tikainesakinevienam.lv

Vinnijs Pūks un viņa draugi – 8.nodaļa, kurā Sivēns veic Cēlu Varoņdarbu


Vinnijs Pūks un viņa draugi – 8.nodaļa, kurā Sivēns veic Cēlu Varoņdarbu

Pusceļā starp Pūka māju un Sivēna māju bija Domīgā Vieta, kur viņi reizēm sastapās, kad bija nolēmuši viens otru apciemot. Tā bija silta un jauka aizvēja vieta, kur viņi varēja pasēdēt un apdomāt, ko lai dara tālāk, ja ir satikušies jau pusceļā. Kādu dienu, kad viņi bija nolēmuši nedarīt neko, Pūks sacerēja pat dzejoli, lai katram būtu skaidrs, kas tā par Vietu un kam tā derīga.
Jūs gribēsit zināt par Domīgo Vietu, Kas notiek tur īpaši svarīgs? Tur pārdomā Pūks, kur lai šodien viņš ietu, Un prātīgi nospriež, ko darīt. Ak piķis, es aizmirsu vēl vienu lietu — Ka pieder tā Sivēnam arī!
Kādā rudens rītā, kad vējš, kas pa nakti bija nopūtis kokiem visas lapas un tagad pūlējās nopūst zarus arī, Pūks ar Sivēnu sēdēja Domīgajā Vietā un domāja.
— Zini, ko es domāju? — Pūks sacīja. — Es domāju, ka mums vajadzētu aiziet uz Pūka Priedītēm un apraudzīt I-ā. Varbūt vējš ir sagāzis viņa māju un viņam vajadzīgs kāds, kas to atkal uzceļ.
— Man atkal liekas, — teica Sivēns, — ka labāk mums vajadzētu aiziet pie Kristofera Robina, tikai viņš tāpat nebūs mājā — un nav vērts.
— Iesim ciemos pie visiem pēc kārtas, — sacīja Pūks. — Jo, kad tu esi jūdzēm tālu gājis pa aukstu vēju un pēkšņi ieej kāda mājās, un tad kāds tev saka: «Sveiks, Pūk, tu esi atnācis taisni laikā, lai mēs mazliet uzkostu!» —un jūs uzkožat… tad diena nav vis veltīgi, bet Draudzīgi Pavadīta.
Sivēns domāja, ka vajadzīgs Iemesls, lai visus pēc kārtas apciemotu, kā, piemēram, Sīka Meklēšana vai Ekspotīcijas Organizēšana. Vai Pūks nevarētu kaut ko izdomāt?
Pūks varēja.
— Mēs iesim tāpēc, ka ir Ceturtdiena, — viņš teica. — Mēs iesim un visiem novēlēsim Daudz Laimes Ceturtdienā. Ejam, Sivēn!

Viņi cēlās augšā un, kad Sivēns bija atkritis atpakaļ sēdus, nezinādams, ka vējš būs tik stiprs, un Pūks bija palīdzējis Sivēnam atkal tikt kājās, devās ceļā. Vispirms viņi gāja uz Pūka māju, un laimīgā kārtā saimnieks bija mājās un laipni aicināja ienākt. Viņi mazliet iestiprinājās un ar svaigiem spēkiem devās pie Kengas, palīdzēdami viens otram noturēties pret vēju un kliegdami: — Vai ne?… Ko?… Nedzirdu… — Pie Kengas viņi atnāca tā nomocījušies, ka palika uz vēl vienām brokastīm. Pēc tam izrādījās, ka ārā ir ļoti auksts, un viņi skrēja pie Trusīša, cik ātri vien spēdami.
— Mēs atnācām novēlēt tev Daudz Laimes Ceturtdienā, — teica Pūks, kad viņš bija divreiz iegājis un izgājis pa Trusīša durvīm, lai pārbaudītu, ka tiks atkal laukā.
— Kas tad šī par sevišķu ceturtdienu? — brīnījās Trusītis, un, kad Pūks bija to paskaidrojis, Trusītis, kura dzīve sastāvēja no Svarīgām Darīšanām, teica: — Ā… un es domāju, ka jums tiešām kas nopietns sakāms… — Viņi apsēdās, lai mazdrusciņ… un drīz Pūks ar Sivēnu atkal devās ceļā. Vējš nu pūta no mugurpuses, un viņiem nevajadzēja kliegt.
— Trusītis ir gudrs, — domīgi teica Pūks.
— Jā, — Sivēns piekrita, — Trusītis ir gudrs.
— Viņam galvā ir Smadzenes, nevis Zāģu Skaidas.
— Jā, — Sivēns sacīja, — viņam ir smadzenes.
Kādu brīdi viņi klusēdami domāja par Trusīša smadzenēm.
— Un man liekas, — piebilda Pūks, — tāpēc viņš nekad neko nesaprot.
Izrādījās, ka Kristofers Robins arī ir mājās, jo bija pēcpusdiena, un viņš tik ļoti priecājās par ciemiņiem, ka Pūks ar Sivēnu palika te gandrīz līdz tējas laikam un padzēra Gandrīz Tēju, ko pēc tam var viegli aizmirst. Tad viņi steidzās tālāk uz Pūka Priedītēm steigšus apraudzīt I-ā, kamēr nav par vēlu nokļūt pie Pūces uz Tēju īstā Laikā.
— Sveiks, I-ā! — viņi priecīgi uzsauca ēzelītim.
— Ā, — teica I-ā, — jūs esat apmaldījušies?
— Mēs nācām apraudzīt, kā tev klājas, — teica Sivēns. — Tev un tavai mājai. Skaties, Pūk, vēl turas!
— Patiešām, — sacīja I-ā. — Ļoti savādi. Kādam vajadzētu gan nākt un to sagāzt.
— Mēs iedomājāmies, ka varbūt vējš aizpūtis tavu māju, — teica Pūks.
— Ak tā! Acīmredzot tāpēc neviens nav uzņēmies liekas pūles. Un es, muļķis, iedomājos, ka vienkārši aizmirsuši.
— Mums bija ļoti patīkami parunāties ar tevi, I-ā. Tagad mums jāaiziet pie Pūces.
— Protams, protams. Pūce ir tik mīļa. Vakar vai aizvakar viņa lidoja garām un pamanīja mani. Viņa gan to nekādi neizrādīja, bet es zināju, ka ir pamanījusi. Tas, manuprāt, bija ļoti draudzīgi no viņas puses. Ļoti sirsnīgi.
Pūks ar Sivēnu vēl brīdi pamīņājās un sacīja: «Uz redzēšanos, I-āl» — tik nesteidzīgi, cik vien tas iespējams, bet viņiem bija tāls ceļš priekšā, un viņi negribēja kavēties.
— Uz redzēšanos, — teica I-ā. — Un pieskaties, Sivēntiņ, ka vējš tevi neaizpūš. Citādi tu pazudīsi. Visi runās: «Kur gan mūsu Sivēntiņš ir aizpūsts?» Tādas lietas jau visi grib zināt. Labi, uz redzēšanos! Paldies, kā jūs te netīšām nācāt garām.
— Uz redzēšanos! — teica Pūks un Sivēns pēdējo reizi, un viņi devās uz Pūces māju. Nu vējš atkal pūta viņiem pretim, un Sivēna ausis, pret vēju cīnoties, plivinājās kā divi karodziņi, un likās — bija pagājusi vesela mūžība, kamēr viņi nonāca Septiņjūdžu Meža aizvējā un varēja atliekt muguras taisni. Tomēr klausīties, kā vētra plosās koku galotnēs, bija diezgan nepatīkami.
— Iedomājies, Pūk, ja nu koks, zem kura mēs stāvam, ņem un uzgāžas mums virsū?
— Iedomājies labāk, ka neuzgāzīsies, — rūpīgi apdomājis Sivēna jautājumu, atbildēja Pūks.
Sivēns nomierinājās, un pēc brīža viņi priecīgi klauvēja un zvanīja pie Pūces durvīm.
— Labdien, Pūce, — sacīja Pūks. — Es ceru, mēs neesam atnākuši par vēlu un dabūsim… Tas ir, es gribēju teikt — kā tev klājas, Pūce? Mēs ar Sivēnu iedomājāmies apraudzīt tevi tāpēc, ka ir Ceturtdiena.
— Sēsties, Pūk! Sēsties, Sivēn! — laipni aicināja Pūce. — Jūtieties kā mājās!
Viņi pateicās un cik prazdami jutās kā mājās.
— Jo redzi, Pūce, — sacīja Pūks, — mēs ļoti steidzāmies, lai paspētu laikā… lai apciemotu tevi, pirms atkal iesim projām.
Pūce svinīgi pamāja.
— Nebīstieties pateikt, ka man nav taisnība, — viņa sacīja, — bet vai es maldos, domādama, ka šodien ir visai Vētrains laiks?
— Ļoti, — atbildēja Sivēns, sildīdams pie pavarda ausis un vēlēdamies, kaut viņš, sveiks un vesels, būtu jau atpakaļ pats savā mājā.
— Man arī tā likās, — teica Pūce. — Taisni tādā vētrainā dienā kā šī te mans Onkulis Roberts, kura portrets karājas tev aiz muguras, Sivēn, pa labi, vēlākā rīta stundā atgriezdamies no… Kas tad tas?
Atskanēja briesmīgs brīkšķis.
— Sargies! —iebrēcās Pūks. — Glāb pulksteni! Bēdz, Sivēn! Es krītu tev virsū!
— Palīgā! — kvieca Sivēns.
Tā istabas puse, kur sēdēja Pūks, lēni slējās uz augšu, un viņa krēsls sāka slīdēt lejā pie Sivēna. Pulkstenis cienīgi nošļāca no kamīna dzegas, pa ceļam paķerdams līdzi vāzes, kamēr viss vienā kaudzē šķindēdams saplīsa pret to, kas agrāk bija grīda, bet tagad izskatījās drīzāk pēc sienas. Onkulis Roberts bija sadomājis kļūt par paklāju un katram gadījumam, lai būtu lielāks, norāva arī gabalu sienas, bet paklājs savukārt uzklupa Sivēna krēslam tad, kad Sivēns mēģināja piecelties, un kādu laiku patiešām bija diezgan grūti izšķirt, kur nu ir ziemeļi un dienvidi. Tad noskanēja vēl viens brīkšķis… Pūces istaba krampjaini noraustījās… un iestājās klusums.
Istabas kaktā sakustējās galdauts.Tas satinās kamolā un pārvēlās pāri istabai,tad dažas reizes uzlēca gaisā un izbāza divas ausis.
Kamols atkal pārvēlās pāri istabai un attinās vaļā.
— Pūk? — Sivēns bailīgi iepīkstējās.
— Jā? — atbildēja viens no krēsliem.
— Kur mēs esam?
— Grūti pateikt, — nopūtās krēsls.
— Vai mēs neesam Pūces mājā?
— Laikam gan, jo mēs atnācām uz tēju, bet mums nedeva.
— O! — iespiedzās Sivēns. — Vai Pūces vēstuļkastīte vienmēr bija pie griestiem?
— Ko tu saki?!
— Jā, paskaties.
— Es nevaru, — atbildēja Pūks. — Es guļu uz mutes zem kaut kā smaga, un tādā stāvoklī, Sivēn, nav diez cik ērti skatīties uz griestiem.
— Bet vēstuļkaste ir pie griestiem, Pūk.
— Varbūt Pūce to pakārusi pie griestiem pārmaiņas pēc, — sacīja Pūks.
Istabas otrā kaktā aiz galda kaut kas sakustējās — un parādījās Pūce.
— Ā, Sivēns, — teica Pūce visai īgni. — Kur ir Pūks?
— Grūti pateikt, — Pūks atsaucās.
Pūce pagriezās uz to pusi, no kuras skanēja balss, un nikni pašķielēja uz Pūka pekām.
— Pūk, — viņa bargi jautāja. — Tu to izdarīji?
— Nē, — Pūks pazemīgi atbildēja. — Domāju, ka ne.
— Kas tad?
— Man liekas, tas bija vējš, — ieminējās Sivēns. — Es domāju, ka tava māja ir apgāzusies.
— Patiešām? Es atkal domāju, ka tas bija Pūks.
— Nē, — Pūks teica.
— Ja tas bija vējš, — visu apdomājusi, sacīja Pūce, — tad tā nav Pūka vaina. Negods nekrīt uz viņu. — Ar šiem laipnajiem vārdiem viņa pacēlās spārnos apskatīt savus jaunos griestus.
— Sivēn! — Pūks skaļā čukstā pasauca. Sivēns noliecās pie vina.
— Jā, Pūk?
— Pūce teica, ka vēl kaut kas krīt man virsū?
— Nē, viņa teica, ka tu neesi vainīgs.
— Ā! Man atkal izklausījās… Skaidrs. Labi, ka tā.
— Pūce! — Sivēns sauca. — Laidies lejā un palīdzi Pūkam piecelties.
Pūce, kas bija apbrīnojusi savu vēstuļkastīti, atkal nolaidās zemē. Pūce ar Sivēnu tikmēr vilka un stūma atzveltnes krēslu, kamēr Pūks izlīda laukā un beidzot varēja paskatīties apkārt.
— Jauki, vai ne? — teica Pūce. — Viss kājām gaisā.
— Ko nu lai mēs darām, Pūk? Vai tu nevari kaut ko izdomāt? — jautāja Sivēns.
— Jā, es nupat izdomāju, — Pūks atbildēja. — Vienu mazu dziesmiņu. — Un viņš sāka dziedāt:
Uz deguna triekts, Pie grīdas žmiegts, Es te izliekos, it kā man nāktu miegs. Es mēģinu rūkt Un dziesmu dūkt, Bet dziedamais nešaujas prātā ne lūgts. Jo smagums tāds Man galvu māc, Ka to panestu vienīgi akrobāts. Ja viņš to māk, Lai pie Pūces nāk. Es gan ciemiņus uzņemtu viesmīlīgāk… Ak vai, kā man spiež! Ak vai, kā griež! Cik ilgi lai mans nabaga deguns cieš? Kā visu to sauc, Kas virsū man krauts, To es nezinu labi, bet jūtu, ka daudz.
— Tas ir viss, — teica Pūks.
Pūce neizskatījās sajūsmināta par dziesmu. Viņa nosodoši ieklepojās un sacīja: ja Pūks patiešām esot pārliecināts, ka tas ir bijis viss, viņi tagad varētu apdomāt Glābšanās Problēmu.
— Tāpēc, — Pūce paskaidroja, — ka mēs vairs netiekam laukā pa agrākajām durvīm. Kaut kas ir uzkritis tām virsū.
— Bet kā tad citādi mēs varam iziet? — nobijās Sivēns.
— Tā ir Problēma, Sivēn, par kuru es lūdzu Pūku padomāt. Pūks apsēdās uz grīdas, kas kādreiz bija siena, paskatījās uz griestiem, kas kādreiz bija otra siena ar durvīm vidū, un sāka domāt.
— Vai tu varētu uzlidot līdz vēstuļkastītei ar Sivēnu mugurā? — viņš jautāja Pūcei.
— Nē, — Sivēns steidzīgi iekviecās, — viņa nevar!
Pūce sāka skaidrot par Nepieciešamo Muguras Muskulatūru. Viņa jau reiz bija to skaidrojusi Pūkam un Kristoferam Robinam un sen gaidīja gadījumu, kad varēs atkal par to parunāt. Tā bija tāda lieta, ko droši varēja skaidrot vēlreiz, jo neviens tikpat neko tur nespēja saprast.
— Redzi, Pūce, ja Sivēns tiktu pie vēstuļkastes, viņš varētu izlīst pa vēstuļu spraugu, nokāpt no koka un aizskriet pēc palīgiem.
Sivēns steidzīgi iebilda, ka pēdējā laikā viņš paaudzies lielāks un, lai kā gribētu, nevarēs izlīst pa spraugu, bet Pūce savukārt sacīja., ka sprauga pēdējā laikā arī pataisīta lielāka gadījumam, ja viņai, Pūcei, pienāktu lielākas vēstules, tāpēc Sivēns varētu gan.
Sivēns iebilda: — Bet tu sacīji, ka nepieciešamā, kā tur viņu sauca, nevarēs.
Pūce piekrita: — Jā, patiešām nevarēs. Nav vērts par to domāt. Sivēns teica: — Nu tad domāsim par kaut ko citu. — Un tūlīt sāka domāt.
Bet Pūks bija nogrimis atmiņās par to dienu, kad viņš glabā Sivēnu no plūdiem un visi bija viņu apbrīnojuši. Tādas lietas nenotika bieži, bet Pūkam gribējās, lai notiktu atkal… Un tad pēkšņi, kā jau tas parasti gadījās, viņam iešāvās prātā ideja.
— Pūce, — viņš teica, — es kaut ko izdomāju.
— Apķērīgais un Palīdzīgais Lāci! — iesaucās Pūce.
Pūks bija lepns, ka nosaukts par Apķērīgu un Palīdzīgu Lāci, tomēr pieticīgi iebilda, ka viņš to iedomājies pavisam nejauši. Lai Pūce apsien Sivēnam ap vidu aukliņu, bet otru galu lai paņem knābi, uzlido pie vēstulkastes, izvelk aukliņu cauri vēstulkastes režģim un nolaižas atkal lejā. Tad viņi abi ar Pūci vilktu aukliņu aiz viena gala, bet Sivēns lēni celtos gaisā aiz otra gala. Un augšā viņš būtu.
— Un Sivēns būtu augšā, — Pūce piekrītoši pamāja. — Protams, ja aukla nepārtrūks.
— Bet ja pārtrūktu? — ar patiesu interesi apvaicājās Sivēns.
— Tad mēs pamēģināsim ar citu auklu.
Sivēnam tas nebija nekāds mierinājums, jo auklas varēja būt citas, cik uziet, bet Sivēns, kas ikreiz kritīs zemē, nebūs cits. Tomēr tā bija un palika vienīgā izeja. Tāpēc, atskatījies domās uz tām laimīgajām stundām, ko viņš Mežā bija pavadījis ne aukliņas galā pie griestiem velkams, Sivēns drošsirdīgi pamāja Pūkam un teica, ka tas esot Ļoti Gudrs pla-pla pla… Gudrs pla-pla-plāns.
— Gan jau nepārtrūks, — Pūks čukstus mierināja Sivēnu, — jo tu esi Ļoti Mazs Dzīvnieciņš, un es stāvēšu apakšā, un, ja tu mūs visus izglābsi, tas būs ļoti Cildens Varoņdarbs, par ko runās vēl ilgu laiku pēc tam. Varbūt es pat sacerēšu Dziesmu, un visi teiks: «Sivēns izdarījis kaut ko tik varenu, ka Pūkam vajadzēja par to sacerēt Goda un Slavas Dziesmu!»
No tādiem vārdiem Sivēnam kļuva vieglāk ap sirdi, un, kad viss bija gatavs un viņš sāka lēni tuvoties griestiem, viņš jutās tik lepns, ka būtu uzsaucis: «Paskatieties uz mani!» — ja nebaidītos, ka Pūks un Pūce, uz viņu skatīdamies, palaidīs vaļā auklas galu.
— Aiz-iet! — uzgavilēja Pūks.
— Pacelšanās norit, kā paredzēts, — svinīgi teica Pūce.
Drīz griesti bija klāt. Sivēns atvēra vēstuļkasti un ierāpās iekšā. Tad viņš atraisīja auklu un sāka spraukties spraugā, pa kuru vecajos labajos laikos, kad durvis vel bija durvis, bija kritušas daudzas negaidītas vēstules, ko Pūce bija sev rakstījusi.
Viņš spiedās un spraucās, kamēr beidzot ar pamatīgu spraucienu izspruka laukā. Aizelsies un laimīgs viņš iekvieca pa spraugu pēdējo uzmundrinājumu gūstekņiem.
— Viss kārtībā! — Sivēns kliedza vēstuļkastē. — Tavs koks ir apkārt, Pūce, un durvīm virsū pamatīgs zars, bet mēs ar Kristoferu Robinu dabūsim to nost, un tad mēs atnesīsim virvi Pūkam, un tagad es iešu un visu viņam izstāstīšu, un es tikšu lejā pavisam viegli, tas ir bīstami, es gribēju teikt, bet gan jau es nenositīšos, un mēs ar Kristoferu Robinu būsim klāt pēc pusstundas. Uz redzēšanos, Pūk! — Un, nenogaidījis Pūka atsaukšanos: «Laimīgu ceļu! Paldies, Sivēn!» — viņš aizskrēja.
— Pusstunda, — sacīja Pūce, ierīkodamās ērtāk krēslā. — Tieši pietiks laika pabeigt, ko es iesāku stāstīt par Onkuli Robertu, kura portrets tagad ir tev zem kājām. Pagaidi, pie kā es paliku? Aha, pareizi. Tādā pašā vētrainā dienā kā šī te mans Onkulis Roberts…

VINNIJS PŪKS
iepazīšanās, 1.nodaļa, 2.nodaļa, 3.nodaļa, 4.nodaļa, 5.nodaļa, 6.nodaļa, 7.nodaļa, 8.nodaļa, 9.nodaļa, 10.nodaļa

JAUNĀ MĀJA PŪKA PRIEDĪTĒS
atpazīšanās, 1.nodaļa, 2.nodaļa, 3.nodaļa, 4.nodaļa, 5.nodaļa, 6.nodaļa, 7.nodaļa, 8.nodaļa, 9.nodaļa, 10.nodaļa





uzsauc kafiju


Ja citātu kartotēkā pavadītais laiks Tev šķita noderīgs un vēlies pateikt paldies, uzsauc kafiju ar sms palīdzību.

Nosūti sms ar tekstu
tikai
uz numuru
144

(visi operatori)
maksa par sms = 1€


autorizēties/reģistrēties

atjaunot paroli


jaunākie komentāri

Jānis Augustāns:

"Baigi labais dzejolis"


Elita:

"Paldies!"