TikaiNesakiNevienam.lv


Tēma: "stāsti pārdomām"


Stāsts pārdomām

Reiz par godu kādai uzvarai kaujā, Napoleonam tika jautāts, kā viņam izdevās piedabūt savu armiju šķērsot Alpu kalnus, uz ko viņš atbildēja: “Vadonis neliek armijai doties pāri Alpiem, viņš pats to vada pāri.”
Vai nu tu esi boss, mamma vai tētis, skolotājs, vai draugs – viens no efektīvākajiem veidiem, kā vadīt, mācīt, motivēt vai ietekmēt citus ir rādot piemēru; tas ir, – ar to, kas mēs esam, ko mēs darām un svarīgākais – cik ļoti rūpējamies par cilvēkiem.
Citiem vārdiem sakot, mums jārāda piemērs tajā, ko vēlamies, lai iemācās un dara citi. Mums jārāda ceļš, nevis kontrolējot un pieprasot, bet parādot cauri abiem – mūsu piemēru (nevis tikai runāšanu) un parādot rūpes par šiem cilvēkiem.



Stāsts par tevi

Reiz plūme teica: „Tāpēc, ka reiz man garām gāja banānu mīlētājs, es pārvērtos par banānu. Diemžēl viņa gaume mainījās pēc dažiem mēnešiem, tāpēc es kļuvu par apelsīnu. Kad viņš teica, ka esmu par rūgtu, es kļuvu par ābolu, bet viņš jau bija ceļā, lai meklētu vīnogas. Pakļaujoties cilvēku viedokļiem, es esmu mainījusies tik daudz reižu, ka vairs nezinu, kas es patiesībā esmu. Tagad es vēlētos, kaut būtu palikusi par plūmi un gaidītu plūmju mīlētāju.”
Tikai tāpēc, ka grupa cilvēku tevi nepieņem, tas nenozīmē, ka tev jānovelk nost sava oriģinalitāte. Tev par sevi jādomā labas domas, jo pasaule pieņem tevi tādu, kādu tu pats sevi vērtē. Nekad nenoliecies, lai iegūtu atzinību. Nekad nepalaid vaļā savu īsto “es”, lai iegūtu attiecības. Ilgtermiņā tu nožēlosi, ka notirgoji savu lieliskāko vērtību – tavu unikalitāti, – lai būtu derīgs tikai uz mirkli. Cilvēku grupa, kas tevi nepieņem tādu kāds tu esi – nav tava pasaule.
Ko ūdens var izdarīt, benzīns nevar, un ko varš var izdarīt, to nevar zelts. Skudras trauslums tai ļauj kustēties un koka stingrība ļauj tam palikt iesakņojušamies. Jebkas un jebkurš tika radīti ar unikalitātes daļu, lai kalpotu mērķim, ko tikai mēs varam piepildīt, esot paši. Tu viens pats vari kalpot savam mērķim dzīvē un es varu kalpot savējam. Tu esi te, lai būtu – tu pats!



Stāsts par optimistu un pesimistu

Reiz kādai ģimenei bija dvīņi, kuru vienīgā līdzība bija viņu izskats. Ja viens domāja, ka bija par karstu, tad otram likās, ka ir par aukstu. Ja viens teica, ka TV ir par skaļu, tad otrs teica, ka vajag palaist vēl skaļāk. Atšķirīgi visādos veidos, viens bija mūžīgais optimists un otrs drūms pesimists.
Lai redzētu, kas notiks, uz zēnu dzimšanas dienu tēvs piekrāmēja pesimista istabu pilnu ar katru iedomājamo rotaļlietu un spēli. Optimista istabas vidū viņš novietoja zirga mēslus.
Tajā naktī tēvs devās garām pesimista istabai un atrada savu dēlu sēžam starp rotaļlietām un rūgti raudam.
„Kāpēc tu raudi?” vaicāja tēvs.
„Tāpēc, ka mani draugi būs skaudīgi, man būs jāizlasa visas šīs instrukcijas pirms varu ko darīt ar šīm mantām, man visu laiku būs nepieciešamas baterijas un beigu beigās manas rotaļlietas saplīsīs.” Atbildēja zēns.
Ejot garām optimista istabai, tēvs atrada zēnu dancojam no prieka zirga mēslos. „Par ko tad tu tik priecīgs?” viņš jautāja.
Uz ko zēns optimists atbildēja: „Te kaut kur jābūt ponijam!”



Stāsts par laimi

Reiz trīs brāļi sastapās ar Laimi. Tā bija iekritusi bedrē…
Viens no brāļiem piegāja pie bedres un palūdza Laimei daudz naudas. Laime dāvāja viņam naudu un viņš laimīgs aizgāja.
Otrs brālis palūdza Laimei skaistu sievieti. Tikko to saņēmis viņš kopā ar viņu aizskrēja kā bez prāta aiz laimes.
Trešais brālis piegāja pie bedres, ielūkojās tajā:
– Ko Tev gribās?- jautāja Laime.
– Un Tev? – jautāja trešais brālis.
– Izvelc mani no šejienes, – lūdza Laime. Brālis pastiepa roku, izvilka Laimi no bedres, pagriezās un gāja savu ceļu tālāk.
Un… Laime viņam sekoja kopš tās dienas pa pēdām.



Stāsts pārdomām

Ir kāds stāsts par 11 gadīgu, klusu zēnu vārdā Tods, kas cīnījās, lai tiktu pāri savas mātes nāvei. Viņa tēvs jau ilgu laiku nedzīvoja kopā ar viņu. Zēns dzīvoja ar tanti, kas darīja viņam zināmu to, ka viņa ņēma ļaunā rūpēšanos par zēnu. Dažos gadījumos Šerila, Toda skolotāja, dzirdēja tanti sakām uz Todu: „Ja tas nebūtu manas augstsirdības dēļ, tad tu būtu bezpajumtnieks bārenis.”

Šerila pielika papildus pūles, lai liktu Todam justies vērtīgam un viņa veicināja zēna interesi dažādu lietu izgatavošanā. Tieši pirms Ziemassvētku brīvlaika, Tods kautrīgi pasniedza Šerilai mazu, dekorētu kastīti, ko viņš bija izveidojis.

„Tā ir tik skaista,” Šerila teica.

Tods atbildēja: „Tajā ir kaut kas ļoti īpašs iekšā, ko man mamma iedeva, pirms viņa nomira. Viņa teica, ka tā ir lieta, ko varu dot prom papilnam un kas man vienmēr paliks pāri. Tas palīdz justies labāk, kad Jums ir skumji, un palīdz justies drošībā, kad Jums ir bail.”

Kad Šerila sāka vērt vaļā kastīti, Tods viņu brīdināja: „Ā, bet Jūs to nevariet redzēt.”

„Nu, kas tas ir?” Šerila laipni pajautāja.

„Tā ir mīlestība. Un Jūs esiet pirmā persona, kopš manas mammas, ko es mīlu.”

Šerila cieši apskāva Todu un teica: „Es to mūžam glabāšu kā dārgumu. Tā ir labākā dāvana, ko jebkad esmu saņēmusi.”

Viņa paturēja šo kastīti uz sava galda līdz pat dienai, kad aizgāja pensijā, un pieskārās tai brīžos, kad justās noskumusi vai nobijusies. Tas vienmēr lika smaidīt viņas sirdij.

Gadus vēlāk, Tods nosūtīja viņai auduma pušķi, ko viņš bija sev piespraudis izlaiduma dienā medicīnas skolā. Kopš tā laika šis mazais pušķītis atradās kastītē.

Patiesībā, tā ir mīlestība nevis dimanti, ko varam turpināt dot un dot. Turklāt, mīlestība pati sevi pavairo. Jo vairāk tu atdod prom, jo vairāk tev paliek pašam.