Man ļaunvēlīgais liktenis
Ir raibu mūžu piešķīris:
Drīz nauda ir, drīz badojos,
Gan līgsmojos, gan sērojos;
Bet vienmēr dzeru alu,
Kaut sadzertu ar galu.
Iet profesorus klausīties
Man netīk, tur tik muļķis ies…
Un plauktā sen jau sakrauti
Guļ noputēj’ši pandekti;
Jo vienmēr dzeru alu,
Kaut sadzertu ar galu.
Kad dilonsnaudas maku grauž
Un Melkons kredītu ar lauž,
Es smejos, bēdāties var cits,
Jo miris vēl nav Hirševics.
Un dzeru vienmēr alu,
Kaut sadzertu ar galu.
Kad atradīsies otris tāds,
Kam vienāds būs ar mani prāts,
Tad kneipē abi brālīgi
Mēs noīrēsim dzīvokli
Un abi dzersim alu,
Līdz sadzersim sev galu.
