Vizma Belševica bija latviešu dzejniece, rakstniece, tulkotāja, atdzejotāja. Dzimusi 1931. gada 30. maijā Rīgā, mirusi 2005. gada 6. augustā. Vizmas daiļradi raksturo cīņa par jaunrades brīvību un ierobežojumu atcelšanu. Daba ir otra plašā tēma, kuru dzejniece daudz apcerējusi. V. Belševica centās izprast katras dzīvās radības lomu, kā arī visā meklēja neizzūdošās vērtības.
Vizmas Belševicas biogrāfija iekļauj informāciju par to, ka viņa 1990. gadā bijusi Latvijas Zinātņu akadēmijas goda locekle. Viņa ir saņēmusi dažādus apbalvojumus par savu daiļradi, piemēram, Spīdolas balvu par grāmatām “Bille” un “Bille dzīvo tālāk”, turklāt vairākkārt bijusi nominēta Nobela prēmijai literatūrā. Nozīmīgi pieminēt to, ka viņa 1994. gadā ir saņēmusi Triju Zvaigžņu ordeni. Viņas dēli Klāvs un Jānis Elsbergi sekojuši mātes pēdās – kļuvuši par dzejniekiem. Dzejniece bieži vien tika saukta par sava laika un tautas sirdsapziņu. Viņa iestājās pret sistēmu, kurā bija jādzejo par padomju laika augšupeju, un rakstīja darbus par tautas likteni, ņemot vērā vēstures notikumus. Dzejniece iedziļinājās apkārtnotiekošajā, cilvēku jūtās un notikumu niansēs, tādēļ viņas daiļrade šķita dzīva un patiesa.
Kā vienu no nozīmīgākajiem V. Belševicas daiļrades darbiem jāmin dzejoļu krājums „Gadu gredzeni”, kas sarakstīts 1969. gadā. Tas ir ievērojams Latvijas kultūras dzīves notikums, jo dzejniece šajā krājumā atspoguļo patiesās mākslinieku un varas attiecības. Pēc šīs daiļrades izdošanas autorei trīs gadus bija liegts publicēt jaunus darbus. Šajā dzejoļu krājumā tika apcerēta cilvēka piederība sistēmai un brīvības trūkums. Tiek aprakstīta ideālā pasaule bez sienām, kurā jebkurš var justies brīvs un neierobežots. Liels uzsvars tiek likts vārdam, – vārda būtībai un spēkam, vārdos izteiktajai domai, kā arī vārdu un darbu attiecībām.
Dzejoļu krājumā „Dzeltu laiks” autore turpina aprakstīt darba ’’Gadu gredzeni’’ aprakstītās tēmas, taču šajā krājumā tas tiek darīts izteiksmīgāk. Cilvēks pret varas spēku tiek atspoguļots kā zieds, kurš saduras ar cirvi, – pāri paliek tikai saknes. Poētiski apraksītas dažādas tā laika problēmas un cilvēku jūtas. Krājumā tiek iekļauti latviešu folkloras simboli, aprakstītas četras stihijas – ūdens, uguns, zeme, gaiss, kā arī, lai izteiktos, tiek izmantots gars, kurš kļūst mēms, ar to apzīmējot tautu, kuras spēki ir izsīkuši. Autore meklē un mēģina aprakstīt tautas mēmuma iemeslus, savā veidā kļūstot par tautas balsi.
Viens no autores atpazīstamākajiem darbiem ir triloģija ’’Bille’’. Triloģijas pirmā daļa iznākusi 1992. gadā ASV un 1995. gadā Latvijā, otrā daļa „Bille un karš” 1996. gadā un trešā daļa „Billes skaistā jaunība” – 1999. gadā. Šajā triloģijā tiek atspoguļotas bērnības atmiņas un galvenie notikumi, un daiļrades galvenā varone ir Gūtmaņu Sibilla. Vēstījums tiek veidots trešajā personā, it kā no aculiecinieka skatu punkta. Triloģija aptver Grīziņkalna strādnieku ģimenes dzīvi īres namā, ejot cauri dažādiem laikiem. Šis darbs parāda dažādus cilvēku tipus, kā tie pieaug un, kādas dzīves izvēles veic atkarībā no sevis nospraustajām vērtībām. Parādīts, ka cilvēki var gan meklēt loģiku un savu labumu visā, gan nesavtīgi palīdzēt citiem, bez materiālas atlīdzības. Darbā ’’Bille’’ iekļauti 75 atsevišķi stāsti par dzīvi 30. gadu beigās un 40. gados, kuri sakārtoti hronoloģiskā secībā. Šī triloģija tika atzinīgi novērtēta un 1995., 1996., 2000. gadā autore nominēta Nobela prēmijai. Par šo darbu saņēmusi arī citus apbalvojumus, tajā skaitā Kārļa Goppera fonda balvu un Latvijas Kultūras fonda Spīdolas balvu. Šī triloģija tika iekļauta LTV raidījuma „Lielā lasīšana” veidotajā latviešu iemīļotāko grāmatu sarakstā, kā arī tā ir iekļauta skolnieku obligātās literatūras sarakstā. 2009. gadā pēc šī darba motīviem veidota Latvijas Nacionālā teātra izrāde „Bille”.
„Vizmas Belševicas arhīva burtnīcas” ir grāmatu sērijas, kuras satur nepublicētos vai tikai periodikā publicētos darbus. Grāmatu redaktors ir viņas dēls Jānis Elsbergs. Kopš rakstnieces aiziešanas mūžībā, tikuši publicēti dažādi darbi no viņas apjomīgā arhīva, tajā skaitā grāmata bērniem „Patiess stāsts par Čingo Babu, Lielo Gliemezi un Jūras Karaļa bēdām”, 1947. – 48. g. dienasgrāmata, kā arī dzejoļu cikls „Sadegusī balss”.
Rakstniece atstājusi nozīmīgu nospiedumu rakstniecības nozarē, nebaidoties stāties pret sistēmu un likumiem, kā arī esot godīgai pret sevi un citiem, – atspoguļojot atmiņas tādas, kādas tās bija, nevis aprakstot sistēmas veidoto ilūziju. Ikvienam grāmatu lasīšanas entuziastam vajadzētu iepazīties ar Vizmas Belševicas biogrāfiju un izlasīt vismaz vienu no viņas daiļrades darbiem, lai saprastu, kā viņa redzēja apkārtnotiekošo un, kā cīnījās par taisnību.
