Savas dabas takas gājējs Ojārs Vācietis

Dzīves gaitas

Ojārs Vācietis ir  20.gadsimta tautas dzejnieks ar vairākiem apbalvojumiem par daiļliteratūras darbiem.Dzimis pirmskara laikā Ziemeļvidzemē 1933. gada 13. Novembrī, Trapenes pagasta kalpu ģimenē. Kara gadi pagāja ar saujām sāpju un dusmu, pārdzīvojumu. Šīs bija pirmās saujas augsnei, kur, laikam palidojot, uzaugs tautas mīlēts dzejnieks. Klusu pie Gaujas upes Ojāra Vācieša rakstnieka gaitas aizsākusies Gaujienas vidusskolā 1950.gada Apes rajona laikrakstā „Sarkanā Ausma” publicēts dzejolis „Pionieru druva”.

Absolvējis vidusskolu 1952.gadā, Ojārs pārvācās uz dzīvi Rīgā un iestājas Latvijas Valsts Universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātē Latviešu valodas un literatūras nodaļā. Pēc pieciem gadiem Ojārs pamet studijas, lai turpinātu rakstīt dzeju un gatavotos tās publicēšanai.

Ojāra-Vācieša-Dzīves-gaitas

No Pārdaugavas koka namiņa uz Lielās Altonavas ielas 19 (tagad – Ojāra Vācieša iela)bieži  iznāca kungs ar melnu bereti galvā, neuzkrītoši ģērbies. Dažkārt Vācietis aizslēdz nama durvis viens pats, bet dažkārt rokas stiepienā viņa sieva dzejniece Ludmila Azarova. Soļojot pa ceļu malām un gājēju ietves līkločiem Āgenskalnā, Torņakalnā, Zaķusalā un Lucavsalā līdz pat Bolderājai, Ojārs Vācietis smēlās iedvesmu no Pārdaugavas zaļumu spektra, miera un harmonijas pie tuvā Māras dīķa.

Ojāra-Vācieša-Daiļrade

Ojāra Vācieša daiļrade

Izpaužot iekšējās pasaules emocijas darbistabā uz skolas burtnīcas lapām, paškritiskais dzejnieks publicēšanā sniedzis katru desmito dzejoli. Dzīves gājumā latviešu literatūrai Ojārs Vācietis devis:

-dzejoļu krājumus;

-6 no tiem bērnu dzejoļu krājumi;

-prozas;

-desmitiem sējumu;

-tulkojis latviešu valodā Mihaila Bulgakova romānu „Meistars un Margarita”.

„Tālu ceļu vējš” (1956) bija pirmais dzejoļu krājums, kurā Vācietis rakstīja par jauno dzīves gaitu uzsākšanu. Tieši tas arī norisinājās viņa personīgajā dzīvē – adoptācija starp Rīgas pilsētas ļaudīm Pārdaugavas namiņā.

„Tās dienas acīm” (1959) ir proza par to, kā 40.gadu izskaņā traģiskie notikumi atspoguļojās jauniešiem ikdienas dzīves gaitās.

1960. – 1966. gadam Ojāram Vācietim piespriež represiju – 6 gadus nepublicē viņa dzejoļu krājumus. Kā iemeslu Padomju savienības valdība min, kad vairākos dzejoļos apstrīd Padomju Savienības ideoloģiju.

„Elpa” (1967) ir dzejoļu krājums, kurā Padomju Savienības totalitārisma režīma atgadījumi iezīmēti kā indivīda izvēles situācijas par labu un sliktu un pasaules pretrunīgumu. Ar krājumu „Elpa”  Ojārs saņem Latvijas PSR Valsts prēmijau.

„Si minors” (1982) pēdējā publicētā  Ojāra Vācieša dzeja, esot dzīvam, kas iekļauta literatūras augstākajos plauktos- Latvijas kultūras kanona literatūrā. „Si minors” veidojies no 50. līdz 80.gadam, kurā pauž skumju sajūtas no kara laika un padomju režīma dzīves vēsmām.

„Ex libris” (1988). Nākot saules gaismā jaunai un brīvai Latvijai, publicē dzejoļu krājumu „Ex libris”, ko pēc dzejnieka nāves apkopojusi dzejnieka sieva un literatūrzinātniece Vija Kaņepa. Starp daudzām burtnīcām, grūti salasāmām rindiņā, „Ex libris” dzejoļu krājums sevī glabās  visu to, ko Padomju Savienības kontrolējošās iestādes cenzūras dēļ atraidīja un par ko ideologi izteica kritiku, nepieļaujot dzejas publicēšanu uz vairākiem gadiem. „Ex libris” dzejoļu rindiņas stāsta, ar ko dzejnieks nebija spējis vairs samierināties – nebrīvo dzimtenes zemi Padomju savienības jūgā.

 „Dziesmas par…” (1965), „Sasiesim astes” (1967), „Punktiņš, punktiņš, komatiņš” (1971), „Kabata” (1976) un izlasē „Astoņi kustoņi” (1984) dzejoļu krājumos bērniem Ojārs Vācietis rakstījis ar apslēptām dažādām vērtībām un emocijām.

Neej garām. Nebaidies. Un tici sev.

Jauns un dzīves prieka jauneklis vai dzīves skolas gudrs kungs Ojārs Vācietis bija stūrgalvīgs un drošsirdīgs, rakstot par to, kas lika kvēlot viņa dvēselei, neskatoties uz to, cik veiksmīgi ritēja cenzūra, kaut arī reizēm nācies rast kompromisu, veicot labojumus vai izņemot dzejoļus no krājuma, lai grāmata tiktu publicēta.

Ojāra Vācieša dzeja izpelnījusies apbrīnu. Tā no smagām, pelēkām emociju dzeju rindām pārplūst uz dzīves prieka piepildītajām bērnu dzejoļiem vai gaišām un sirdij siltām dzeju rindiņām par Latvijas dabu.

Laime, jaunība, mīlestība, daba, sāpes, dzimtene – tās ir dažas notis no dzejas skaņdarba, kas tika atstāts tautai. Ojāra Vācieša dzeja baros mūsu dvēseli gan grāmatās, gan dziesmās vēl ilgi.

Ojārs-Vācieties-Mājas
Piesakies jaunumiem