tikainesakinevienam.lv

Vinnijs Pūks un viņa draugi – 9.nodaļa, kurā Sivēnam Visriņķī un Visapkārt ir Ūdens


Vinnijs Pūks un viņa draugi – 9.nodaļa, kurā Sivēnam Visriņķī un Visapkārt ir Ūdens

Lietus lija un lija, un lija. Sivēns pie sevis noprātoja, ka nekad savā mūžā — un viņš bija neiedomājami vecs, trīs vai varbūt pat četrus gadus, — viņš nav piedzīvojis tādu bezgalīgu līšanu. Dienam un naktīm, naktīm un dienām.
«Kaut jel tad, kad lietus sākās,» viņš domāja, skatīdamies pa logu, «es būtu bijis ciemos pie Pūka vai pie Kristofera Robina, vai Trusīša. Tad es visu šo laiku būtu pavadījis kompānijā, nevis sēdētu te viens pats un lauzītu galvu, kad tas reiz beigsies, tāpēc ka nekā cita man nav ko darīt.» Un Sivēns iztēlojās, kā viņš sēž Pūka istabā un saka: — Vai tu kādreiz esi redzējis tādu lietu? — bet Pūks saka: — Patiešām, vai nav briesmīgi, Sivēn? — un Sivēns saka: — Es gribētu zināt, kas tagad notiek ar ceļu uz Kristofera Robina māju, — un Pūks savukārt saka: — Man liekas, nabaga Trusīti plūdi jau izskalojuši no alas. — Cik patīkami būtu prātīgi aprunāties ar draugu, jo kāds gan labums no tik uztraucoša notikuma kā plūdi, ja nav neviena, ar ko savā uztraukumā dalīties!
Un patiešām bija par ko uztraukties! Mazie, sausie grāvīši, kuros Sivēns tik bieži bija rakņājies, tagad pārvērtās strautos, sīkie strauti, kuriem viņš agrāk viegli brida pāri, nu kļuva par upēm, bet upe, kuras stāvajos krastos viņi bija tik bezrūpīgi rotaļājušies, nu bija atstājusi savu parasto gultni un meklēja arvien jaunu un jaunu, līdz Sivēnam saka likties, ka drīz upe iegulsies viņa gultā arī.
— Ir diezgan bīstami, — viņš prātoja, — kad Ļoti Mazam Dzīvnieciņam visriņķī un visapkārt ir ūdens. Kristofers Robins un Pūks var glābties, uzkāpdami kokā. Kenga var glābties ar lēcieniem. Trusītis var glābties, ierakdamies zemē. Pūce var glābties lidojot. I-ā var glābties, brēcot skaļā balsī, kamēr būs izglābts. Bet es te sēžu, visapkārt man ūdens, un neko nevaru darīt.
Lietus nerimās. Ūdens ar katru dienu kāpa mazliet augstāk, kamēr uzkāpa jau gandrīz līdz pašai Sivēna palodzei. Bet viņš vēl arvien neko nebija izdarījis.
— Ņemsim kaut vai Pūku, — Sivēns pie sevis sprieda. — Galvā viņam Zāģu Skaidas, bet vai tāpēc viņam notiek kas ļauns? Viņš var izdarīt jebkuru muļķību, bet beigās izrādīsies, ka tieši tā ir bijis pareizi. Ņemsim Pūci. Viņai arī galvā nav nekā sevišķa, bet Pūce visu saprot. Viņa saprastu, ko darīt, kad visriņķī un visapkārt ir ūdens. Ņemsim Trusīti. Viņš nav gājis skolā, bet vienmēr var izdomāt gudru plānu. Ņemsim Kengu. Viņa nav gudra, nepavisam ne, bet viņa vienmēr tā uztraucas par savu Rū, ka izdarīs īsto lietu īstā brīdī, nemaz nedomājot. Un tad vēl ņemsim I-ā. Viņš arī bez kādiem plūdiem ir tik bezgala nožēlojams, ka tur nav vērts galvu lauzīt. Bet vienu gan es gribētu zināt — ko manā vietā būtu darījis Kristofers Robins?
Tad Sivēns pēkšņi atcerējās kādu Kristofera Robina stāstītu gadījumu par vīru uz neapdzīvotas salas, kurš bija uzrakstījis zīmīti, ielicis to pudelē un iemetis jūrā. Sivēns iedomājās, ka viņš arī varētu iemest ūdenī tādu pudeli, varbūt tad kāds ierastos un izglābtu viņu.
Viņš nokāpa no palodzes un sāka meklēties pa tām savām mantām, kas vēl nebija zem ūdens. Beidzot viņš atrada zīmuli, gabaliņu sausa papīra un pudeli ar krietnu aizbāzni. Uz papīra vienas puses viņš uzrakstīja:
PALĪGA!
SIVNS (ES)

uz otras puses:
TAS ESMU ES, SIVNS, PALĪGĀ, PALĪGĀ!

Tad viņš iebāza zīmīti pudelē, iesprauda aizbāzni, cik stingri vien varēja, izliecās pa logu, cik tālu vien varēja, lai neizkristu laukā, un iesvieda pudeli ūdenī — atkal, cik tālu vien varēja izsviest. Plunkš! — pudele nogrima un pēc brīža atkal parādījās virs ūdens. Sivēns skatījās pakaļ, kā pudele lēni aizpeld pa straumi, līdz kamēr viņam acis sāka sāpēt no skatīšanās un reizēm likās, ka viņš redz pudeli, reizēm — ka tikai ūdens burbuli, bet beidzot — ka viņš pudeli vairs neredz un nekad vairs neredzēs un ka viss, ko viņš varējis darīt savas dzīvības glābšanai, ir izdarīts.
«Un tagad,» Sivēns nolēma, «laiks citiem kaut ko darīt. Es ceru, ka viņi to darīs drīz, jo, ja viņi to nedarīs, man vajadzēs peldēt, un peldēt es neprotu. Cerēsim, ka viņi to darīs drīz.» Tad viņš dziļi nopūtās un piebilda:
— Kaut jel Pūks būtu te! Diviem ir daudz drošāk.

Kad lietus sākās, Pūks gulēja. Lietus lija un lija, un lija, Pūks gulēja un gulēja, un gulēja. Vakardien viņš bija ļoti noguris. Jūs atceraties, kā viņš atklāja Ziemeļpolu un cik viņš bija lepns, un kā viņš jautāja Kristoferam Robinam, vai ir arī citi Poli, ko Lāči ar Zāģu Skaidām Galvā varētu atklāt.
— Vēl ir Dienvidpols, — atbildēja Kristofers Robins. — Jādomā, ka ir arī Austrumpols un Rietumpols, kaut gan par to neviens īpaši nerunā.
Pūku tāda iespēja visai satrauca, un viņš sacīja, ka vajadzētu tūlīt taisīt Ekspotīciju uz Austrumpolu, bet Kristofers Robins bija kaut ko jau sarunājis ar Kengu, tāpēc Pūks gāja atklāt Austrumpolu viens pats. Esmu aizmirsis, vai viņš to atklāja vai neatklāja, bet viņš pārnāca mājās tik ļoti noguris, ka vakariņu vidū, kad viņš bija tikai kādu pusstundu vai mazliet ilgāk ēdis, viņš aizmiga turpat krēslā pie galda un gulēja, gulēja, gulēja…
Un tad viņam sāka rādīties sapnis. Viņš bija Austrumpolā, un tas bija ļoti auksts pols, viscaur pašā aukstākajā sniegā un ledū. Pūks bija atradis bišustropu, kur pārgulēt, bet kājām nepietika vietas, un viņš atstāja tās ārpusē. Un Mežonīgie Bubuļi, kas apdzīvoja Austrumpolu, nāca un plūca spalvu no Pūka ķepām, lai izklātu Midzeņus saviem Mazajiem Bubuļiem. Un, jo ilgāk viņi plūca, jo briesmīgāk sala kājas, līdz beidzot ar skaļu au! Pūks pamodās un ieraudzīja, ka viņš gan sēž savā krēslā, bet kājas mirkst ūdenī un arī istaba pilna ar ūdeni.
Pūks aizbrida līdz durvīm un paskatījās ārā.
— Lietas kļūst nopietnasl— viņš teica. — Jāmēģina glābties.
Viņš paņēma lielāko medus podu un glābās sava koka visplatākajā zarā, krietnu gabalu virs ūdens. Tad viņš nokāpa lejā un glābās ar nākošo medus podu… un, kad visa Glābšanās bija galā, Pūks, kājas šūpodams, sēdēja uz zara — un blakus viņam bija desmit medus podi…

Pēc divām dienām Pūks, kājas šūpodams, sēdēja uz zara — un blakus viņam bija četri medus podi.
Pēc trim dienām Pūks, kājas šūpodams, sēdēja uz zara — un blakus viņam bija viens medus pods.
Pēc četrām dienām uz zara, kājas šūpodams, sēdēja Pūks viens pats…
Un šīs ceturtās dienas rītā kokam garam peldēja Sivēna pudele.
— Medus! — uzgavilēja Pūks, metās ūdenī, sagrāba pudeli un rāpās atpakaļ kokā.
— Sasodīts! — nošķendējās Pūks, kad bija izvilcis aizbāzni.
— Samirkt no galvas līdz kājām gluži par neko! Un kas tā par papīra strēmeli?
Pūks izvilka zīmīti un apskatīja to.
— Tas ir Paziņojums, — viņš nosprieda, — citādi nemaz nevar būt. Šis burts ir «P», šis arī un vēl šis arī. «P» nozīmē Pūkam, tātad tas ir ļoti svarīgs Paziņojums man. Žēl, ka es nevaru to izlasīt. Man jāuzmeklē Kristofers Robins, Pūce vai Sivēns. Viņi ir Lieli Lasītāji un varēs man pateikt, ko šis Paziņojums nozīmē. Bet es neprotu peldēt. Sasodīta būšana!
Un tad viņam ienāca prātā doma, un man liekas, ka no Lāča ar Zāģu Skaidām Galvā varenāku domu vispār neviens nav sagaidījis. Pūks nosprieda:
— Ja pudele var peldēt, pods arī var peldēt. Un, ja liels pods peld, es varu sēdēt tam virsū.
Viņš paņēma savu vislielāko podu un aizsēja tam galu.
— Katram kuģim ir vārds, — viņš teica. — Mans kuģis sauksies «Peldlācis». — Tā nolēmis, viņš nosvieda savu kuģi ūdenī un pats metās pakaļ. Kādu laiku ne Pūkam, ne «Peldlācim» nebija īsti skaidrs, kuram īsti jābūt virspusē, bet pēc īsa cīniņa, vienāda un otrāda, viņi laidās lejā pa straumi ar «Peldlāci» apakšā un Pūku tam virsū, un Pūks — uzvarētāja izskatā — dūšīgi airējās ar kājām uz priekšu.
Kristofers Robins dzīvoja pašā Meža vidū, kalna galā. Lietus lija un lija, un lija, bet ūdens netika un netika, un netika viņa mājai klāt. Kristoferam Robinam patika skatīties no kalna lejā un redzēt tikai ūdeni, bet lietus lija tik briesmīgi, ka viņam vajadzēja gandrīz visu laiku sēdēt istabā un domāt par negaidītajiem plūdiem. Katru rītu viņš izgāja laukā ar lietussargu un iesprauda kociņu ūdens malā. Katrā nākamajā rītā vakardienas kociņš vairs nebija redzams, un viņš sprauda jaunu kociņu un gāja mājās, un katru rītu ceļš no mājas līdz ūdens malai izrādījās īsāks nekā dienu iepriekš. Piektās dienas rītā ūdens bija visapkārt Kristofera Robina mājai, un viņš pirmo reizi mūžā dzīvoja uz īstas salas. Tas jau bija piedzīvojums!
Torīt pāri ūdeņiem atlidoja Pūce, lai apsveicinātos ar savu draugu Kristoferu Robinu un uzzinātu, kā viņam klājas.
— Iedomājies, Pūce, — teica Kristofers Robins, — es dzīvoju uz salas. Vai tas nav jocīgi?
— Atmosfēriskie apstākļi ir bijuši ļoti nelabvēlīgi pēdējā laikā, — sacīja Pūce.
— Kas?
— Lietus ir lijis, — paskaidroja Pūce.
— Ir gan, — piekrita Kristofers Robins.
— Ūdenslīmenis ir sasniedzis nepieredzētu augstumu.
— Kas, kas sasniedzis?
— Ļoti daudz ūdens visapkārt, — Pūce paskaidroja.
— Daudz gan, — teica Kristofers Robins.
— Tomēr izredzes drīzumā būs labvēlīgas. Pašreizējā momentā…
— Vai tu Pūku neredzēji?
— Nē. Pašreizējā momentā…
— Es ceru, ka viņam nekas ļauns nav noticis, — sacīja Kristofers Robins. — Es visu laiku par viņu domāju. Jādomā, ka Sivēns ir pie viņa. Kā tev liekas, Pūce, viņi ir drošībā?
— Ceru, ka jā. Redzi, pašreizējā momentā…
— Aizlido un paskaties, Pūce. Jo Pūks ar savām zāģu skaidām galvā var izdarīt kādu muļķību, un es viņu tik ļoti mīlu. Tu saproti mani, Pūce?
— Lai notiek, — teica Pūce, — aizlidošu. Drīz būšu atpakaļ. — Un Pūce aizlaidās.
Pēc īsa brīža viņa atgriezās.
— Pūka tur nav, — viņa sacīja.
— Pavisam nav?
— Viņš tur ir bijis. Viņš ir sēdējis savā kokā uz zara līdzās deviņiem medus podiem. Bet tagad viņa tur nav.
— Pūk, Pūk! — iešņukstējās Kristofers Robins. — Kur tu esi?
— Tepat! — viņam aiz muguras atskanēja brašs rūciens.
— Pūk!
Viņi no priekiem apkampās.
— Kā tu tiki šurp, Pūk? — jautāja Kristofers Robins, kad bija atkal atguvis valodu.
— Ar savu kuģi, — Pūks lepni atbildēja. — Man atsūtīts Ļoti Svarīgs Paziņojums pudelē, bet man bija ticis ūdens acīs, un es nevarēju izlasīt, tāpēc es atvedu to tev. Pats savā kuģī.
Ar šiem lepnajiem vārdiem viņš pasniedza Kristoferam Robinam zīmīti.
— Tā ir no Sivēna, — Kristofers Robins iesaucās, kad bija izlasījis.
— Vai tur nav nekas sacīts par Pūku? — lācis jautāja, skatīdamies viņam pār plecu.
Kristofers Robins nolasīja zīmīti balsī.
— A, tad tie «P» ir bijuši Palīgā. Un man izlikās, ka tie bija Pūki.
— Mums vajag viņu glābt bez kavēšanās. Es visu laiku domāju, ka viņš ir pie tevis, Pūk. Vai tu vari glābt Sivēnu uz muguras, Pūce?
— Nevarēšu vis, — pēc ilgām un nopietnām pārdomām atbildēja Pūce. — Ļoti apšaubāmi, vai nepieciešamā muguras muskulatūra…
— Tad aizlido tūlīt pie Sivēna un pasaki, ka Palīdzība būs Ātra. Mēs ar Pūku izdomāsim Palīdzību un ieradīsimies, cik drīz vien varēsim. Tikai nesāc atkal runāt, Pūce, pasteidzies!
Pūce, vēl arvien domādama par to, ko būtu varējusi pasacīt, aizlidoja.
— Un tagad, Pūk, — teica Kristofers Robins, — kur ir tavs kuģis?
Man gan jāsaka, — paskaidroja Pūks, kad viņš gāja uz salas krastu, — ka tas nav gluži parasts kuģis. Reizēm tas ir Kuģis, reizēm Avārija. Tas viss atkarājas.
— No kā atkarājas?
— Vai es esmu augšā vai apakšā.
— Tiešām? Kur ir tas kuģis?
— Te! — Pūks lepni parādīja «Peldlāci».
Tas neizskatījās gluži tā, kā Kristofers Robins bija gaidījis, bet, jo ilgāk viņš aplūkoja kuģi, jo skaidrāks viņam kļuva, cik Gudrs un Varonīgs Lācis ir Pūks, un, jo ilgāk Kristofers Robins tā domāja, jo kautrīgāk Pūks skatījās zemē un mēģināja izlikties, ka tā nemaz nav.
— Bet mums diviem tas ir par mazu, — Kristofers Robins bēdīgi sacīja.
— Ar Sivēnu trijiem.
— Tātad vēl un vēl par mazu. Ak vai, Pūk, — ko lai mēs darām? Un tad šis Nesalīdzināmais Lācis, šis Vinnijs Pūks, Sivēna Draugs, Trusīša Kompanjons, Ziemeļpola Atklājējs, I-ā Mierinātājs un Astes Atradējs — īsi sakot, Pūks — pateica kaut ko tik gudru, ka Kristoferam Robinam mute bija vaļā un acis apaļas no brīnumiem. Likās gandrīz vai neticami, ka tas ir viņa mīļais, bet dumjais lācis ar zāģu skaidiņām galvā.
— Mēs varam braukt tavā lietussargā, — teica Pūks.
— ?
— Mēs varam braukt tavā lietussargā, — teica Pūks.
— ??
— Mes varam braukt tava lietussarga, — teica Pūks.
— !!!!!!
Jo Kristofers Robins bija pēkšņi sapratis, ka tiešām var. Viņš atvēra lietussargu un ielika to ūdenī ar kātu gaisā. Lietussargs peldēja gan, bet ļoti valstījās. Pūks iekāpa. Viņš jau gribēja teikt, ka viss ir kārtībā, bet nebija vis, un, sarijies vairāk ūdens, nekā būtu gribējis, viņš brida atpakaļ pie Kristofera Robina. Tad viņi kāpa abi reizē — un lietussargs vairs nevalstījās.
— Šo kuģi mēs sauksim «Pūka Gudrība», — teica Kristofers Robins, un «Pūka Gudrība» pilnās burās aizpeldēja dienvidrietumu virzienā, skaisti griezdamās ap savu kātu.
Jūs varat iedomāties, cik priecīgs bija Sivēns, kad kuģis parādījās pie apvāršņa. Vēl pēc gadiem viņam patika atcerēties, ka viņš ir bijis Ļoti Lielās Briesmās Lielo Plūdu laikā, bet patiesībā viņš bija dzīvības briesmās tikai pēdējo pusstundu, kad atlidoja Pūce, nosēdās uz zara aiz viņa loga un, lai mierinātu Sivēnu nelaimē, sāka stāstīt garu stāstu par savu krustmāti, kas aiz pārskatīšanās reiz bija izdējusi kaijas olu, un stāsts stiepās un stiepās bezgalīgs kā šis teikums, kamēr Sivēns, kas, uz stāsta beigām pat vairs necerot, sēdēja un klausīdamies aizmiga; un miegā viņš sāka slīdēt pāri palodzei, arvien tuvāk ūdenim, un būtu jau izkritis, kad Pūce skaļi ieķērcās, kas arī piederējās pie stāsta, jo tā bija teikusi minētā krustmāte, bet Sivēns paspēja pamosties, noturēties uz palodzes un pateikt: — Cik interesanti! Viņa tiešām tā sacīja? — un tad… Jā, jūs paši varat iedomāties Sivēna prieku, kad viņš ieraudzīja krietno kuģi «Pūka Gudrība» (kapteinis K. Robins; stūrmanis V. Pūks) nākam pāri jūrai viņam palīgā… Un, tā kā šeit ir arī stāsta gals un esmu ļoti noguris no gara, pēdējā teikuma, es domāju, ka ar šo varu beigt.

VINNIJS PŪKS
iepazīšanās, 1.nodaļa, 2.nodaļa, 3.nodaļa, 4.nodaļa, 5.nodaļa, 6.nodaļa, 7.nodaļa, 8.nodaļa, 9.nodaļa, 10.nodaļa

JAUNĀ MĀJA PŪKA PRIEDĪTĒS
atpazīšanās, 1.nodaļa, 2.nodaļa, 3.nodaļa, 4.nodaļa, 5.nodaļa, 6.nodaļa, 7.nodaļa, 8.nodaļa, 9.nodaļa, 10.nodaļa





uzsauc kafiju


Ja citātu kartotēkā pavadītais laiks Tev šķita noderīgs un vēlies pateikt paldies, uzsauc kafiju ar sms palīdzību.

Nosūti sms ar tekstu
tikai
uz numuru
144

(visi operatori)
maksa par sms = 1€


autorizēties/reģistrēties

atjaunot paroli


jaunākie komentāri

Jānis Augustāns:

"Baigi labais dzejolis"


Elita:

"Paldies!"