tikainesakinevienam.lv

Vinnijs Pūks un viņa draugi – 7.nodaļa, kurā Tīģeri pārmāca


Vinnijs Pūks un viņa draugi – 7.nodaļa, kurā Tīģeri pārmāca

Kādu dienu Trusītis un Sivēns sēdēja piesaulē pie Pūka durvīm, klausīdamies, ko saka Trusītis, un Pūks sēdēja kopā ar viņiem. Bija miegaina vasaras pēcpusdiena, Mežs klusi šalkoja un likās pierunājam Pūku: «Neklausies Trusītī, klausies manī!» Pūks ierīkojās ērtāk, lai neklausītos Trusītī. Laiku pa laikam viņš atvēra acis un sacīja: — Ā! — Un atkal tās aizvēra, sacīdams: — Pareizi. — Trusītis savukārt laiku pa laikam ļoti nopietni atkārtoja: — Tu saproti, ko es ar to gribu teikt, Sivēn? — Un Sivēns ļoti nopietni māja ar galvu, lai izrādītu, ka viņš saprot.
— Fakti liecina, — Trusītis beidzot bija novedis savu domu līdz galam, — ka Tīģeris pēdējā laikā ir kļuvis pārāk Lecīgs, un mums vajag viņu pārmācīt. Vai tu tā nedomā, Sivēn?
Sivēns piekrita, ka Tīģeris tiešām kļuvis pārāk Lecīgs, un, ja kāds varētu izdomāt, kā lai viņu atradina no Lecības, tā būtu Ļoti Laba Ideja.
— Gluži manas domas, — sacīja Trusītis. — Ko tu teiksi, Pūk? Pūks satrūkdamies atvēra acis un teica: — Galīgi.
— Kas galīgi? — brīnījās Trusītis
— Tas, ko tu sacīji, — atbildēja Pūks. — Neapšaubāmi.
Sivēns iegrūda Pūkam sānā pamatīgu dunku, un Pūks, sākdams pamazām nojaust, ka viņš ir kaut kur citur, lēni piecēlās un paskatījās apkārt, kur īsti viņš atrodas.
— Bet kā mēs varētu to izdarīt? — jautāja Sivēns. — Kas Tīģerim derētu par mācību?
— To nu mums vajag izdomāt, — sacīja Trusītis.
Pūkam sāka neskaidri likties, ka vārdu «mācība» viņš ir jau kaut kur dzirdējis.
— Ir tāda lieta, ko sauc par Divreiz Divi, — viņš teica. — Kristofers Robins solīja man to mācīt, bet tas nebija.
— Kas nebija? — Trusītis nesaprata.
— Kāpēc nebija? — vaicāja Sivēns. Pūks pakratīja galvu.
— Es nezinu, — viņš bēdīgi teica. — Vienkārši nebija. Par ko jūs runājat?
— Pūk, — Sivēns pārmetoši iesaucās, — vai tad tu neklausījies, ko Trusītis sacīja?
— Es klausījos, bet man bija pūkas salīdušas ausī. Vai tu, lūdzu, neatkārtotu, Trusīt?
Trusītis, kā vienmēr, bija gatavs atkārtot, viņš tikai pajautāja, no kuras vietas atsākt. Pūks teica, ka jāatsāk no tā brīža, kad viņam aizpūkojās ausis. Bet, kad Trusītis jautāja, kad tas bijis, Pūks atbildēja, ka viņš nezina, jo nav īsti sadzirdējis. Beidzot Sivēns izšķīra šo sarežģīto lietu, paskaidrodams, ka viņš pūlas izdomāt, kā lai atradina Tīģeri no lecīguma, jo, kaut gan viņi visi ļoti mīl Tīģeri, tomēr nav noliedzams, ka Tīģeris ir pārāk lecīgs.
— Nu es saprotu, — teica Pūks.
— Viss Mežs ir pilns ar Vienu Pašu Tīģeri, — sacīja Trusītis. — Tas sāk Krist Uz Nerviem.
Pūks pūlējās kaut ko izdomāt, bet viss, ko viņš varēja izdomāt, nekam nederēja. Un tāpēc viņš labāk nodungoja pie sevis dziesmiņu:
Ja Trusītis Būtu Kaut pusīti Lielāks Un resnāks, Un plecīgāks, Tad Tīģeris varētu būt Arī lecīgāks. Ja Tīģeris Maziņāks būtu Kaut pusīti, Mēs neņemtu ļaunā, Ka lec viņš uz Trusīti.
— Ko Pūks tur runā? — jautāja Trusītis. — Kaut ko prātīgu?
— Nē, — Pūks bēdīgi atbildēja. — Neko prātīgu.
— Man ir ideja! — iesaucās Trusītis. — Klausieties! Mēs paņemsim Tīģeri līdzi tālā Ekspotīcijā uz tādu vietu, kur viņš vēl nekad nav bijis, un tur viņu pazaudēsim. Otrā rītā mēs viņu atkal atradīsim, un, pieminiet manus vārdus, — tas būs pavisam cits Tīģeris.
— Kāpēc? — nesaprata Pūks.
— Tāpēc, kas tas būs Pazemīgs Tīģeris. Tāpēc, ka tas būs Bēdīgs Tīģeris, Grūtsirdīgs Tīģeris, ļoti Mazs un Žēlīgs Tīģeris un Ak-Trusīt-kā-es-priecājos-tevi-redzēt Tīģeris. Lūk, kāpēc.
— Viņš būs priecīgs redzēt mūs ar Sivēnu arī?
— Protams.
— Tas ir labi, — teica Pūks.
— Man būtu žēl, ja viņš vienmēr paliktu Bēdīgs, — šaubīdamies sacīja Sivēns.
— Tīģeri nevar palikt Bēdīgi vienmēr, — Trusītis paskaidroja. — Tas viņiem pāriet Apbrīnojamā Ātrumā. Es drošības pēc pajautāju Pūcei, un Pūce apgalvoja, ka tieši tā viņiem parasti pārejot. Bet, ja mēs varam panākt, lai Tīģeris jūtas Maziņš un Bēdīgs kaut vai piecas minūtes, mēs būsim izdarījuši svētīgu darbu.
— Kristofers Robins arī tā domā? — jautāja Sivēns.
— Jā, — teica Trusītis. — Viņš sacīs: «Tu esi izdarījis svētīgu darbu, Sivēn. Es būtu izdarījis to pats, tikai man todien bija izdarāms kaut kas cits. Paldies, Sivēn! Un, Pūk, protams.»
Sivēns no sirds par to priecājās, viņš uzreiz bija sapratis, ka tas, ko viņi taisās darīt ar Tīģeri, būs labi darīts un, ja to darīs vēl Pūks un Trusītis, tas būs tāds darbs, par ko pat Ļoti Mazam Dzīvnieciņam, no rīta pamostoties, nav jāsarkst. Atlika vienīgi izlemt, kur lai viņi pazaudē Tīģeri.
— Vedīsim viņu uz Ziemeļpolu, — ierosināja Trusītis, — jo mums bija vajadzīga tāla Ekspotīcija, lai to atrastu, un Tīģerim būs vajadzīga tikpat tāla, lai to atrastu par jaunu.
Nu bija Pūka reize justies priecīgam, jo tas bija viņš, kas pirmais atrada Ziemeļpolu, un, kad viņi tur ieradīsies, Tīģeris ieraudzīs uzrakstu: «Atklājis Pūks. Pūks to atrada.» Un tad Tīģeris, kas to varbūt vēl nezināja, uzzinās, kāds Lācis ir Pūks. Ka viņš ir Tāds Lācis!
Tika nospriests, ka ceļā viņi dosies rīt no rīta un ka Trusītis, kurš dzīvoja kaimiņos Kengai, Mazulītim Rū un Tīģerim, tagad aizies un apjautāsies, ko Tīģeris rīt domā darīt, un, ja viņš neko nedomā, vai viņš nevēlētos nākt līdzi Ekspotīcijā, un vai nepasaukt Pūku un Sivēnu arī? Un, ja Tīģeris sacīs «jā», — viss būs kārtībā, bet, ja viņš sacīs «nē»…
— Nesacīs, — apgalvoja Trusītis. — Gan es to nokārtošu. — Un viņš žigli aizskrēja.
Nākošā diena izrādījās pavisam citādāka. Tā nebija vis silta un saulaina, bet auksta un miglaina. Pūkam pašam pret tādu laiku nebūtu nekas iebilstams, bet, kad viņš iedomājās par visu to medu, ko bites nevarēs savākt, viņam, kā vienmēr aukstās un miglainās dienās, bija ļoti žēl bišu. Viņš pateica to Sivēnam, kad Sivēns atnāca viņam pakaļ, un Sivēns atbildēja, ka tas viņam nav ienācis prātā, bet viņš domāja, cik auksti un nelaimīgi ir būt pazaudētam visu dienu un visu nakti Meža vidū. Bet, kad viņš ar Pūku ieradās Trusīša mājā, Trusītis teica, ka šī diena viņiem kā radīta, jo Tīģeris vienmēr aizlec visiem tālu priekšā, un, tikko viņš būs aizlēcis, viņi bēgs uz otru pusi — un Tīģeris viņus nekad vairs neredzēs.
— Pavisam nekad? — jautāja Sivēns.
— Jā, kamēr mēs viņu atkal atradīsim, Sivēn. Rīt vai kādu citu dienu. Ejam. Viņš mūs gaida.
Kad viņi bija nonākuši pie Kengas, izrādījās, ka viņus gaida arī Mazulītis Rū, kā jau Tīģera tuvākais draugs, un tas bija mazliet Neērti. Trusītis pacēla ķepu pie mutes un pačukstēja Pūkam: — Es to nokārtošu! — Un tad viņš sacīja Kengai: — Mazulītim Rū gan labāk nevajadzētu nāk. Vismaz šodien ne.
— Kāpēc ne? — iespiedzās Rū, kaut gan viņam nemaz nebija jānoklausās, ko lielie runā.
— Nejauki drēgna diena, — Trusītis kratīja galvu. — Un tev šorīt ir klepus.
— Kā tu zini? — Rū sašutis iebrēcās.
— Rū, kāpēc tu man neteici? — pārmetoši jautāja Kenga.
— Tas bija biskvītklepus, — taisnojās Rū, — nevis tev sakāmais klepus.
— Šodien labāk ne, dārgumiņ. Kādu citu reizi.
— Rīt? — Rū ar cerību balsī jautāja.
— Redzēsim, — atbildēja Kenga.
— Ja tu saki redzēsim, tas nozīmē nekad, — Rū noskuma.
— Tādā miglainā dienā neviens neko nevar redzēt, Rū, — Trusītis mierināja. — Es nedomāju, ka mēs iesim sevišķi tālu. Pēc pusdienas mēs visi būsim… mēs visi būsim… mēs visi… Ā, Tīģeri, beidzot! Ejam. Uz redzēšanos, Rū! Pēc pusdienas mēs būsim… ejam, Pūk. Viss kārtībā. Labi. Ejam.
Tā viņi devās ceļā. No sākuma Pūks, Trusītis un Sivēns gāja blakus un Tīģeris riņķoja viņiem apkārt apaļiem riņķiem, vēlāk, kad taciņa kļuva šaura, Trusītis, Sivēns un Pūks gāja rindiņā un Tīģeris riņķoja viņiem apkārt gareniem riņķiem. Reizēm, kad irbuleņu krūmi gar takas malām bija pārāk biezi, Tīģeris skraidīja šurp un turp viņiem pa priekšu. Dažreiz viņš ielēca Trusītim krūtīs, dažreiz atkal ne. Jo tālāk viņi gāja, jo biezāka kļuva migla, kurā Tīģeri nemaz vairs nevarēja saredzēt, un, kad likās, ka Tīģera tuvumā nav, blakus atskanēja viņa balss: — Ā, jūs! Ejam! — Bet, pirms kāds paspēja atbildēt, viņa atkal vairs nebija.
Trusītis pagriezās atpakaļ un piebikstīja Sivēnam.
— Nākošo reizi, — viņš čukstēja. — Pasaki Pūkam.
— Nākošo reizi, — Sivēns pačukstēja Pūkam.
— Nākošo ko? — Pūks jautāja Sivēnam.
Tīģeris pēkšņi parādījās, uzlēca Trusītim un pazuda.
— Tagad! — teica Trusītis. Viņš metās bedrītē takas malā, un Pūks ar Sivēnu metās viņam pakaļ. Viņi noslēpās papardēs un klausījās. Mežs bija ļoti kluss, kā jau vienmēr, kad tīšām apstājas un klausās. Viņi neko nevarēja ne redzēt, ne dzirdēt.
— Kuš! — čukstēja Trusītis.
— Ir jau kuš, — teica Pūks.
Uz takas nodipēja soļi… tad atkal klusums.
— Aū! — iekliedzās Tīģeris. Tas bija tik negaidīti un tuvu, ka Sivēns salektos, ja Pūks nebūtu nejauši uzsēdies viņam virsū.
— Kur jūs esat? — sauca Tīģeris.
Trusītis piebikstīja Pūkam, Pūks skatījās pēc Sivēna, lai piebikstītu viņam, bet nevarēja ieraudzīt, un Sivēns slapjajās papardēs elpoja, cik klusu vien spēdams, un jutās ļoti varonīgs un uztraukts.
— Savādi, — teica Tīģeris.
Brīdi bija klusums, un tad viņi dzirdēja, ka soļi aiziet. Vēl kādu laiku viņi gaidīja, kamēr Mežā iestājās tāds klusums, ka viņiem gandrīz sametās bail. Tad Trusītis piecēlās un izstaipījās.
— Nu? — viņš lepni jautāja. — Gatavs! Taisni tā, kā es paredzēju.
— Es nupat domāju, — sacīja Pūks, — un izdomāju…
— Nē, — teica Trusītis. — Labāk nedomā. Bēgam! Aiziet! — Un viņi skrēja projām. Trusītis cilpoja pa priekšu, rādīdams ceļu.
— Tagad, — pēc kāda gabala teica Trusītis, — mēs varam runāt. Ko tu gribēji sacīt, Pūk?.
— Neko sevišķu. Kāpēc mēs ejam uz šo pusi?
— Tāpēc, ka tā ir māju puse.
— Ā, — teica Pūks.
— Man gan šķiet, ka mājas ir vairāk pa labi, — nedroši ieminējās Sivēns. — Kā tu domā, Pūk?
Pūks paskatījās uz savām ķepām. Viņš zināja, ka viena no tām ir labā. Un vēl viņš zināja — ja viena ir izrādījusies par labo, tad otra noteikti ir kreisā, bet viņš nekādi nevarēja atcerēties, ar kuru ķepu jāsāk.
— Nu ko, — viņš novilka.
— Ejam, — teica Trusītis. — Es zinu, ka tā ir īstā taka. Viņi gāja tālāk. Pēc desmit minūtēm viņi apstājās atkal.
— Tas ir ļoti muļķīgi, — teica Trusītis. — Vienu brīdi… Ā, protams. Ejam…
— Klāt mēs esam, — sacīja Trusītis pēc desmit minūtēm. — Nē, neesam vis…
— Tā, — teica Trusītis vēl pēc desmit minūtēm. — Man likās, mums vajadzēja būt iznākušiem… Bet varbūt mēs nogriezāmies vairāk pa labi, nekā es domāju?
— Taisni jocīgi, — ieminējās Trusītis atkal pēc desmit minūtēm, — cik miglā viss izskatās vienāds. Tu esi to ievērojis, Pūk?
Pūks sacīja, ka viņš ir ievērojis.
— Labi, ka mēs pazīstam savu Mežu, citādi varētu apmaldīties, — Trusītis teica pēc stundas un bezrūpīgi iesmējās, kā jau tāds, kas tik labi pazīst Mežu, ka nevar apmaldīties.
No aizmugures Pūkam blakus pienāca Sivēns.
— Pūk! — viņš čukstēja.
— Jā, Sivēn?
— Nekas, — teica Sivēns, pieķerdamies Pūka ķepai. — Es tikai gribēju zināt, vai tu te esi.

Kad Tīģeris bija diezgan izgaidījies, kamēr citi viņu panāks, un neviens viņu nepanāca, un kad viņam jau bija apnicis iztikt bez kāda, kam varētu uzsaukt: «Aidā, ejam!» —viņš nolēma iet mājās. Viņš aizauļoja pa taciņu atpakaļ, un pirmais, ko Kenga, viņu ieraudzījusi, teica, bija: — Cik labi, ka tu pārnāci, Tīģeri! Tev laiks iedzert Stipruma Zāles! — Un ielēja viņam. Rū lepni paziņoja: — Es savas jau izdzēru! — Tīģeris norija savējās un teica: — Es arī! — Un tad viņi abi sāka draudzīgi grūstīties, un, kad Tīģeris bija apgāzis divus krēslus netīšām un Rū vienu tīšām, Kenga sacīja: — Pietiek. Ejiet paskraidīties!
— Kur lai mēs paskraidāmies? — jautāja Rū.
— Jūs varētu salasīt man čiekurus, — teica Kenga un iedeva viņiem grozu.

Tā viņi aizgāja uz Sešām Priedēm un tikmēr svaidījās ar čiekuriem, kamēr aizmirsa, kāpēc viņi te atnākuši, atstāja grozu zem Priedēm un gāja uz māju pusdienās. Viņi nupat jau bija paēduši, kad pa durvīm pabāza galvu Kristofers Robins.
— Kur ir Pūks? — viņš jautāja.
— Tīģeri, bērniņ, kur ir Pūks? — prasīja Kenga. Tīģeris tūlīt sāka stāstīt, kas noticis, Rū tūlīt sāka stāstīt par Biskvītu Klepu, Kenga tūlīt sāka rāties, lai nerunā abi reizē, un Kristoferam Robinam vajadzēja labu laiku, kamēr viņš noprata, ka Pūks, Sivēns un Trusītis ir apmaldījušies miglā pašā Meža vidū.
— Tas ir ļoti savādi, — Tīģeris pačukstēja Mazulītim Rū, — bet Tīģeri nekad neapmaldās.
— Kāpēc ne, Tīģeri?
— Viņi to vienkārši nevar, — paskaidroja Tīģeris. — Tā viņi ir iekārtoti.
— Nu ko, — teica Kristofers Robins, — mums vajadzēs iet un viņus atrast, cits nekas neatliek. Ejam, Tīģeri!
— Man ir jāiet un jāsameklē viņi, — Tīģeris paskaidroja Mazulītim Rū.
— Es arī drīkstu viņus atrast? — dedzīgi iejaucās Rū.
— Šodien labāk ne, bērniņ, — teica Kenga. — Kādu citu dienu.
— Ja viņi apmaldīsies kādu citu dienu, es drīkstēšu viņus atrast?
— Redzēsim, — sacīja Kenga. Rū zināja, ko tas nozīmē. Viņš aizgāja istabas kaktā un sāka vingrināties lēkāšanā; pa pusei tāpēc, ka viņam pašam patika lēkāt, pa pusei tāpēc, ka viņam negribējās, lai Kristofers Robins un Tīģeris pamanītu, cik apbēdināts viņš jutās par to, ka jāpaliek mājās.

— Sāk izskatīties, — teica Trusītis, — ka mēs esam noklīduši no ceļa.
Viņi sēdēja un atpūtās mazā smilšu bedrē pašā Meža vidū. Pūkam jau sāka apnikt šī smilšu bedre, viņam radās aizdomas, ka bedre seko viņiem pa pēdām; lai uz kuru pusi viņi ietu, viņi nonāca atkal pie bedres, un katru reizi, kad tā iznira no miglas, Trusītis uzvaroši paziņoja: — Nu es zinu, kur mēs atrodamies! — Pūks bēdīgi nopūtās: — Es arī… — Bet Sivēns neteica neko. Viņam arī ļoti gribējās izdomāt kaut ko tādā brīdī sakāmu, bet viņam nāca prātā tikai: «Palīgā! Palīgā!» Un tas nu izklausītos pavisam muļķīgi, kad viņam blakus bija Pūks un Trusītis.
— Nu ko, — teica Trusītis pēc ilga klusuma, ko neviens nebija izmantojis, lai pateiktos par šīsdienas jauko pastaigu, — varbūt labāk tomēr iesim. Uz kuru pusi mēģināsim?
— Kā būtu, — lēni sacīja Pūks, — ja, aizejot kādu gabalu no šīs bedres, mēs mēģinātu to atkal uzmeklēt?
— Kāds no tā labums? — brīnījās Trusītis.
— Redzi, — paskaidroja Pūks, — kad mēs meklējam ceļu uz Mājām, mēs to neatrodam, tāpēc es domāju: ja mēs meklētu ceļu uz Bedri, mēs to noteikti neatrastu, un tas jau būtu Ļoti Labi. Tā mēs varētu nejauši atrast to, ko neesam meklējuši, un tas tad būtu tieši tas, ko mēs patiesībā meklējam.
— Es neredzu tur nekādas jēgas, — teica Trusītis.
— Es arī ne, — Pūks pazemīgi piekrita. — Jēgas nav. No sākuma man likās, ka es to jēgu redzu, bet tad tā pazuda. Laikam jēga pa ceļam apjēgusies un vairs negrib.
— Ja es aiziešu no šīs bedres un nākšu atkal atpakaļ, es to, protams, atradīšu.
— Es iedomājos, ka varbūt tu tomēr neatradīsi, — teica Pūks. — Bet tas jau bija tāpat vien.
— Pamēģini, — Sivēns pēkšņi iesaucās. — Mēs tevi te pagaidīsim. Trusītis nicīgi iesmējās, lai parādītu, cik Sivēns ir dumjš, un pazuda miglā. Nogājis kādu gabalu, viņš pagriezās un nāca atpakaļ… Un, kad Pūks ar Sivēnu bija velti gaidījuši divdesmit minūtes, Pūks piecēlās.
— Es domāju, Sivēn, — teica Pūks, — ka nu man vajadzētu iet mājās.
— Bet, Pūk, — Sivēns uztraukti iespiedzās, — vai tad tu zini, kā tikt mājās?
— Nē, — atbildēja Pūks, — bet manā pieliekamajā kambarītī palika divpadsmit medus podi, un tie jau stundām ilgi sauc mani atpakaļ. Agrāk es nevarēju īsti sadzirdēt, jo Trusītis visu laiku runāja, bet, ja neviens nejaucas maniem medus podiem pa vidu, tad man liekas, Sivēn, ka es dzirdu, kur tie ir. Ejam.
Viņi cēlās un gāja, un Sivēns ilgu laiku neteica ne vārda, lai nejauktos pa vidu medus podiem; un tad pēkšņi viņš klusi iekviecās… un ierukšķējās… jo viņam sāka likties, ka viņš zina, kur atrodas, bet skaļi pateikt viņš to neiedrošinājās, lai neizrādītos, ka viņš kļūdījies. Bet, tikko Sivēns bija gandrīz jau nospriedis, ka ir vienalga, vai podi vēl sauc, vai nesauc, priekšā kāda balss sāka ūjināt — un no miglas parādījās Kristofers Robins.
— Ā, tie esat jūs, — Kristofers Robins bezrūpīgi sacīja, lai neizrādītu, cik nobažījies viņš bijis.
— Tie esam mēs, — atbildēja Pūks.
— Kur ir Trusītis?
— Es nezinu, — teica Pūks.
— Nekas. Es ceru, ka Tīģeris viņu atradīs. Tīģeris aizgāja jūs visus meklēt.
— Labi, — teica Pūks. — Man tagad jāiet mājās, lai kaut ko mazdrusciņ… Un Sivēnam tāpat, jo viņš arī mazdrusciņ… un tāpēc…
— Es iešu līdzi un paskatīšos, kā tu ēd, — sacīja Kristofers Robins.
Viņš aizgāja Pūkam līdzi uz mājām un skatījās uz savu Lāci ilgi, ilgi, un visu laiku, kamēr viņš skatījās, Tīģeris skraidīja pa mežu un ūjināja, meklēdams Trusīti. Beidzot Ļoti Mazais un Bēdīgais Trusītis viņu sadzirdēja. Ļoti Mazais un Bēdīgais Trusītis metās cauri miglai uz saucēja balsi, un izrādījās, ka saucējs ir Tīģeris — viņa draugs Tīģeris, Diženais Tīģeris, Lielais un Palīdzīgais Tīģeris, kurš lēkāja, ja viņš vispār lēkāja, tik skaisti un cildeni, cik vien skaisti un cildeni kāds Tīģeris var lēkāt.
— Ak, Tīģeri, kā es priecājos tevi redzēt! — iesaucās Trusītis.

VINNIJS PŪKS
iepazīšanās, 1.nodaļa, 2.nodaļa, 3.nodaļa, 4.nodaļa, 5.nodaļa, 6.nodaļa, 7.nodaļa, 8.nodaļa, 9.nodaļa, 10.nodaļa

JAUNĀ MĀJA PŪKA PRIEDĪTĒS
atpazīšanās, 1.nodaļa, 2.nodaļa, 3.nodaļa, 4.nodaļa, 5.nodaļa, 6.nodaļa, 7.nodaļa, 8.nodaļa, 9.nodaļa, 10.nodaļa





uzsauc kafiju


Ja citātu kartotēkā pavadītais laiks Tev šķita noderīgs un vēlies pateikt paldies, uzsauc kafiju ar sms palīdzību.

Nosūti sms ar tekstu
tikai
uz numuru
144

(visi operatori)
maksa par sms = 1€


autorizēties/reģistrēties

atjaunot paroli


jaunākie komentāri

Jānis Augustāns:

"Baigi labais dzejolis"


Elita:

"Paldies!"