TikaiNesakiNevienam.lv


Tēma: "vienatne"


Maija Laukmane par vienatni un vientulību

Vientulība ir kalna smaile. Sniegi. Mākoņi. Migla.
Taču arī uz kalna smaili tomēr daudzi labprātīgi tiecas.
Un pretēji: daudzi, turp jauši vai nejauši nokļuvuši, ļoti ilgojas nokāpt lejā. Būt ielejā.
Vientulību nevar viennozīmīgi noformulēt kādā teorēmā. Nevar ielikt apgalvojumā jebšu formulā.
Cik cilvēku – tik formulējumu vientulībai. Katrai vientulībai citāda krāsa.
To krāsu rada tas, kurš vientulību nes un ap sevi (sevī) rada.
Apzināti meklēta vientulība slidina virs galvas citādus mākoņus, nekā
uzspiesta vai negribēta vientulība. Pūku mākoņi vai smagi, lietus un zibeņu pilni – tā liela starpība.
Taču arī katrā vientulībā iekodēta vienatne. Mana persosiskā domu pasaule strādā
un darbojas arī vientulībā. To piepildot. to radot skaistāku. Panesamu.
Domāju: cik bagāta katra cilvēka gara pasaule (sirds pasaule), tik arī vientulība pilna ar niansēm,
toņiem, krāsām un skaistumu.
Taču tomēr: Vientulība nav vienatne.
Reizēm es tiecos pēc vientulības. Reizēm no tās bēgu. Nozīmīgi: kādās sirds sajūtās es vientulībā ieeju.
Vieglās sirds sajūtās meklēta / atrasta vientulība ir svētki – ir kā mozaikas stikliņš
manis pašas pasaules gleznas salikšanai. Tad vientulība varētu būt arī kā maza, vēl viena skaista taka uz pilnību. Uz pilnību sevī. Uzspiesta vientulība smaržo rūgti.
Vienatne ir gluži citādi atnākoša.
Es gaidu vienatni. Tā: apsēsties jūras malā sakrustotām kājām, ļauties vējiņam matos, kaiju
klaigām virs galvas, zināt, ka visi manējie tepat kaut kur, ka pasaule stabila un es pati pilna
dzīvesspēka un mūzikas. Neformulējamas mūzikas pilna. man patīk vienatne. Un es
pārāk reti to piedzīvoju un svinu. Žēl. Gribētu biežāk klusi patrallināt kopā… nevis ar burzmu un
ap sevi pasauli – bet ar pasauli sevī.
Atpakaļ burzmā iznākot līdzenāka, bagātaka, iekšēji skaistāka. (sapnis…) Tāpēc nekad neesmu sapratusi cilvēkus brīžos, kad kāds saka: man ir garlaicīgi; man nav nekā, ko varētu darīt…
Ja tev (man; jebkuram mums) viss kārtībā ar domu pasauli un ar iekšēji tikšķošiem pulksteņiem,
tad vienatnes mirkļi ir svētki.
Šajos mirkļos vislabāk pulksteņi ļaujas uzvilkties ritmiskākai, vieglākai un pareizākai tikšķēšanai.



Spīgana par Vienatni

Kāpēc man patīk būt vienai?
Tāpēc, ka neviens neredz, kā Tu vienos naktī vai sešos no rīta atnāc mājās.
Tāpēc, ka neviens neredz tos sasodītos asiņainos nospiedumus uz grīdas no tikko sagrieztā ceļa.
Tāpēc, ka neviens nedzird, kā es uzgriežu Pink Floyd pilnā skaļumā.
Tāpēc, ka neviens neredz, kā es dauzu traukus un atstāju stikla lauskas mētajamies uz grīdas mēnešiem ilgi.
Tāpēc, ka neviens neredz, kā es vienatnē piedzeros no vīna, martini vai vienalag no kā.
Tāpēc, ka neviens neredz, kā es dauzu un skrāpēju sienas, kad tas ir vienīgais, kas atlicis.
Tāpēc, ka pēdējos 3 gadus neviens tā pa īstam nav dzirdējis, ka es kliegtu vai raudātu.
Tāpēc, ka neviens vairs nezina, kā ir patiesībā. Neviens nezina visu.
Tāpēc, ka neviens neredz to, ka es esmu laimīga arī vienatnē.
Tāpēc, ka es neciešu cilvēkus.
Tāpēc, ka man ir apnicis melot, bet es to daru un nekad nepārtraukšu darīt. Dzīve ir teātris.
Tāpēc, ka tā esmu es.
Tāpēc, ka nezinot visu, neviens nekad nevarēs saprast, kas ir kas. Nemelojiet sev.
Tāpēc, ka es gribu daudz, ļoti daudz. Un varbūt kādreiz man tas viss būs.
Tāpēc, ka es esmu viena. Tā vienmēr ir bijis.
Jā, es kliedzu. Bet ne jau skaļi.



Alberts Bels par vienatni

Un viņš saprata, ka vienatne ir tas briesmīgākais būris, kurā cilvēks var sevi ieslodzīt.



Bairons par vienatni

Patiesas ir tā skumjas, kas raud vienatnē.



Citāts par vienatni

Skumjākās asaras
ir tās,
kuras norit vienatnē,
tavā paša
saliektajā
rokā.