucies! Es zinu, ko daru. Tev taču ir jautri, vai ne?”
“Nē,” meitene atteica. „Lūdzu apstājies… Man tiešām ir bail…”
“Tad pasaki – vai Tu mani mīli?” puisis jautāja.
“Jā, es Tevi mīlu… Un tagad, lūdzu, piebremzē…”
Puisis klusiņām teica: ”Apskauj mani..”
Meitene viņu apskāva…
“Vai Tu vari man palīdzēt? Vai noņemsi man nost ķiveri un uzliksi to sev? Tā man traucē un spiež..” puisis klusiņām izdvesa.
Nākošās dienas laikrakstos: Kāds motociklists ietriecies kādā pussagruvušā ēkā… Atrasti divi cilvēki, bet tikai viens no viņiem ir izdzīvojis..”
Patiesība ir šāda: Pusceļā lejup no kalna puisis aptvēra, ka viņa motociklam kaut kas noticis ar bremzēm, bet viņš nevēlējās, lai viņa to zin…
Patiesībā viņš lika meitenei pateikt, ka viņa viņu mīl un apskaut, jo zināja, ka tā būs pēdējā reize, kad viņš izjutīs viņas apskāvienus… Tad viņš lika, lai meitene uzvelk viņa aizsargķiveri, aizbildinoties, ka tā viņam traucē, bet īstenībā, lai viņa izdzīvotu, kaut arī zināja, ka pats mirs…

Viņi ir priecīgi
par saviem bērniem, kas nemazgā traukus, bet skatās televizoru, jo tas nozīmē, ka bērni ir mājās un nav uz ielas;
par ienākumu nodokli, kas tiem jāmaksā, jo tas nozīmē, ka viņiem ir darbs;
par nekārtīgo māju, kas jāsakopj pēc viesibām, jo tas nozīmē, ka pie viņiem ir bijuši draugi;
par apģērbu, kas tiem kļuvis mazliet par šauru, jo tas nozīmē, ka viņiem ir, ko ēst;
par ēnu, kas noraugās to darbos, jo tas nozīmē, ka viņi ir saule;
par mauriņu, kas jāpļauj, logiem, kas jānotīra, notekām, kas jāsalabo, jo tas nozīmē, ka viņiem ir mājas;
par sūdzībām par viņu valdību, jo tas nozīmē, ka viņiem ir vārda brīvība;
par sievieti, kas dzied baznīcā nepareizā meldiņā, jo tas nozīmē, ka viņi dzird;
par mazgājamās un gludināmās veļas kaudzi, jo tas nozīmē, ka tiem ir drēbes;
par nogurumu un sāpošajiem muskuļiem vakarā, jo tas nozīmē, ka viņi varēja strādāt;
par modinātājpūlksteņa zvanu rīta agrumā, jo tas nozīme, ka viņi ir dzīvi!

Reiz olā gulēja cālis. “Pasaule ir maza,” viņš domāja.
Pienāca laiks, un viņam olā kļuva par šauru. “Manai pasaulei ir robežas” viņš neapmierināts teica.
No cāļa kustībām ola saplīsa, un cālis ieraudzīja gaismu. “Cik es esmu mazs” cālis apjucis sacīja.

Es iepirkos netālu no tirgus, kad pamanīju, ka kāds pārdevējs sarunājas ar mazu zēnu, kuram nebija vairāk par 5 vai 6 gadiem.

Pārdevējs teica, “Piedod, bet tev nav pietiekoši daudz naudas, lai nopirktu šo lelli.” Pēkšņi mazais zēns paskatījās uz mani un jautāja,”Onkulīt, vai jūs esat pārliecināts, ka man nav pietiekoši daudz naudas?”
Es pārskaitīju viņa sīknaudu un atbildēju,” Tev nav pietiekoši daudz naudas, lai nopirktu šo lelli.” Mazais zēns joprojām turēja savā rociņā sažmiegtu lelli. Tad es pajautāju viņam, kam viņš vēlas šo lelli dāvināt.

“Šī lelle ļoti patika manai māsai un es vēlējos to viņai uzdāvināt dzimšanas dienā. Man lelle ir jāiedod mammai, lai tā to varētu nodot manai māsai.” Zēna acis bija ļoti skumjas, kad viņš to stāstīja. ” Mana māsa tagad ir aizgājusi pie Dieva. Tētis teica, ka mammīte arī drīz satiksies ar Dievu, tā nu es iedomājos, ka viņa varētu paņemt līdz šo lelli un atdot manai māsai.”
Mana sirds pēkšņi apstājās. Mazais zēns paskatījās uz mani un teica,” Es tētim teicu, lai viņš neļauj mammītei vēl iet, kamēr es neesmu atgriezies no veikala.” Tad viņš man parādīja jauku fotogrāfiju, kurā viņš smējās un teica, ” Es gribu, lai mammīte paņem līdz arī manu fotogrāfiju, lai māsiņa mani neaizmirstu. Es ļoti mīlu savu mammu un negribu, lai viņa iet projām, bet tētis teica, ka viņai ir jāiet pie manas mazās māsiņas.” Viņš paskatījās atkal uz lelli ar skumjām acīm.

Es ātri sameklēju savu maku un ierosināju, “Varbūt mums vajadzētu vēlreiz pārbaudīt, vai Tev tomēr nav pietiekoši naudas!” “Labi,” viņš atbildēja,”es ceru, ka man ir pietiekoši daudz.” Es pieliku no savas naudas, viņam to neredzot, un mēs kopīgi to saskaitījām. Nauda pietika, lai nopirktu lelli un pat nedaudz palika pāri.

Mazais zēns iesaucās,”Paldies Dievs, ka iedevi man pietiekoši daudz naudiņu!” Tad viņš palūkojās uz mani un piebilda,”vakar, pirms došanās gulēt, es lūdzu, lai Dievs pārliecinās, ka man ir pietiekoši daudz naudas, lai nopirktu šo lelli un mammīte to varētu atdot māsiņai. Un Viņš mani dzirdēja! Es arī vēlējos, lai varētu nopirkt mammai baltu rozi, bet neuzdrošinājos Dievam lūgt tik daudz. Bet Viņš mani dzirdēja un iedeva tik daudz, lai es varētu nopirkt gan lelli, gan baltu rozi mammītei. Mana mamma dievina baltas rozes!”

Es todien beidzu savu iepirkšanos ar pavisam citādām sajūtām, nekā sāku. Es nespēju nedomāt par šo mazo zēnu. Tad es atcerējos par kādu avīžu virsrakstu, kuru biju lasījis pirms 2 dienām. Tajā bija teikts, ka kāds piedzēries šoferis uzbraucis jaunai sievietei un viņas meitiņai. Meitenīte mira notikuma vietā, bet jaunā sieviete atrodas kritiskā stāvoklī. Ģimenei bija jāizvēlas, kad atvienot dzīvību uzturošo sistēmu, jo sievietei nebija cerību atgūties no komas. Vai tā bija mazā zēna ģimene?

Divas dienas pēc notikuma ar mazo zēnu, es izlasīju avīzē par to, ka jaunā sieviete ir mirusi. Es nespēju sevi apvaldīt, tāpēc es nopirku pušķi ar baltām rozēm un devos uz kapliču, kur sievietes ķermenis bija novietots, lai cilvēki varētu no viņas atvadīties. Tur viņa bija, savā zārkā, turot rokās skaistu, baltu rozi un smejoša zēna fotogrāfiju un uz krūtīm viņai gulēja lelle. Es pametu kapliču ar asaru pilnām acīm, zinot, ka maza dzīve ir izmainīta uz visiem laikiem.

Tā mīlestība, ko mazais zēns juta pret savu mammu un mazo māsiņu, vēl līdz šai dienai nav aptverama. Un kāds piedzēries šoferis viņam to atņēma.

Reiz dzīvoja meitene, kurai bija 4 draugi.
Visvairāk viņa mīlēja ceturto un ļoti par to rūpējās. Viņa tam deva tikai visu to labāko.
Šī meitene arī mīlēja trešo un vienmēr kopā ar viņu izgāja sabiedrībā. Viņa baidījās, ka šis draugs var kādu dienu viņu pamest.
Viņa mīlēja otro draugu, kurš vienmēr bija ļoti iejūtīgs un laipns. Ja meitenei gadījās kādi sarežģījumi vai problēmas,viņa vienmēr varēja griezties pie šī drauga pēc palīdzības.
Meitenes pirmais draugs bija ļoti lojāls un uz sadarbību vērsts. Viņš neizvirzīja nekādus noteikumus. Šis draugs meiteni mīlēja ar visu savu būtību, bet viņa to pat nemanīja.
Kādu dienu meitenei atklāja neārstējamu slimību. Viņa atskatījās uz savu dzīvi un nodomāja- dzīvē man bija 4 draugi, bet pēc nāves es būšu gluži viena.
Tāpēc viņa jautāja ceturtajam draugam, “Es Tevi mīlēju visvairāk, rūpējos par Tevi katru dienu. Tagad, kad es mirstu, vai Tu sastādīsi man kompāniju arī pēc nāves?”
“Nekādā ziņā!”, atbildēja ceturtais draugs un aizgāja vairāk ne vārda nepasakot.
Šī atbilde meitenei sāpēja kā duncis mugurā.
Apbēdinātā meitene jautāja trešajam draugam, “Es Tevi esmu mīlējusi visu savu mūžu. Vai Tu man pievienosies, kad es miršu?”
“Nē!”, atbildēja trešais draugs. “Dzīve ir pārāk laba! Kad Tu nomirsi, es apprecēšos ar citu!”
Tad šī meitene vaicāja otrajam draugam, “Es vienmēr esmu griezusies pie Tevis pēc palīdzības un Tu vienmēr esi līdzējis. Kad es nomiršu, vai Tu man sekosi un pievienosies mirušo valstībā?”
“Piedod, šoreiz es Tev nevarēšu palīdzēt!”, atbildēja otrais draugs. “Es būšu Tev līdzās līdz kapa malai, bet ne tālāk.”
Meitene jau bija zaudējusi jebkādu ticību vai cerību, kad atskanēja kāda balss, “Es iešu Tev līdz. Es Tev sekošu, vienalga, kur arī Tu dotos.”
Viņa palūkojās augšup un ieraudzīja pirmo draugu. Viņš bija izkāmējis un cietis no nevērīgas izturēšanās.
Dziļā pateicībā meitene izsaucās,”man vajadzēja par Tevi parūpēties labāk, kad man bija tāda iespēja!”.
Patiesībā mums katram ir 4 draugi.
4. ir mūsu ķermenis. Lai cik ļoti mēs nepūlētos, lai tas izskatās labi, lai cik ļoti mēs to nelutinātu, viņš vienalga mūs pametīs, kad pienāks laiks mirt.
3. ir mūsu stāvoklis sabiedrībā un manta. Kad Tu nomirsi, to visu savā īpašumā iegūs kāds cits.
2. ir mūsu ģimene un draugi. Neatkarīgi no tā, cik ļoti viņi vienmēr ir bijuši ar mums, tie tikai pavadīs mūs līdz kapa malai.
Un 1. draugs ir mūsu dvēsele. Nereti nomocīta, izbadināta un atstāta novārtā.

Ir kāds stāsts par Amerikas indiāni, kas pastaigājās pa Ņujorku kopā ar kādu draugu, kas tur dzīvoja. Indiānis apstādināja savu draugu un sacīja: “Ieklausies sienāzī.” Viņa draugs teica, ka neko nedzird, bet indiānis aizveda viņu tieši pie sienāža. Viņa draugs jautāja, kā tas iespējams. “Vienkārši noskaņo savu dzirdi uz tev patīkamu skaņu.” Lai to apstiprinātu, indiānis izbēra uz ietves dažas monētas; daudzi to dzirdēja, apstājās un atskatījās.

Hemingvejam bija Zudusī Paaudze, Koplendam – X paaudze. Mēs esam izauguši par Nogurušo Paaudzi – Generation 0;

Tie, kam nekas vairs nav atstāts īsts – nekas, ko zaudēt, nekas, ko atklāt. Tie, kas saņēmuši pasauli glītā, bezpersoniskā fasējumā. Tie, kas nesaprot uz sevi liktās pretrunīgās cerības, līdz beidzot vairs tās neattaisno – ne savas, ne citu. Tie, kas cenšas atrast atpakaļceļu uz vērtībām, līdz, to neatraduši, meklē vairs tikai aiz inerces, cenšoties būt ĪSTI vismaz paši sev. (D.B.)

Bet tagad, tagad mēs prasām pasaulei mūs pieņemt un mums vajag laiku, jo tieši TAGAD mēs esam apjukuši, nesaprasti, apātiski, nepiepildīti un ĪSTI. Saprotiet mūs tādus, kādi esam; mēs esam par savas paaudzes BRĪVAJIEM PRĀTIEM. (A.C.H.)

I Mēs esam pilsētu bērni, alkstot dabiskas dzīves, braucam ar velosipēdiem un audzējam garšaugus puķupodos, tomēr nespējam dzīvot bez pilsētas bruģa nobrāzumiem, skumju slīcināšanas alkoholā un destruktīvi intelektuālām sarunām;

II Mēs zinām visu par globalizāciju, bet minstināmies, kad mums jautā, ar ko mēs identificējam paši sevi;

III Mēs daudz zinām par nekad neredzētiem pasaules nostūriem, bet neesam bijuši pat tuvējās lauku pilsētās;

IV Noguruši no informācijas, mēs ignorējam televīziju, neklausāmies radio un nelasām ziņas, mistiskā veidā tomēr uzzinot par notiekošo. Karš ir tikai kārtējais notikums pasaules medijos, tas mūs nebiedē un neuztrauc. Daži no mums pat priecātos, ja tas notiktu šeit, jo varbūt beidzot tas liktu par kaut ko iedegties;

V Mēs skumji atskatāmies uz pagātni, kurā nekad neesam dzīvojuši, un jau savos nedaudzajos gados secinām, ka dzīve ir draņķīga, ar tieksmi regresēt un izbālēt;

VI Mēs alkstam visa jaunā, bet ātri no tā nogurstam. Mūsu intereses ir nepastāvīgas;

VII Mēs neprotam dedzīgi mīlēt citus, vien pārejoši pieķerties garāmejot;

VIII Iemācījušies ikvienā lietā saskatīt monētas abas puses, mēs dzīvojam ar nonivelētu emociju gammu, kur prieks līdz bezgalībai sajaukts ar bēdām;

IX Mēs, nogurušās paaudzes bērni, savu pārlieku lielo mīlestību pret pasauli pašrocīgi ārstējam ar lielām devām mizantropijas;

X Mēs allaž uzņemamies vainas un kauna sajūtu par visiem tiem, kam tās ir maz vai nav vispār. Mums šo sajūtu klātesamība ir nepieciešama un dabiska;

XI Iemācījušies uz notikumiem skatīties bezpersoniski no malas, mēs bieži skumstam par to, ka mums līdz kaulam vienalga;

XII Mēs skumstam bieži, un bieži vien tikai paši sev;

XIII Mēs raudam par mirušiem mūziķiem un rakstniekiem, tomēr esam gandrīz vienaldzīgi, kad aizgājis kāds attālāks radinieks;

XIV Līdz pilnībai izkopuši individuālismu, mēs vairs neprotam sazināties ar citiem;

XV Mēs varam nedēļu neiziet no mājas, pasaules impulsus un sajūtas sūtot un saņemot virtuāli, uzskatot to par īstās dzīves šķīstošo kafiju, instant life, instant karma;

XVI Mēs esam saauguši ar greizajiem spoguļiem – ekrāniem, drēbēm, zīmoliem, mašīnām. Pirmatnējā dabas elpa mums šķiet pārāk īsta un pārāk mulsinoša;

XVII Mēs saprotam, ka nekas nespēs apturēt cilvēku izmisīgo, dzīvniecisko kārpīšanos dolāru virsotnē. Mēs zinām, arī tur ir tikai dubļi un nebeidzama vientulība, tomēr bieži tajā kāpjam tik un tā;

XVIII Skrienot cauri pilsētai, ceļā satiekot simtiem ļaužu, mūsu sirdis turpina izdēdēt vientulībā;

XIX Ikdienas darbs maximās vai makdonaldos no mums nemanāmi izēd cilvēcību, sentimentu un agrākās gaišās labestības paliekas;

XX Cauri dzīvei mēs ejam nolemti ar nevajadzīgas misijas apziņu. Mums sevis kļūst mazliet žēl, apzinoties, ka šo izvārgušo pasauli drīz vien nāksies uzvelt uz saviem pleciem, un mēs nezinām, kurp to lai nesam; un mēs jau tagad sajūtamies veci.

XXI Pārāk daudz sociālo sistēmu pieredzējuši, pārāk maz ticam, ka ikviena jauna nesabruks kā visas iepriekšējās, un, galu galā, mums jau atkal ir vienalga;

XXII Mēs mācāmies nenosodīt sabiedrību, bet skumstam par tās nezināšanu, jo mums šķiet, ka pasaulē ir jābūt kam vairāk kā vienam pareizajam ceļam;

XXIII Mēs redzam, ka ļaunums nāk tieši no nezināšanas, un nezinām, kā cilvēkiem mums apkārt palīdzēt to pārvarēt. Mēs skumji un savā vientulībā salstam uz to visu noskatoties;

XXIV Mēs mēģinām atmodināt līdzīgi domājošos sev apkārt, bet viņi nemostas, nemostas, nemostas, jo ar mūsu vārdiem vairs nepietiek;

XXV Mēs kliegsim; pat tad, ja visi apkārt būs kurli un mūsu kliedzienu atbalsis viņus skars tikai tad, kad mūsu pašu jau vairs nebūs;

XXVI Mēs kliegsim caur vārdiem, kliegsim caur mūziku, caur ekrānu, mēmiem mākslas darbiem, caur naktīm, sāpēm, mīlu, pavasari, caur reibumu, caur rozā brillēm, caur atvērtiem logiem, caur tukšiem pagalmiem, asiņojošām sirdīm, trakajām dienām, skolām, politiķu un aktrišu bērēm, caur izmisumu, grautiņiem, rokenrolu, blogiem, priekiem, caur krīzēm, netaisnību, caur apskaidrību; caur klusumu;

XXVII Mēs esam tā nolādētā paaudze, kurai tas viss sāp, šī sasodītā dzīve mums šķiet pārāk skaista un sāpīga; tās skaistumu mēs jūtam ar katru savu šūnu, ar visu esību; ar neprātu un dvēseles brūcēm, kurās, pašiem negribot, birdinām pudiem sāls;

XXVIII Mēs, nogurušās paaudzes, šīs nogurušās pasaules bērni, vairāk par visu vēlamies jaunu, smaržīgu sākumu – visam. Svaigu rītausmu, kurā esība atkal būs patiesa, nemākslota un nesarežģīta;

Mēs gribam JAUNU pasauli, kura beidzot atbrīvotos no pagātnes vecajām mokām.

Iedomājies, tu loterijā esi saņēmis šādu balvu: Katru rītu banka tavā kontā ieskaita 86400 latu. Taču šai spēlei ir savi noteikumi, jo katrai spēlei tādi ir!

Pirmais noteikums ir:
Visu, ko neesi izdevis dienas laikā, banka tev atņem, tu nevari šo naudu tā vienkārši citā kontā ieskaitīt, tu vari to tikai izdot. Bet katru rītu, Kad tu pamosties, banka atver jaunu kontu ar 86400 latu nākošai dienai.

Otrais noteikums ir:
Banka var šo spēli jebkurā brīdī pārtraukt, jebkurā laikā pateikt: Viss ir beidzies. Spēle ir galā. Banka slēdz tavu kontu, un tu nesaņemsi vairs jaunu.

Ko tu darīsi?
Vai tu pirksi visu, ko vēlēsies? Ne tikai priekš sevis, bet ar priekš tiem mīļajiem, kas tev ir blakus? Varbūt pat tiem cilvēkiem, kurus tu nepazīsti, tā tu naudu neizdosi tikai priekš sevis… Varbūt tu mēģināsi izdot katru santīmu, lai izmantotu šo iespēju, bet varbūt …

Īstenībā spēle ir dzīves realitāte: Katram no mums ir sava “Laika banka”… Mēs tikai to neredzam…

Katru rītu, kad mēs pamostamies, mēs saņemam 86400 sekundes mūsu dzīves, ko dāvina diena, un vakarā, kad aizmiegam, šis laiks tiek mums atņemts… Tas, ko mēs šai dienā nepiedzīvojam, ir pazudis uz visiem laikiem, nogrimis nebūtībā, vakardiena ir pagājusi. Katru rītu šis konts tiek no jauna piepildīts, bet banka var kontu jebkurā laikā slēgt, bez brīdinājuma…

Ko tu katru dienu dari ar savām 86400 sekundēm? Vai tās nav vērtīgākas par tiem 86400 latiem?