tikainesakinevienam.lv

Vinnijs Pūks un viņa draugi – 8.nodaļa, kurā Kristofers Robins vada Ekspotīciju uz Ziemeļpolu


Vinnijs Pūks un viņa draugi – 8.nodaļa, kurā Kristofers Robins vada Ekspotīciju uz Ziemeļpolu

Kādā jaukā dienā Pūks čāpoja uz Meža vidu, lai paskatītos, vai viņa draugs Kristofers Robins vēl lāčus arī atceras. Šī rīta brokastis ēdot (pieticīga, maza uzkoda ar marmelādi, uztrieptu vienam vai diviem medus šūnu gabaliņiem), viņam pēkšņi bija iešāvusies prata jauna dziesma. Tā sākās šādi:
Lai dzīvo Lācis! Lai dzīvo sveiks!
Šo rindu izdomājis, Pūks pakasīja pakausi un pie sevis noprātoja: «Tas ir ļoti labs sākums dziesmai, bet kas nāks tālāk?» Viņš divas vai trīs reizes mēģināja nodziedāt: «Lai dzīvo sveiks!» — bet tas neko nelīdzēja. «Varbūt labāk izklausītos ja es dziedātu: «Sveiks lai dzīvo Lācis…» Pūks domāja. Viņš dziedāja tā, bet labāk nebija. «Nu ko,» viņš nolēma, «es dziedāšu pirmo rindu divreiz, un, ja dziedāšu to ļoti ātri, varbūt izrādīsies, ka es jau esmu sācis dziedāt arī trešo un ceturto rindu, nepaspēdams ne padomāt, un tad tā būs Laba Dziesma. Tātad:
Lai dzīvo Lācis! Lai dzīvo sveiks! Lai dzīvo LācisI Lai dzīvo sveiks! Kas daļas man, lietus vai sniegi snieg, Ja medus uz mēles man brokastīs tiek? Var plosīties vēji un putenis brāzt, Ja medū drīkst ķepu un degunu bāzt! Lai dzīvo Lācis! Lai dzīvo Pūks! Lai dzīvo Lācis! Lai dzīvo sveiks! Kad vēders būs pilns, tad viņš brokastis beigs!»
Pūkam tik ļoti bija iepatikusies šī dziesma, ka viņš to dziedāja gandrīz visu ceļu, bet tad attapās. «Ja es to dziedāšu vēl ilgāk,» viņš domāja, «tad vēders būs tukšs un pēdējā rinda vairs neskanēs pareizi.» Tāpēc viņš pēdējo rindu sāka dungot tāpat vien, bez vārdiem.
Kristofers Robins sēdēja ārā pie savas mājas durvīm un vilka kājas Lielos Zābakus. Tikko Pūks bija ieraudzījis Lielos Zābakus, viņš saprata, ka nu jānotiek Piedzīvojumam, tāpēc viņš noslaucīja medaino degunu ar ķepas virspusi un sakopās, cik glīti vien varēdams, lai izskatītos gatavs uz visu.
— Labrīt, Kristofer Robin! — viņš braši uzsauca.
— Sveiks, Lāci Pūk! Es nevaru dabūt šos zābakus kājās.
— Tas ir slikti, — teica Pūks.
— Vai tu nevarētu būt tik laipns un atspiesties man pret muguru? Es velku tik stipri, ka citādi krītu atpakaļ.
Pūks nosēdās, ieurba kājas zemē un cieši atspiedās pret Kristofera Robina muguru. Kristofers Robins savukārt cieši atspiedās pret Pūka muguru un vilka, un vilka, kamēr uzvilka zābaku.
— Tas nu ir nodarīts, — sacīja Pūks. — Ko mēs darīsim tālāk?
— Mēs visi dosimies Ekspedīcijā, — teica Kristofers Robins, kad bija piecelies un nopurinājis putekļus no drānām. — Paldies, Pūk.
— Iesim Ekspotīcijā? — Pūks dedzīgi jautāja. — Man liekas, es vel nekad tur neesmu bijis. Kur tā Ekspotīcija ir?
— Ekspedīcija, vecais, dumjais Lāci! Tur ir iekšā «ks» saproti?
— Jā, — teica Pūks, — zinu. — Bet viņš nezināja vis.
— Mēs iesim atklāt Ziemeļpolu.
— Ā! — sacīja Pūks. — Un kas ir Ziemeļpols? — viņš vaicāja.
— Tā ir tāda lieta, ko atklāj, — nevērīgi paskaidroja Kristofers Robins, lai gan viņam pašam tas nebūt nebija īsti skaidrs.
— Ā! Es saprotu, —teica Pūks. —Lāči arī var to atklāt?
— Protams, ka var. Un citi arī var — Trusītis, Kenga, visi. Jo ta ir Ekspedīcija. Tāpēc jau to sauc par Ekspedīciju, ka visi iet garā rindā. Tu labāk pasaki citiem, lai viņi sataisās, kamēr es apskatos, vai mana šautene ir kārtībā. Un katram jāņem līdzi Provīzija.
— Kas jāņem?
— Ēdamlietas.
— Ā! — Pūks nopriecājās. — Man izklausījās, ka tu teici Provīzija. Es iešu un viņiem pasacīšu. — Un viņš lāčoja projām.
Pirmo viņš satika Trusīti.
— Sveiks, Trusīti— viņš iesaucas. — Tas esi tu?
— Izliksimies, ka ne, — atbildēja Trusītis, — un paskatīsimies, kas no tā iznāk.
— Man jānodod tev ziņa.
— Es Trusītim pasacīšu.
— Mēs visi ejam Ekspotīcijā ar Kristoferu Robinu!
— Kas tā tāda ir?
— Man liekas, kaut kas laivai līdzīgs, —teica Pūks.
— Ā! Laivai līdzīgs…
— Jā. Un ar to mums vajadzēs atklāt Polu vai ko citu. Jeb varbūt Olu? Šā vai tā, bet mēs ejam to atklāt.
— Tu domā — mēs patiešām atklāsim? — jautajā Trusītis.
— Jā. Un vēl katram jāņem līdzi Pro — lietas, ko ēst. Gadījumā, ja mēs gribēsim tās ēst. Es tagad iešu pie Sivēna. Kengai tu pateiksi, jā?
Viņš atstāja Trusīti un steidzās uz Sivēna māju. Sivēns sēdēja mauriņā pie savām durvīm un laimīgi pūta uz pienenes galviņu, zīlēdams: šogad — nākošgad — citugad — nekad… Nupat viņš bija uzzinājis, ka «nekad», un nu mēģināja atcerēties, ko īsti viņš bija vēlējies, cerēdams, ka tā nebūs bijusi pārāk skaista vēlēšanās. Tajā brīdī parādījās Pūks.

— Klausies, Sivēn! — uztraukti paziņoja Pūks. — Mēs ejam Ekspotīcijā, visi, visi, ar lietām, ko var ēst. Kaut ko atklāt!
— Ko atklāt? — Sivēns bažīgi apvaicājās.
— Tāpat vien kaut ko.
— Neko plēsīgu?
— Kristofers Robins par plēsīgumu neko neteica. Viņš tikai sacīja, ka tur iekšā ir «ks».
— Ja kis kis, tad nekas, — nopietni teica Sivēns. — Ka tikai nekož un neskrāpē. Bet, ja mēs ejam kopā ar Kristoferu Robinu, man vispār nekas nav pretim.
Nepagāja ilgs laiks, kad visi bija gatavi, sapulcējušies Meža vidū, un Ekspotīcija varēja sākties. Pa priekšu gāja Kristofers Robins ar Trusīti, tad Sivēns ar Pūku, tad Kenga ar Mazulīti Rū kabatā, tad Pūce, I-ā un, beidzot, garā virtenē visi Trusīša radi un draugi.
— Es viņus neesmu aicinājis, — Trusītis nicīgi nosprauslojās. — Viņi paši atnāca. Viņi vienmēr tā dara. Lai viņi iet Ekspotīcijas galā aiz I-ā.
— Ja kāds grib zināt, — iebilda I-ā, — tad tas krīt uz nerviem. Man nav nekāda prieka iet tajā Ekspo, vai kā nu Pūks to nosauca. Es atnācu tikai pienākuma pēc. Bet klāt es esmu, un, ja man jābūt Ekspogalā, vai kā nu to sauc, tad ļaujiet man būt galā. Ja katru reizi, kad man iegribēsies drusciņ apsēsties un atpūsties, man vispirms vajadzēs izslaucīt no zāles duci Trusīša mazāko radu un draugu, tad tas vairs nav nekāds Ekspo — vai kā nu to sauc —, bet Spiedzieni un Kviecieni. Pieminiet manus vārdus!
— Es saprotu, ko I-ā ar to ir domājis, — sacīja Pūce. — Ja man kāds jautātu…
— Es nevienam neko nejautāju, — atcirta I-ā. — Es saku un saku to visiem. Mēs varam meklēt Ziemeļpolu, varam spēlēt «Ādamam bij’ septiņ’ dēli» un sēsties skudru pūznī, kad sacīs «Visi dara tā!». Nu man reiz ir viss vienalga.
Tad rindas sākumā atskanēja sauciens.
— Uz priekšu! — kliedza Kristofers Robins.
— Uz priekšu! — kliedza Pūks un Sivēns.
— Uz priekšu! — kliedza Pūce.
— Sākas! — teica Trusītis. — Man jāiet! — Un viņš aizcilpoja uz Ekspotīcijas priekšgalu pie Kristofera Robina.
— Lai notiek, — sacīja I-ā. — Ejam. Tikai nesakiet, ka es biju vainīgs.
Tā nu viņi visi gāja atklāt Ziemeļpolu. Ceļš bija garš, laiku viņi kavēja pļāpādami par šo un par to. Nepļāpāja tikai Pūks, jo viņš domāja jaunu dziesmu.
— Tas ir pirmais pants, — viņš teica Sivēnam, kad bija izdomājis.
— Kam pirmais?
— Manai dziesmai.
— Kādai dziesmai?
— Šai te.
— Kurai te?
— Ja tu klausīsies, Sivēn, tu dzirdēsi.
— Kā tu zini, ka es neklausos?
Uz to nu Pūkam nebija ko atbildēt, tāpēc viņš sāka dziedāt:
Kā izskatās Ziemeļpols — kas to lai zin? To Pūce un Sivēns, un Trusītis min. Tā ir Lieta, ko Atklāt ikviens no mums var: Pūce un Sivēns, un Trusītis ar’. Nāk Kristofers Robins, nāk Pūks un I-ā, Visi Trusīša radi un paziņas nāk. Kur Ziemeļpols atrodams — kas mums to teiks? Pūce, Trusītis, Sivēns lai dzīvo sveiks!
— Kuš! — teica Kristofers Robins, atskatīdamies uz Pūku, — mēs tuvojamies Bīstamai Vietai!
— Kuš! — Pūks pačukstēja atpakaļ Sivēnam.
— Kuš! — uzsauca Sivēns Kengai.
— Kuš! — sacīja Kenga Pūcei, bet Rū klusītēm pateica «kuš!» pats sev, toties vairākas reizes pēc kārtas.
— Kuš! — uzšņāca Pūce ēzelītim I-ā.
— Kuš! — I-ā briesmīgā balsī uzbļāva visiem Trusīša radiem un Kuš! Kuš! Kuš! — steidzīgi nočukstēja visa garā virtene, līdz nonāca pie paša pēdējā. Pēdējais un vismazākais rads un paziņa tā pārbijās, dzirdot, ka visa Ekspotīcija saka «kuš!» viņam, ka viņš šausmās ierakās ar galvu zemē un nelīda laukā divas dienas, kamēr briesmas bija pāri. Pēc divām dienām viņš pa galvu pa kaklu aizskrēja mājās pie savas krustmātes un palika tur uz visiem laikiem. Viņa vārds bija Pēterītis Cikuzītis.
Ekspotīcija bija nonākusi pie strautiņa, kas vijās un kūleņoja starp krūmainām klintīm, un Kristofers Robins vienā acu uzmetienā pamanīja, cik tas ir bīstami.
— Šajos krūmos, — viņš paskaidroja, — var būt Slēpnis!
— Ko viņš teica, kas var būt krūmos? — Pūks čukstus apvaicājas Sivēnam. — Ērkšķi?
— Mīļo Pūk, — pārākuma pilnā balsī sacīja Pūce, — tu nezini, kas ir Slēpnis?
— Pūce! —teica Sivēns, bargi paskatīdamies uz Pūci. — Pūka čukstiens bija personīgi slepens čukstiens, un nepiederošām personām…
— Slēpnis, turpināja Pūce, — ir zināmā mērā Pārsteigums.
— Ērkšķu krūmi arī, — teica Pūks.
— Kā es jau nupat gribēju paskaidrot Pūkam, — teica Sivēns, — Slēpnis ir sava veida Pārsteigums.
— Ja paslēpjas un negaidot uzbrūk, tas ir Slēpnis, — sacīja Pūce.
— Tātad Slēpnis, Pūk, ir, kad tev negaidot uzbrūk, — paziņoja Sivēns.
Pūkam tagad bija skaidrs, kas ir Slēpnis, un viņš teica, ka todien, kad viņš kritis no bišu koka, ērkšķi paslēpušies krūmā un tad negaidot uzbrukuši, un viņam veselu nedēļu vajadzējis vilkt tos lauka no ādas.
— Mēs te nerunājam par ērkšķiem, — īgni sacīja Pūce.
— Bet es runāju, — Pūks atbildēja.
Ekspotīcija piesardzīgi kāpa gar strautmalu uz augšu, rāpdamās no klints uz klinti, līdz beidzot nonāca vietā, kur klintis pašķīrās uz abām pusēm, atstājot gar strauta malām gludu, zaļu mauriņu, kur viņi varēja apsēsties un atpūsties. Ieraudzījis šo vietu, Kristofers Robins nokliedza: «Stāt!» Un visi apmetās zālē.
— Es domāju, — teica Kristofers Robins, — ka tagad mums vajag apēst visu savu Provīziju, lai mums nebūtu tik daudz nesamā.
— Ko visu savu apēst? — jautāja Pūks.
— Visu, kas mums nesams, — Sivēns atbildēja un ķērās pie darba.
— Tā ir laba doma, — piekrita Pūks un arī ķērās pie darba.
— Vai katram ir kaut kas līdzi? — ar pilnu muti apvaicājās Kristofers Robins.
— Katram, izņemot mani, — teica I-ā. — Kā parasti. — Viņš bēdīgi paskatījās uz Ekspotīcijas dalībniekiem. — Es ceru, neviens no jums nav netīšām iesēdies kādā dadžu pudurā?
— Liekas, ka es, — sacīja Pūks. — O! — Viņš piecēlās un apskatīja savu mugurpusi. — Jā, patiešām. Man jau bija tāda sajūta.
— Paldies, Pūk, ja tu esi diezgan tur izsēdējies. — I-ā atnāca pie vietas, no kuras Pūks bija piecēlies, un sāka ēst.
— Virsū sēdēšana nenāk dadžiem pa labu, — I-ā gremodams murmināja. — Tas atņem garšai Asumu. Atcerieties to uz priekšdienām — jūs visi. Mazliet Smalkjūtības, mazliet Uzmanības Pret Citiem, vairāk no jums neviens neprasa.
Ticis galā ar savām sviestmaizītēm, Kristofers Robins kaut ko iečukstēja Trusītim. Trusītis atbildēja: — Jā, jā, protams! — un viņi abi pagājās mazliet augšup pa krastmalu.
— Es negribētu, lai citi to dzird, — sacīja Kristofers Robins.
— Es tāpat, — ļoti nozīmīgi atbildēja Trusītis.
— Redzi, Trusīt… Es tikai domāju… Un tad man ienāca prātā, ka arī tu varbūt nezināsi, pēc kā tas Ziemeļpols varētu izskatīties?
— Hm! — Trusītis nobraucīja ūsas. — Un tu tikai tagad man to prasi?
— Es jau zināju pats, bet man tagad ir piemirsies, — mierīgi atbildēja Kristofers Robins.
— Jocīgi, — sacīja Trusītis, — man arī. Zināju, bet esmu aizmirsis.
— Ja Ziemeļpols ir zemes ass, tad taču tam jābūt iespraustam zemē, vai ne?
— Protams, — Trusītis piekrita, — jo kas tā citādi būtu par zemes asi? Nekur citur kā zemē to nevarēja iespraust.
— Jā, es arī tieši tā domāju.
— Tātad mums jāmeklē kāds zemē iesprausts ass koks, puļķis vai miets, — nosprieda Trusītis. — Tikai kur tas varētu būt iesprausts?
— Taisni to jau mūsu Ekpedīcija meklē, — Kristofers Robins teica.
Viņi atgriezās pie pārējiem. Sivēns, vēderu pret sauli pagriezis, snauda. Rū mazgāja strautā purniņu un ķepas, un Kenga lepni stāstīja visiem, ka šī ir pirmā reize, kad viņš pats mazgā muti. Pūce stāstīja Kengai Interesantu Anekdoti, pilnu ar tik jauki gariem vārdiem kā Enciklopēdija un Rododendrons, bet Kenga neklausījās.
— Es neatzīstu šito jauno modi ar mazgāšanos, — ņurdēja I-ā, — berzēšanu aiz ausīm un citas blēņas. Kā tu domā, Pūk?
Bet mēs nekad neuzzināsim, ko par to domāja Pūks, jo pēkšņi atskanēja Mazulīša Rū spiedziens, plunkšķis ūdenī un Kengas izbīļa brēcieni.
— Pie tā noved mazgāšanās, — teica I-ā.
— Rū iekrita ūdenī! — iekliedzās Trusītis, un viņi abi ar Kristoferu Robinu skrēja palīgā.
— Paskatieties, kā es peldu! — spiedza Rū, griezdamies atvara vidū, līdz iekļuva ūdenskritumā un novēlās vienu atvaru zemāk.
— Rū, bērniņ, tu esi dzīvs? — Kenga izbijusies sauca no krasta.
— Jā! — atsaucās Rū. — Paskatieties, kā es… — Un atkal novēlās pa ūdenskritumu zemāk.
Katrs centās kaut kā palīdzēt. Sivēns, pēkšņi pamodies, lēkāja augšā un lejā, kviekdams: — Vai — dieniņ — vai — dieniņ! — Pūce skaidroja, cik svarīgi ir pēkšņas un īslaicīgas Iekrišanas Gadījumā turēt galvu virs ūdens. Kenga skraidīja pa krastu, taujādama: — Vai tu tiešām vēl esi dzīvs, Rū? — bet Rū no katra atvara spiedza: — Paskatieties, kā es peldu! — I-ā piegāja pie strauta, iemērca asti pirmajā atvarā, kurā Mazulītis Rū bija iekritis, un, pagriezis visu uztraukumu vietai muguru, pie sevis murmināja: — Viss no muļķīgās mazgāšanās! Nekas, Rū, ķeries pie manas astes, un es tevi izvilkšu. — Kristofers Robins un Trusītis paskrēja viņam garām, sasaukdamies ar pārējiem, kas jau bija tālu viņiem priekšā.
— Turies, Rū! Es jau nāku! — kliedza Kristofers Robins.
— Ei, jūs tur lejā, pārmetiet kaut ko pāri strautam! — sauca Trusītis.
Pūks taisni kaut ko tādu bija dabūjis. Divus atvarus lejāk viņš pārsvieda ūdenim pāri garu kārti, Kenga to satvēra aiz otra gala, un viņi turēja to, cik zemu vien varēdami. Rū, burbuļus laizdams, vēl arvien lepni gavilēja: — Paskatieties, kā es peldu! — Viņš uzpeldēja uz kārts un izrāpās no ūdens.
— Jūs redzējāt, kā es peldēju? — Rū nevarēja vien nomierināties, kamēr Kenga viņu rāja un slaucīja. — Pūk, tu redzēji, kā es peldēju? To, ko es darīju, sauc par peldēšanu. Trusīt, tu redzēji, ko es darīju? Peldēju! Ei, Sivēn! Dzirdi, Sivēn! Kā tu domā, ko es darīju? Es peldēju! Kristofer Robin, vai tu redzēji…
Bet Kristofers Robins neklausījās. Viņš skatījās uz Pūku.
— Pūk, — viņš jautāja. — Kur tu atradi šo kārti? Pūks paskatījās uz kārti, ko vēl arvien turēja ķepās.
— Tepat bija iesprausta zemē, — viņš atbildēja. — Es iedomājos, ka laba vien būs, un izrāvu.
— Pūk! — Kristofers Robins svinīgi paziņoja. — Ekspedīcija ir galā. Tu esi atradis Ziemeļpolu!
— O! — noelšas Pūks.
Atpakaļceļā viņi nonāca pie I-ā, kas sēdēja ar asti ūdenī.
—Pasakiet kāds Mazulītim Rū, lai viņš ķeras ātrāk— I-ā teica – Man salst aste. Man negribējās par to runāt, bet reiz tāpat jārunā. Es, protams, nežēlojos, bet nav arī ko slēpt. Man salst aste!
— Te es esmu! — spiedza Rū.
— Ak te tu esi?
— Tu redzēji, kā es peldēju?
I-ā izvilka asti no ūdens un pavicināja.
— Es jau domāju, — viņš teica. — Nekā vairs nejūt. — Nejūtīga. Neko citu, zināms, nevarēja gaidīt. Nejūtīga. Protams, ja nevienam nav gar to nekādas daļas, tad uzskatīsim, ka viss kārtībā.
— Nabaga vecais I-ā! Ļauj, es tev palīdzēšu, — iesaucās Kristofers Robins. Viņš izvilka mutautiņu un sāka berzt I-ā asti.
— Paldies, Kristofer Robin. Tu esi te vienīgais, kas kaut ko saprot no astēm. Citi vispār nav spējīgi domāt. Nē, tas viņiem nav pa spēkam. Viņiem nav iztēles. Kas viņiem aste? Pušķītis muguras galā — un cauri…
— Nebēdā neko, I-ā, — mierināja Kristofers Robins, berzdams, cik stipri vien iespējams. — Vai nu ir labāk?
— Jā, nu tā sāk atkal justies pēc astes. Tā atkal ir piederīga, ja tu saproti, ko es ar to gribu teikt.
— Hallo, I-ā! — uzsauca Pūks, nākdams pie viņiem ar Ziemeļpolu ķepās.
— Hallo, Pūk! Paldies par apvaicāšanos, bet īsti lietot es to gan laikam nevarēšu ātrāk kā pēc dienas vai divām.
— Ko lietot? — Pūks nesaprata.
— To, par ko mēs runājām.
— Es ne par ko neesmu runājis, — apjucis sacīja Pūks.
— Piedod manu kļūdīšanos. Man izklausījās, ka tu teici, cik ļoti tev žel manas astes, kas sastingusi pavisam nejūtīga, un ka tu gribēji zināt, vai nevari man palīdzēt.
— Nē, — atzinās Pūks. — Tas nebiju es. — Viņš brīdi padomāja un ar cerību balsi ieminējas: — Varbūt tas bija kāds cits?
— Kad satiksi, pateicies viņam manā vārdā. Pūks nelaimīgi paskatījās uz Kristoferu Robinu.
— Pūks atrada Ziemeļpolu, — Kristofers Robins teica. — Vai tas nav vareni?
Pūks kautrīgi nolaida acis.
— Šo te mietu? — jautāja I-ā.
— Jā, — atbildēja Kristofers Robins.
— Un tas ir tas, ko mēs meklējām?
— Jā, — teica Pūks.
— A! — sacīja ēzelītis. — Bija vērts. Nekas. Labi vismaz, ka lietus nelija…
Viņi iesprauda kārti zemē, un Kristofers Robins piesēja tai uzrakstu:

ZieMEĻPOLs
ATKLAjis PŪKS
Pūks TO atraDA.

Pēc tam viņi visi gāja mājās. Un es domāju, kaut gan cieši apgalvot neņemos, ka Mazulīti Rū Kenga tūlīt ielika karstā vannā un sūtīja gulēt. Bet Pūks gāja pats uz savu māju un, ļoti lepodamies ar savu atklājumu, mazliet iestiprinājās.

VINNIJS PŪKS
iepazīšanās, 1.nodaļa, 2.nodaļa, 3.nodaļa, 4.nodaļa, 5.nodaļa, 6.nodaļa, 7.nodaļa, 8.nodaļa, 9.nodaļa, 10.nodaļa

JAUNĀ MĀJA PŪKA PRIEDĪTĒS
atpazīšanās, 1.nodaļa, 2.nodaļa, 3.nodaļa, 4.nodaļa, 5.nodaļa, 6.nodaļa, 7.nodaļa, 8.nodaļa, 9.nodaļa, 10.nodaļa





uzsauc kafiju


Ja citātu kartotēkā pavadītais laiks Tev šķita noderīgs un vēlies pateikt paldies, uzsauc kafiju ar sms palīdzību.

Nosūti sms ar tekstu
tikai
uz numuru
144

(visi operatori)
maksa par sms = 1€


autorizēties/reģistrēties

atjaunot paroli


jaunākie komentāri

Jānis Augustāns:

"Baigi labais dzejolis"


Elita:

"Paldies!"