TikaiNesakiNevienam.lv


epifānija (žanrs)




Imants Ziedonis par vientulību

Priekšmetiem pielīp mūsu īpašības. Mēs tās pielaižam. Pats priekšmets nav ne priecīgs, ne vientulīgs. Mēs tiem pielaižam vientulību.
Kad tu aizej no mājas, kurā tu esi vientulīgs, vientulība tajā paliek, un, kad tu atnāc, tā tevi jau gaida. Vientulīgi krēsli un spilveni. Vientulīgi ir svečturi.
_
Arī lūpu zīmuļi ir vientulīgi.
Bet visvientulīgākās ir staciju durvis.
Dažreiz man liekas, ka priekšmeti visi kādreiz ir bijuši dzīves būtnes, kas nomirušas no vientulības.



Imants Ziedonis “Epifānija par skumjām”

Skumjas ir brīvas.

Dusmās cilvēks ir sasaistīts. Neiecietība ir rūgta, ir labi, kad tu vari noskatīties pasaulē ar skumjām. Skumjas ir brīvas, un tām ir putnu brīvie spārni. Tāpēc, kad man ir skumji, es skatos uz cilvēkiem no augšas. Nožēla velk atpakaļ pie zemes. Augstprātība gaida, lai kāds tevī skatās. Vai skumjas drīkst uz visu skatīties no augšas?

Skumjas ir dvēseles krēslas stunda. Kad saule nogājusi un zvaigznes vēl nav ausušas. (Neiededz gaismu istabā!)

Rūtīs zila krēsla. Sniegs uz namu jumtiem arvien zilāks. Un skumjas ir kā vārnas zilos, piesnigušos kokos. (Neiededz gaismu istabā!)
Pārpildītā zeme, cik tu esi neatraisīta un nebrīva! Kādos mezglos, jūs, cilvēki, esat sapinušies! Cits cita diegos. Neatšķetināmi. Juceklīgi.
Es skumjās esmu brīvāks par jums. Es laižos, kur gribu. (Neiededz gaismu istabā!)
Vai jums kādreiz ir bijis laiks būt skumjiem? Vai jūs esat varējuši atļauties sev neiedegt gaismu istabā?