„Tālu ceļu vējš” (1956) bija pirmais dzejoļu krājums, kurā Vācietis rakstīja par jauno dzīves gaitu uzsākšanu. Tieši tas arī norisinājās viņa personīgajā dzīvē – adoptācija starp Rīgas pilsētas ļaudīm Pārdaugavas namiņā.
„Tās dienas acīm” (1959) ir proza par to, kā 40.gadu izskaņā traģiskie notikumi atspoguļojās jauniešiem ikdienas dzīves gaitās.
1960. – 1966. gadam Ojāram Vācietim piespriež represiju – 6 gadus nepublicē viņa dzejoļu krājumus. Kā iemeslu Padomju savienības valdība min, kad vairākos dzejoļos apstrīd Padomju Savienības ideoloģiju.
„Elpa” (1967) ir dzejoļu krājums, kurā Padomju Savienības totalitārisma režīma atgadījumi iezīmēti kā indivīda izvēles situācijas par labu un sliktu un pasaules pretrunīgumu. Ar krājumu „Elpa” Ojārs saņem Latvijas PSR Valsts prēmijau.
„Si minors” (1982) pēdējā publicētā Ojāra Vācieša dzeja, esot dzīvam, kas iekļauta literatūras augstākajos plauktos- Latvijas kultūras kanona literatūrā. „Si minors” veidojies no 50. līdz 80.gadam, kurā pauž skumju sajūtas no kara laika un padomju režīma dzīves vēsmām.
„Ex libris” (1988). Nākot saules gaismā jaunai un brīvai Latvijai, publicē dzejoļu krājumu „Ex libris”, ko pēc dzejnieka nāves apkopojusi dzejnieka sieva un literatūrzinātniece Vija Kaņepa. Starp daudzām burtnīcām, grūti salasāmām rindiņā, „Ex libris” dzejoļu krājums sevī glabās visu to, ko Padomju Savienības kontrolējošās iestādes cenzūras dēļ atraidīja un par ko ideologi izteica kritiku, nepieļaujot dzejas publicēšanu uz vairākiem gadiem. „Ex libris” dzejoļu rindiņas stāsta, ar ko dzejnieks nebija spējis vairs samierināties – nebrīvo dzimtenes zemi Padomju savienības jūgā.
„Dziesmas par…” (1965), „Sasiesim astes” (1967), „Punktiņš, punktiņš, komatiņš” (1971), „Kabata” (1976) un izlasē „Astoņi kustoņi” (1984) dzejoļu krājumos bērniem Ojārs Vācietis rakstījis ar apslēptām dažādām vērtībām un emocijām.
