Zenta Mauriņa par mīlestību
Ir tāds zelta rieksts, kurā neredzamiem burtiem rakstīts: “Tu esi tā, bez kuras es nevaru dzīvot.” Kam šis brīnumrieksts rokā, tas vieg...
Ir tāds zelta rieksts, kurā neredzamiem burtiem rakstīts: “Tu esi tā, bez kuras es nevaru dzīvot.” Kam šis brīnumrieksts rokā, tas vieg...
Nakts bija satumsusi. Priežu zaros uzziedēja zvaigznes. Viens otrs zvaigžņu zieds raisījās no sava kāta un krita uz zemi, bet, kur tas palik...
Zūd un aiziet, zūd un aiziet, tarkšķēja vilciena riteņi. Bija, runāja, glāstīja un pazuda. Dzīves ceļojuma stacijās tas, kas dvēselē ...
Pagātne mums visiem iet līdzi tāpat kā mūsu ēna, mēs tikai reizēm varam izlikties, it kā to nemanītu....
Daudz ir rakstīts par bada postu, par slimībām, kas rodas ķermenī, ja tas karā un pēckara laikā vai arī trūcīgu apstākļu dēļ netiek ...
Vai tā arī nav ar cilvēku? Mēs jūtam viņa pieskārienu, mēs esam gluži tuvu ar viņu kopā, bet mēs tik maz par viņu zinām, no […]
Šī dzīve ir vienīgā, kas mums pieder, un mums jāprot šis augstākais dārgums glabāt, mums jāprot kaut ko no tā izveidot. Es domāju, gud...
Bet mazais vārdiņš “daudz” ir nemierīgs un bīstams – kam ir daudz, tas grib vēl vairāk, tam nekad nav gana....
Man liekas, ka labs ārsts nāk tūlīt aiz Dieva… Par Dievu mēs nezinām, vai viņš ir, vai arī viņa nav, bet ārsts, kas cilvēku atgriež ...
