Tēma: "iztēle"
 |
Andris Freidenfelds
Grāmatu efekts ir līdzīgs narkotikām. Runāt par kaifu ir īsti vietā. Kas ir narkotikas vai alkohols? Tā ir aizmiršanās no konkrētās realitātes, citreiz stiprāk, citreiz – neatgriezeniski, citreiz – ar blakus parādībām. Lasīšana ir nekaitīga, forša narkotika, izej jebkurā brīdī ārā, aizskrūvē “pudelīti” ciet un atgriezies atpakaļ, kad gribi. Pieradums rodas, bet nav tā saucamās lomkas un abstinences. Ieiet iekšā cita paurī, smadzenēs – tas ir mazliet spiega, lūriķa, vuārista darbs. Lasītājam ir parazīta funkcijas, un rakstnieks ar to rēķinās, ļaujas. Lasīdams viņš izdzīvo simtiem dzīvju – cik reižu gājis bojā, taisījis pašnāvību, apprecējies, valdījis pār valstīm, sakāvis armiju. Tas ir šausmīgi interesanti, un man liekas to vislabāk spēj paveikt tieši literatūra. Kino, televīzija, protams, tas ir vareni. Bet tur viss ir gatavs, tas man vairs nav interesanti. Ridlijs Skots vai Stīvens Spīlbergs visu jau ir izdarījuši manā vietā. Tā ir pasīvā baudīšana. Interesantāk ir lasīt. Viss pašam jāuzbur, rakstnieks dod tikai impulsus. |
 |
Oskars Vailds par iztēli
Pagātne, tagadne un nākotne ir tikai īss mirklis Dieva vaiga priekšā, un šajā mirklī mums jāpaspēj izdzīvot visu savu mūžu. Laiks un telpa, tuvums un tālums ir nejaušu apstākļu nosacīti un pastāv vienīgi mūsu apziņā. Iztēle tos visus var pārveidot, turklāt visideālākajā esamības formā. |
