tikainesakinevienam.lv

Vinnijs Pūks un viņa draugi – 9.nodaļa, kurā I-ā atrod Pucmāju un Pūce pārvācas uz jaunu dzīvokli


Vinnijs Pūks un viņa draugi – 9.nodaļa, kurā I-ā atrod Pucmāju un Pūce pārvācas uz jaunu dzīvokli

Pūks bija ieklīdis Septiņjūdžu Mežā un nu stāvēja pie tā, kas reiz bija Pūces Māja. Tagad tā vairs nemaz neizskatījās pēc mājas, tā izskatījās pēc vēja izgāzta koka, un, ja kāda māja sāk tik nepiedienīgi izskatīties, skaidrs, ka jāmeklē cita. Pūka durvju spraugā šorīt bija iesprausts Noslēpumains Paziņojums, kurā bija rakstīts:
ES MEKLĒJU JAUNU MĀJU PŪCEI TU ARĪ TRUSĪTIS.
Un, kamēr viņš bija gudrojis, ko tas varētu nozīmēt, Trusītis atnāca un nolasīja viņam to priekšā.
— Es tūlīt apskriešu pārējos arī, — teica Trusītis, — pateikšu viņiem, ko tas nozīmē, un lai tad viņi visi meklē. Man jāsteidzas, uz redzēšanos! — Un Trusītis aizcilpoja.
Pūks lēni lāčoja pakaļ. Viņam bija svarīgākas darīšanas, nekā meklēt Pūcei māju, viņam vajadzēja sacerēt Pūka dziesmu par vētrainās dienas notikumiem. Jo viņš to bija Sivēnam apsolījis jau labu laiku atpakaļ, un tagad, lai kad viņi satiktos, Sivēns gan neko neteica, bet tūlīt varēja manīt, ko viņš nesaka. Un, ja kāds pieminēja Dziedāšanu vai Kokus, vai Auklas, vai Vētru Naktis, Sivēnam nosarka šņukuriņš — un viņš steidzīgi sāka runāt par kaut ko gluži citu.
Bet tas nemaz nav Viegli, — Pūks pie sevis noteica, skatīdamies uz to, kas reiz bija Pūces Māja. — Jo Dzejas un Dziesmas nav tīšām atrodamas, tās atrod tevi pašas, kad tām iepatīkas. Un tev cits nekas neatliek, kā uzmeklēt vietu, kur tām būtu vieglāk tevi atrast… Pūks stāvēja un cerību pilns gaidīja…
— Nu ko, — teica Pūks, kad bija pietiekami ilgi gaidījis. — Es sākšu tā: «Te guļ šis koks…» —jo koks te patiešām guļ, un paskatīšos, kas no tā iznāks.
No tā iznāca:
Te guļ šis koks, kas bija zaļš Un Pūcei likās ļoti jauks. Ar viņu sarunājās draugs, ES (ja tas jums vēl zināms nav), Kad atskanēja brīkšķis skaļš. Jo, redziet, bija vētrains laiks Un apkārt gāzās Pūces koks. Un tas nu nebija vairs joks, Bet, es jums teikšu, kaut kas baigs! Pat Lācim nobālēja vaigs. Bet Sivēns (SIVĒNS) droši sauc: — Kam galvas nokariet? Nav vērts! Ja būs caur padusēm man vērts Viens auklas gals, tad, jūsu rauts, Es tikšu augšā. Ko tur daudz! — Viņš lido augstāk, augstāk vien. Velk Pūce dūšīgi. Velk Pūks, Līdz Sivēns galā tiek un, lūk, Jau šņukuru pie spraugas slien. Caur TIKAI VĒSTULĒM viņš lien. Ak, Sivēns drosmīgais! Urrā! Vai drebēja viņš? It nemaz! Kur piedzīvots, ka zvēriņš mazs Caur vēstuļkasti sprauktos tā Un nebaidītos ne no kā? Un tad viņš drāžas, tad viņš brēc: Ak, steidziet Pūci, putnu, glābt! Ak, steidziet Pūku, lāci, glābt! — Līdz sauciens Mežā sadzirdēts Un zvēri auļo, rikšo, lec… — Jel ātrāk, ātrāk! — Sivēns bļauj, Un citiem ceļu rāda viņš. (Urrā, lai dzīvo SIVĒNTIŅŠ!) Drīz viņi durvis vaļā rauj Un mums ar Pūci iznākt ļauj. Lai dzīvo Sivēns! Sveiks! Urrā! Urrā!
— Gatavs ir! — teica Pūks, kad bija to pie sevis nodziedājis trīs reizes. — Iznāca gan citādāk, nekā es biju domājis, bet labi vien būs. Jāiet un jānodzied Sivēnam.

ES MEKLĒJU JAUNU MĀJU PŪCEI TU ARĪ TRUSĪTIS
— Ko tas nozīmē? — jautāja I-ā. Trusītis paskaidroja.
— Kas tad notika ar veco māju? Trusītis paskaidroja.
— Man jau neviens neko nesaka, — teica I-ā. — Mani neviens neinformē. Nākošajā piektdienā būs septiņpadsmit dienas, kopš neviens nav ar mani runājis.
— Nav vis septiņpadsmit.
— Nākošajā piektdienā, — I-ā atgādināja.
— Bet tagad ir sestdiena, — sacīja Trusītis. — Tātad pagaidām tikai vienpadsmit. Un es pats te biju pirms nedēļas.
— Bet tu ar mani nerunāji, — I-ā iebilda. — Nekādu jautājumu, nekādu atbilžu. Tu tikai nokliedzi: «Sveiks!» — un aizšāvies garām. Kamēr es izdomāju, ko atbildēt, tava aste jau nozibēja pāri kalnam. Es jau gribēju sacīt: «Ko?» — bet bija, protams, par vēlu.
— Es toreiz ļoti steidzos.
— Ne mazākās Domu Apmaiņas, — I-ā turpināja, — «sveiks» un «ko» nav nekāda saruna, it īpaši, ja sarunas otrajā pusē es redzu tikai baltu ļipu kalna galā.
— Tu pats esi vainīgs, I-ā. Tu ne pie viena neatnāc ciemos. Tu stāvi te savā kaktā un gaidi, lai citi nāk pie tevis. Bet kāpēc tu nekad neej pats?
Ēzelītis labu brīdi neteica nekā. Viņš domāja.
— Var jau būt, ka tev ir sava daļa taisnības, Trusīt, — viņš beidzot sacīja. — Esmu bijis nevērīgs pret citiem. Man vajag izkustēties. Man vajag nākt un iet.
— Pareizi, I-ā. Iegriezies pie jebkura no mums katrā laikā, kad tev patīk.
— Paldies, Trusīt. Un, ja kāds, redzēdams mani iegriežamies, Skaļā Balsī sacīs: «Sasodīts, tas ir I-ā!» — es varēšu atkal izgriezties.
Bet Trusītis jau stāvēja uz vienas kājas.
— Man ir jāskrien, — viņš teica. — Es šorīt esmu ļoti aizņemts.
— Uz redzēšanos, — I-ā noņurdēja.
— Ko? Ā, uz redzēšanos! Un, ja tu atrodi labu māju Pūcei, dari mums to zināmu.
— Es pacentīšos, — teica I-ā. Trusītis aizskrēja.

Pūks uzmeklēja Sivēnu, un viņi abi kopā gāja atpakaļ uz Septiņjūdžu Mežu.
— Sivēn, — Pūks mazliet nedroši ieminējās, kad viņi labu gabalu bija gājuši klusēdami.
— Jā, Pūk?
— Atceries, es reiz teicu, ka man laikam vajadzēs sacerēt Goda un Slavas Dziesmu? Tu jau zini, Par Ko.
— Tiešām, Pūk? —jautāja Sivēns, un viņa šņukuriņš mazliet nosarka. — Jā, liekas, tu teici gan…
— Es to sacerēju, Sivēn.
Sārtums lēni kāpa no Sivēna šņukuriņa līdz pat ausu galiem un tur arī palika.
— Nopietni, Pūk? — viņš aizkritušā balsī jautāja. — Par… Par… To reizi, kad?… Tu tiešām to izdarīji?
— Jā, Sivēn.
Sivēna ausu gali nu dega kā ugunī, viņš mēģināja kaut ko teikt, bet visi vārdi bija iestrēguši kaklā, un, lai kā viņš klepoja, laukā nekas nenāca. Tāpēc Pūks turpināja:
— Dziesmā ir septiņi panti.
— Septiņi? — Sivēns pēc iespējas mierīgi pārvaicāja. — Tas nemaz tik bieži negadās, ka vienā dziesmā būtu septiņi panti, vai ne, Pūk?
— Nekad, — atbildēja Pūks. — Kaut kas tāds, manuprāt, vispār nav bijis.
— Vai citi jau zina? — apvaicājās Sivēns, noliecies, lai, protams, tikai paceltu un aizsviestu no takas kādu žagariņu.
— Nē, — teica Pūks. — Es nupat domāju, kā tev patiktos labāk: vai ja es tev tūlīt nodziedātu vienam pašam, vai ja mēs pagaidītu citus arī — un tad es nodziedātu visiem uzreiz?
Sivēns brīdi padomāja.
— Zini, Pūk, man vislabāk patiktu, ja tu nodziedātu man tagad, un tad… un vēlāk tu nodziedātu mums visiem. Jo tad katrs dzirdētu, bet es varētu sacīt: «O jā, Pūks man teica…» Un izlikties, ka es nemaz neklausos.
Tāpēc Pūks nodziedāja viņam visus septiņus pantus, un Sivēns neteica neko, tikai stāvēja un koši sarka. Jo nekad vēl nebija dziedāts urrā Sivēnam (SIVĒNAM), urrā vienam pašam! Kad dziesma bija galā, viņam ļoti gribējās dzirdēt vienu pantu vēlreiz, bet bija neērti prasīt. Šis pants sākās ar vārdiem: «Ak, Sivēns drosmīgais!» Un tāds sākums viņam likās ļoti piemērots jebkuram dzejas darbam.
— Vai es tiešām visu to izdarīju? — viņš beidzot jautāja.
— Redzi, — sacīja Pūks, — dzejā, tas ir, dzejas darbā, tu izdarīji, Sivēn, jo dzejā ir teikts, ka izdarīji. Īsi sakot, tā ir pieņemts.
— Ā, — teica Sivēns. — Tāpēc, ka es… Man likās, es tomēr mazliet drebēju gan. No paša sākuma. Bet dziesmā ir teikts: «Vai drebēja viņš? It nemaz!»
— Tu drebēji iekšķīgi, — Pūks paskaidroja, — un, ja Ļoti Mazs Dzīvnieciņš dreb iekšķīgi, ta ir liela varonība no viņa puses.
Sivēns laimīgi nopūtās un sāka klusībā lepoties ar sevi. Viņš bija VARONĪGS…
Tad viņi gāja uz Pūces veco māju un atrada tur priekšā visus pārējos, izņemot I-ā. Kristofers Robins izrīkoja viņus pie darba, un Trusītis katram vārdu pa vārdam atkārtoja, ko Kristofers Robins teicis, ja kāds gadījumā nebūtu dzirdējis, un visi darīja, kas viņiem bija likts. Viņi bija dabūjuši virvi un vilka Pūces krēslus, gleznas un citas mantas ārā no vecās mājas, lai viss būtu gatavs pāriešanai uz jauno māju. Kenga Pūces istabā sēja mantas virves galā un jautāja no lejas Pūcei: — Vai šī vecā trauklupata tev ir vēl vajadzīga? Un ko darīt ar paklāju? Tur tikai caurumiņi vien vairs ir… — Un Pūce sašutusi atkliedza: — Protams, ka vajadzīga! Tā nav nekāda trauklupata, bet mans kaklauts. Un paklājs arī vēl pavisam labs, ja tikai prot salikt mēbeles, kā pieklājas. — Rū visu laiku lēca lejā un atkal, uzsēdies mantām, brauca pa virvi augšā, un Kenga par to ļoti uztraucās, jo nevarēja viņu pieskatīt. Kenga sapīka un sāka ķildoties ar Pūci, teikdama, ka tā nav nekāda māja, bet īsts pelējuma un netīrības Midzenis, kam sen bijis laiks apgāzties. Lai tikai viens paskatās uz šīm drausmīgajām suņu sēnēm, kas aug kaktā! Pūce, mazliet izbrīnījusies, paskatījās lejā, jo viņa neko nezināja par kaut kādām suņu sēnēm, tad viņa nicīgi iesmējās un paskaidroja, ka tas ir sūklis, un, ja dažas personas nepazīst mazgājamo sūkli, tad patiešām, kas par laikiem pienākuši! — Labi jau, labi, — noņurdēja Kenga, bet Rū iespiedzās pa vidu:
— Es gribu redzēt Pūces sūkli! Re, kur ir! Vai, Pūce! Tas nav sūklis, tas ir jūklis! Tu zini, Pūce, kā no sūkļa iznāk jūklis? Tas iznāk, kad… — Bet Kenga izmisīgi viņu pārtrauca: — Rū, bērniņ! — Jo tā taču nedrīkstēja runāt ar personu, kas prot rakstīt OTRDIENA.
Tomēr visi bija priecīgi, kad parādījās Pūks ar Sivēnu. Mantu kraušanu pārtrauca, lai varētu brīdi atpūsties un noklausīties Pūka jauno dziesmu. Un pēc tam visi Pūku slavēja — un Sivēns nevainīgi ieminējās: — Patiešām vareni, vai ne? Tas ir, es domāju, dziesma.
— Kāda būs tava jaunā māja? — Pūks jautāja. — Tu to jau atradi, Pūce?
— Pūce ir atradusi nosaukumu, — teica Kristofers Robins, slinki košļādams smildziņu, — tā ka nu vajadzīga tikai pati māja.
— Te ir manas mājas vārds, — Pūce svinīgi paziņoja un parādīja, ko uzrakstījusi. Uz četrstūraina dēļa gabala lieliem burtiem bija uzkrāsots:
PUCMĀJA
Šajā svarīgajā brīdī kāds iznāca no krūmiem un uzgrūdās Pūcei. Dēlis nokrita zemē, un Pūks ar Sivēnu jūsmīgi noliecās to apskatīt.
— Ā, tas esi tu, — Pūce īgni teica.
— Sveiks, I-ā! — iesaucās Trusītis. — Tu arī esi klāt! Kur tu biji?
I-ā nelikās viņu dzirdam.
— Labrīt, Kristofer Robin, — viņš sveicināja, pagrūzdams malā Pūku un Sivēnu un apsēzdamies uz PUCMAJAS. — Neviens mūs nenoklausās?
— Nē, — savā nodabā smaidīdams, atbildēja Kristofers Robins.
— Tajā Meža kaktā, kur es dzīvoju tāpēc, ka tā ir tik slapja un nejauka vieta, kas nevienam citam nav vajadzīga, nonāca baumas, ka mums zināma Persona meklē māju. Es viņai to atradu.
— Labi darīts! —paslavēja Trusītis.
I-ā gari noskatījās uz viņu un atkal griezās pie Kristofera Robina.
— Kāds tomēr noklausās, — viņš skaļi čukstēja. — Bet tas nav svarīgi. Mēs viņu tikpat neņemsim līdzi. Ja gribi, Kristofer Robin, iesim — un es parādīšu tev to māju.
Kristofers Robins salēcās.
— Ejam, Pūk! — viņš teica.
— Ejam, Tīģeri! — spiedza Rū.
— Tu arī nāksi, Pūce? jautāja Trusītis.
— Vienu brītiņu, — sacīja Pūce, paceldama mājas vārdu, kas nu atkal bija parādījies dienas gaismā.
I-ā dusmīgi atvicinājās ar pakavu.
— Mēs ar Kristoferu Robinu ejam mazā pastaigā, —viņš teica. — Mēs, nevis vesels bars. Ja Kristofers Robins grib ņemt līdzi Pūku un Sivēnu, es priecāšos par kompāniju, bet tikai bez tāda Biezuma, ka elpu nevar atvilkt.
— Pareizi! — piekrita Trusītis, priecādamies, ka viņš viens pats paliks par rīkotāju. — Mēs strādāsim tālāk. Tīģeri, kur ir virve? Ķeries klāt! Kas noticis, Pūce?
Pūce, kas nupat bija atklājusi, ka viņas jaunā adrese ir SMUCMAJA, bargi paskatījās uz I-ā, bet neko neteica, tikai zīmīgi noklepojas, I-ā ar pusi PUCMĀJAS uz dibena aizsoļoja pakaļ saviem draugiem.

Pēc kāda laiciņa, kad viņi jau tuvojās I-ā atrastajai mājai, Sivēns piebikstīja Pūkam, Pūks piebikstīja Sivēnam, Sivēns teica: — Kad es tev saku! — Pūks čukstēja: — Nevar būt! — Un Sivēns atbildēja: — Tu pats redzēsi!…
Un, kad viņi bija klāt, Pūks redzēja pats.
— Lūdzu! — lepni sacīja I-ā, rādīdams viņiem Sivēna māju.
— Nams ar visām ērtībām. Pat uzraksts klāt.
— O! — iesaucās Kristofers Robins, nezinādams, vai viņam smieties vai raudāt.
— Māja kā radīta Pūcei. Vai tev tā neliekas, Sivēntiņ?
Un tad Sivēns izdarīja Cēlu Darbu, jo viņš vēl arvien staigāja ka pa mākoņiem, sevī atkārtodams visus brīnišķīgos vārdus, kas viņam bija veltīti Pūka Goda un Slavas Dziesmā.
— Jā, šī māja Pūcei kā radīta, — viņš augstsirdīgi teica. — Es ceru, ka viņa te dzīvos laimīgi. — Un Sivēns slepus norija asaras, jo pats bija te tik laimīgi dzīvojis…
— Un kā tu domā, Kristofer Robin? — I-ā jautāja mazliet nemierīgi, juzdams, ka te kaut kas nav gluži kārtībā.
Kristoferam Robinam arī vispirms bija kāds jautājums, tikai viņš nezināja, kā īsti lai to uzdod. Beidzot viņš teica:
— Māja, protams, ir ļoti glīta, un, ja kādam vējš apgāzis māju, tad viņam noteikti vajadzīga cita, vai ne, Sivēn? Ko tu darītu, ja tavu māju būtu apgāzis vējš?
Pirms Sivēns paspēja kaut ko izdomāt, Pūks atbildēja viņa vietā.
— Viņš nāktu dzīvot pie manis, — sacīja Pūks. — Vai ne, Sivēn? Sivēns paspieda viņa ķepu.
— Paldies, Pūk! Ar vislielāko prieku.

VINNIJS PŪKS
iepazīšanās, 1.nodaļa, 2.nodaļa, 3.nodaļa, 4.nodaļa, 5.nodaļa, 6.nodaļa, 7.nodaļa, 8.nodaļa, 9.nodaļa, 10.nodaļa

JAUNĀ MĀJA PŪKA PRIEDĪTĒS
atpazīšanās, 1.nodaļa, 2.nodaļa, 3.nodaļa, 4.nodaļa, 5.nodaļa, 6.nodaļa, 7.nodaļa, 8.nodaļa, 9.nodaļa, 10.nodaļa





uzsauc kafiju


Ja citātu kartotēkā pavadītais laiks Tev šķita noderīgs un vēlies pateikt paldies, uzsauc kafiju ar sms palīdzību.

Nosūti sms ar tekstu
tikai
uz numuru
144

(visi operatori)
maksa par sms = 1€


autorizēties/reģistrēties

atjaunot paroli


jaunākie komentāri

Jānis Augustāns:

"Baigi labais dzejolis"


Elita:

"Paldies!"