TikaiNesakiNevienam.lv


Parīzes Dievmātes katedrāle (grāmata)




Viktors Igo par mīlestību

Taču viskvēlāk Kvazimodo savā dzimtajā katedrālē mīlēja zvanus, tie atmodināja viņa dvēseli, lika izplest kroplos spārnus, tik nožēlojami sasaistītus šaurajā alā, un dažbrīd darīja viņu laimīgu. Kvazimodo tos mīlēja un glāstīja, sarunājās ar tiem, saprata tos. Viņš pret visiem zvaniem izturējās ar sirsnību – no vidējā, smailā tornīša vismazākajiem zvaniem līdz pašam portāla lielajam zvanam. Vidējais zvanu tornītis un abi blakus zvanu torņi Kvazimodo likās trīs lieli būri, kurā iesprostoti putni, viņa paša uzaudzēti, dziedāja viņam vienīgajam. Taču tieši tie zvani padarīja Kvazimodo kurlu, bet mātes bieži vien mīl stiprāk tos bērnus, kuri tās visvairāk sāpinājuši.



Viktors Igo par cilvēku un vērtībām

Jaunākais brālītis, šis bez mātes un tēva palikušais mazais bērniņš, kas tik pēkšņi kā no debesīm bija iekritis Kloda rokās, viņu pilnīgi pārvērta. Viņš pēkšņi atjauta, ka pasaulē pastāv vēl kaut kas cits bez Sorbonas zinātniskajām teorijām un Homēra vārsmām, ka cilvēks alkst sirsnības, ka dzīve bez maiguma un mīlestības ir tikai čīkstošs mehānisms.



Viktors Igo par draudzību

Vai jūs zināt, kas ir draudzība?

Tas nozīmē būt brālim un māsai, būt divām dvēselēm, kas saskaras, nesaplūstot kopā, būt vienas rokas diviem pirkstiem.