Pilsētas mīlētājs – Aleksandrs Čaks

Pilsētas mīlētājs - Aleksandrs Čaks

Aleksandrs Čaks ir viens no zināmākajiem un atzītākajiem latviešu rakstniekiem. Literatūras pētnieki viņu sauc par latviešu modernās dzejas aizsācēju. A. Čaks dzīvoja nemierīgā laikmetā un piedzīvoja gan Krievijas impērijas laikus, brīvās Latvijas, gan PSRS režīmu. Tas ietekmēja gan viņa dzīvi, gan dzejā atspoguļoto.

Aleksandrs Čaks jeb īstajā vārdā Aleksandrs Čadarainis ir dzimis 1901. gada 27. oktobrī Rīgā, drēbnieka ģimenē. Viņa dzīves laikā viņš pats vairākas reizes ir mainījis dzimšanas gadu uz 1902. Pētnieki to skaidro ar to, ka tādejādi viņš attiecīgos dzīves notikumos ir centies izmainīt draudošo situāciju, taču līdz galam tam apstiprinājuma nav. Tikai 20.gadsimta 80tajos gados tika oficiāli noteikts, ka Čaka dzimšanas gads ir 1901 – balstoties uz baznīcas grāmatu. Aleksandrs Čaks esot agri iemācījies lasīt un lielu daļu savas bērnības pavadījis lasot. Pēc rakstura arī bijis visai kluss un bieži mēdzis aizsapņoties. 

AleksandrsCaks

1911.gadā Čaks uzsāka mācības Rīgas Aleksandra ģimnāzijā, kas vēlāk tika evakuēta uz Veravu Igaunijā (tagad Viru), un visbeidzot uz Saransku Krievijā. 1917. gadā uzrakstīja pirmo patriotisko dzejoli krievu valodā “Jel celies, Latvija, tu svētā”. Veiksmīgi pabeidzis vidusskolu, Čaks 1918. gadā iestājās Maskavas universitātes Medicīnas fakultātē. Tās laikā daudz interesējās par filozofiju un tādiem filozofiem kā Imanuels Kants un Frīdrihs Nīče. Universitātē apmeklēja studentu literāros vakarus un disputus kopā ar futūristiem un imažiniestiem. Diemžēl studijas nācās pārtraukt, jo tika saņemta pavēste par iesaukšanu Sarkanajā armijā.

Laika posms no 1920. gada līdz 1922.gadam ir visai neskaidrs, jo dokumenti uzrāda dažādus variantus un arī pats Čaks atteicās daudz runāt par šo laiku. Tiek uzskatīts, ka šajā laikā viņš strādāja par kara komisariāta sekretāru un kultūrpolitikas darbinieku rezerves pulka lazaretē. 1922.gadā Aleksandrs Čaks atgriezās Latvijā. Viens no iemesliem, kāpēc Čaks atteicās runāt par notikušo šajos gados ir viņa saistība ar Krievijas komunistisko partiju. 1920.gada beigās viņš daudz iesaistījās partijas dzīvē un kļuva par apgabala partijas komitejas aģitācijas un propagandas daļas vadītāju Saranskas apgabalā. Tiek uzskatīts, ka viņa mērķis bija tikt atpakaļ uz Latviju, jo līdz tam visi viņa lūgumi tika noraidīti. Čakam tas patiesi arī izdevās, lai gan līdz galam nav skaidrs kādā veidā.

AleksandrsCaks2

Atgriežoties Latvijā viņa skolas beigšanas apliecība, kas tika iegūta Krievijā, netika atzīta, tādēļ viņš formāli atsāka mācības Latvijas Jaunatnes savienības vidusskolā. Vēlāk viņš atsāka medicīnas studijas, taču tās nepabeidza. Beigās Čaks ieguva skolotāja tiesības un strādājā bērnu patversmē un pamatskolā. Paralēli visam viņš turpināja rakstīt dzeju. 

Es nezinu vai …

Es nezinu, vai sārtos rieta brīžos,

Kad gaiss no miglām paliek balts kā sniegs,

Tāpat kā agrāk spāres notvert dzīšos

Un sirdī laime būs kā naktī miegs.

Es skaidri jūtu – es esmu kļuvis vecāks.

Viss kļuvis tāls, kas man kādreiz bija dārgs.

Man pārāk biezi skumjas sēž uz pleca

Un, bārā sēžot, patīk motīvs vārgs

Dzīve Latvijā un Padomju Savienībā

Brīvās Latvijas laikā Aleksandrs Čaks nodibināja dzejas žurnālu “Jauno Lira” un darbojās žurnālos “Trauksme” , “Domas”, “Atpūta” un “Dienas Lapa”, kā arī biedrībā “Zaļā Vārna”. 1928. gadā tika izdots Čaka pirmais dzejoļu krājums “Sirds uz trotuāra”. Tas tika uzņemts ļoti labi un arī literatūras kritiķi to novērtēja augstu. Laikā  no 1937. līdz 1939.gadam viņš arī sarakstīja poēmu “Mūžības skartie” par ko saņēma Annas Brigaderes prēmiju. Pēc Latvijas okupācijas jaunais režīms nebija tik draudzīgs un kritizēja Čaka darbus. Lai gan vācu okupācijas laikā viņš nepublicējās, tomēr turpināja daudz rakstīt un šie darbi tika publicēti jau pēc viņa nāves. Padomju okupācijas laikā Čaks nebija tikai dzejnieks, bet arī rakstīja lugu recenzijas, stāstus un tēlojumus. Diemžēl padomju vara nebija mierā ar Aleksandra Čaka darbiem, tādēļ 1946.gadā tika sarīkota Čaka literārās un recenzenta darbības kritika. Tās ietvaros skarbi un nepamatoti tika izteikta kritika, kas dzejnieku pilnībā iznīcināja. Pēdējos dzīves gados Čaks bija dziļā depresijā un smagi slimoja. 1950. gadā viņš mira no infarkta tikai 48 gadu vecumā.

AleksandrsCaks3

Aleksandra Čaka literārie darbi

Aleksandrs Čaks savā dzejā ir drosmīgāks un atklātāks nekā bija dzīvē. Viņa dzejas tēls ir pašpuika, kauslis un mākslinieks. Turpretī Čaks esot bijis kluss, godīgs un elegants. Kā raksturīgākā Aleksandra Čaka dzejas iezīme tiek minēta pievēršanās pilsētai un tās poētisks attēlojums. 

Visas daiļrades pamatā ir personība un laikmets, tāpēc nav brīnums, ka tik daudz tiek minēta pilsēta, konkrēti – Rīga. Tieši pilsētās vislabāk ir redzamas laikmeta pārmaiņas un tas kā cilvēki mainās tām līdzi. Čaka prozas darbos lielākoties ir maz notikumu un izteikta sižeta, vairāk koncentrējas uz izjūtām, pārdzīvojumiem un ienes dzejas elementus. 

AleksandrsCaks4

Bet tirgus vārtos …

Bet tirgus vārtos smags kā sirds

Tup ubags. Skrandas pūst un smird.

Uz ceļiem tup. Un skumst un līkst,

Tam plaukstā santīms smīnot nīkst.

Kad garām iet kāds bagāts kungs,

Viņš zemāk līkst un stiprāk kunkst,

Kad lepna dāma garām slīd,

tas klāt pie svārkiem viņai krīt.

Grāmatas/ dzejoļu krājumi ko ir vērts izlasīt:

Dzejoļu krājums “Sirds uz trotuāra” (1928)

Dzejoļu krājums “Mana paradīze” (1932)

Dzejoļu krājums “Iedomu spoguļi” (1938)

Poēmas “Mūžības skartie” (1937-1939) – veltījums latviešu strēlniekiem, sastāv no vairākām poēmām, kas vēsta par kaujām Rīgas aizstāvēšanas laikā. 

Poēma „Spēlē, spēlmani!” (1944, pilnībā publicēts 1972)

Aleksandrs Čaks nenoliedzami ir viens no izcilākajiem latviešu dzejniekiem. Viņa stils ir neatkārtojams un uzreiz atpazīstams. Savā dzīves laikā Čaks nebaidījās meklēt jaunus ceļus un paņēmienus dzejā un tas tika novērtēts. Laikmets bija skarbs pret viņu un beigās arī salauza, tomēr aiz sevis Aleksandrs Čaks ir atstājis daudz skaistu dzejoļu un poēmu, kas liks sirdij sažņaugties ilgās pēc mīlestības un taisnīguma.

AleksandrsCaks5

Sapņo, un tu nebūsi mazs:

Visa pasaule tevī liesies kā kvass.

Sapnis viscietāko tēraudu dzeļ

Un cilvēku visam pāri ceļ.

Sapnī tu pats topi sākums,

Pats sev par sakni un zelta vāku.

Sapņo!

Piesakies jaunumiem