Daudzi vīrieši, godkāres velna apsēsti, nepazīst mīlestību; daudzas sievietes ir sava spoguļattēla gūsteknes.
Nevis mīlestība pati mūsdienās tapusi bezvērtīga, bet gan cilvēks kļuvis mīlestības akls un kurls. Kā simfonija, kurlām ausīm spēlēta, nepazaudē savu vērtību, tāpat mīlestība nekā nezaudē no sava pirmspēka, ja to samaina ar seksuālo dziņu.
Mīlestība rada jaunu pasauli. Tā ir katras lielas mākslas pirmforma un pārbaudes akmens.
Naidā un nicināšanā nav radies neviens nemirstīgs darbs. Visa lielā māksla, sākot ar ēģiptiešu hieroglifiem un beidzot ar Gustava Mālera “Mirušo dziesmām”, ir cilvēciskās saprašanās, tuvības meklējums. Ģēnijs ir būtne, kas ierauga nožēlojamāko nožēlojamo vidū un aizdod tam savu balsi, viņš atrod ceru uz vismelnāko noziedznieku. Mākslai, kas dzīvei pagriež muguru, nav lemts ilgs mūžs. Arī daudzu zinātnisku atklājumu kūmās stāvējusi mīlestība.
Muzejos sakolekcionētas monētas un visādi ieroči, kas liecina par kāda laikmeta vai kādas tautas kultūras pakāpi, bet diemžēl trūkst tādu vietu, kur būtu pārskatāmi mī1estības daudztēlainie un dažādie veidi. Vislielākās telpas būtu par mazām, pat visa zeme izrādītos par mazu piepildītai mīlestībai.
