tikainesakinevienam.lv

Vinnijs Pūks un viņa draugi – 7.nodaļa, kurā parādās Kenga un Mazulītis Rū, bet Sivēnu ieliek vannā


Vinnijs Pūks un viņa draugi – 7.nodaļa, kurā parādās Kenga un Mazulītis Rū, bet Sivēnu ieliek vannā

Liekas, neviens nezināja, no kurienes viņi uzklīda, bet klāt viņi bija. Pa Mežu staigāja Kenga un Mazulītis Rū. Kad Pūks jautāja Kristoferam Robinam, kā viņi te nokļuvuši, Kristofers Robins atbildēja: — Vistaisnākajā ceļā, ja tu saproti, ko tas nozīmē, Pūk. — Un Pūks, kas to nesaprata vis, izvairīgi norūca: — O! — Tad viņš divas reizes pakratīja galvu un piebilda: — Vistaisnākajā ceļā! Skaidrs!
Un Pūks gāja apciemot savu draugu Sivēnu, lai uzzinātu, ko Sivēns par to domā. Pie Sivēna viņš satika Trusīti. Tā nu viņi apsprieda jautājumu trijatā.
— Redziet, kas man visā šajā lietā sevišķi nepatīk, — teica Trusītis. — Mēs te dzīvojam Mežā: tu, Pūk, un tu, Sivēn, un es, un tad pēkšņi…
— Un I-ā, — sacīja Pūks.
— Un I-ā, un tad pēkšņi…
— Un Pūce, — piebilda Pūks.
— Un Pūce, un tad pavisam negaidot…
— Ak, un I-ā, — teica Pūks. — Es biju viņu aizmirsis.
— Mēs te dzīvojam Mežā, — Trusītis ļoti lēni un svinīgi teica, — mēs visi kopā, un tad mēs pēkšņi kādu rītu pamostamies, un ko mēs redzam? Mēs redzam starp mums Savādu Dzīvnieku. Dzīvnieku, par ko mums pat dzirdēt nav gadījies! Dzīvnieku, kas staigā apkārt ar savu ģimeni kabatā. Iedomājieties, ka es sāktu staigāt ar savu ģimeni kabatā! Cik kabatu man vajadzētu?
— Sešpadsmit! — teica Sivēns.
— Septiņpadsmit, vai ne? — Trusītis piekrita. — Un vēl vienu mutautiņam, tātad astoņpadsmit. Astoņpadsmit! Astoņpadsmit kabatu vienā uzvalkā! Galvu var pazaudēt!
Iestājās ilgs un domīgs klusums… un tad Pūks, kurš jau labu brīdi bija raucis pieri, sacīja: — Man iznāk piecpadsmit.
— Kas? —jautāja Trusītis.
— Piecpadsmit.
— Kas piecpadsmit?
— Tava ģimene.
— Nu un tad?
Pūks paberzēja degunu un teica, ka Trusītis taču nupat esot runājis par savu ģimeni.
— Patiešām? — Trusītis nicīgi apvaicājās.
— Jā, tu teici…
— Nē jel, Pūk, — Sivēns nepacietīgi sacīja. — Mēs runājam, ko mums darīt ar Kengu?
— Ā, skaidrs, — saprata Pūks.
— Vislabākais, — sacīja Trusītis, — būtu nozagt Mazulīti Rū, noslēpt viņu, un, kad Kenga prasītu: «Kur ir Mazulītis Rū?» — mēs teiktu: — AHĀ!
— AHĀ! — Pūks izmēģināja balsi. — AHĀ! AHĀ!… Protams, protams, — viņš turpināja, — bet mēs varētu sacīt AHĀ, pat ja nebūtu nozaguši Mazulīti Rū.
— Pūk, — Trusītis pacietīgi teica, — tev galvā ir tikai zāģu skaidas.
— Es zinu, — Pūks pazemīgi piekrita.
— AHĀ mēs sacīsim tā, lai Kenga saprastu, ka mēs gan zinām, kur ir Mazulītis Rū. AHĀ! nozīmēs: «Mēs varam tev pateikt, kur ir Mazulītis Rū, ja tu apsolies iet projām no mūsu Meža un nekad vairs nenākt atpakaļ.» Un tagad nepļāpājiet, ļaujiet man domāt.
Pūks nosēdās kaktiņā un pūlējās izsacīt AHĀ! nozīmīgā balsī. Reizēm viņam likās, ka iznāk tā, kā Trusītis domājis, un reizēm atkal — ka neiznāk. «Vajag tikai labi ievingrināties,» viņš domāja. «Bet vai Kenga būs ievingrinājusies saprast mūsu AHĀ?»
— Ir vēl viena lieta, — Sivēns diezgan nemierīgi iebilda. — Es runāju ar Kristoferu Robinu, un viņš teica, ka Kenga vispār ir no Plēsonīgo Zvēru Sugas. No parasta plēsīga zvēra es, protams, nebaidos, bet ir taču labi zināms, ka Viens Plēsonīgs Zvērs, Kam Nolaupīts Viņa Mazulis, ir niknāks nekā Divi Plēsonīgi Zvēri kopā. Un tādam sacīt AHĀ! varbūt nav prātīgi?
— Sivēn, — teica Trusītis, izvilkdams zīmuli un aplaizīdams tā galiņu, — tu esi bailīgs.
— Grūti būt varonim, — Sivēns bēdīgi nošņaukājās, — ja tu esi tikai Ļoti Mazs Dzīvnieciņš.
Trusītis, kurš bija sācis kaut ko steidzīgi rakstīt, pacēla acis un sacīja:
— Taisni tāpēc, ka tu esi ļoti mazs dzīvnieciņš, tu būsi sevišķi noderīgs mūsu pasākumā.
Sivēnu tā iepriecināja doma, ka viņš būs noderīgs, ka viņš aizmirsa visas savas bailes. Kad Trusītis jau stāstīja tālāk, ka Kengas ir plēsīgas vienīgi ziemas mēnešos un citos gadalaikos ir piemīlīgas dabas, Sivēns aiz nepacietības gandrīz vairs nevarēja nosēdēt uz vietas, tik ļoti viņam gribējās tūlīt būt noderīgam.
— Un es? — Pūks skumīgi jautāja. — Vai es arī nevarētu būt noderīgs?
— Nebēdājies, Pūk, — Sivēns mierināja, — varbūt kādu citu reizi.
— Bez Pūka, — Trusītis, zīmuli drāzdams, svinīgi paziņoja, — pasākums būtu neiespējams.
— O! — iesaucās Sivēns, pūlēdamies neizrādīt savu vilšanos. Bet Pūks aizgāja uz istabas otru galu un lepni nodomāja: «Neiespējams bez Manis! Tāds Lācis es esmu!»
— Un tagad klausieties! — sacīja Trusītis, kad bija beidzis rakstīt. Pūks un Sivēns apsēdās, klausīdamies tik uzmanīgi, ka pat muti aizmirsa pievērt. Lūk, ko Trusītis nolasīja:

PLĀNS, KĀ NOĶERT MAZULĪTI RŪ
1. Vispārīgas Piezīmes. Kenga skrien ātrāk par jebkuru no Mums, pat par Mani.
2. Vēlreiz Vispārīgas Piezīmes. Kenga nekad nenolaiž acis no Mazulīša Rū, ja vien Rū nav droši iepogāts viņas kabatā.
3. Tātad. Ja mēs gribam aizbēgt ar Rū, mums jābūt Tālu Priekšā, jo Kenga skrien ātrāk par jebkuru no Mums, pat par Mani (skat. 1.).
4. Ideja. Ja Rū izlēktu no kabatas ārā, bet Sivēns ielēktu iekšā, Kenga nemanītu nekādas starpības, jo Sivēns ir Ļoti Mazs Dzīvnieciņš.
5. Kā Rū.
6. Bet Kengai vajadzētu skatīties kaut kur projām, lai viņa neredz, ka ielecis Sivēns.
7. Skat. 2.
8. Atkal Ideja. Bet, ja Pūks viņai kaut ko aizraujošu stāstītu, viņa varētu kādu laiciņu paskatīties uz citu pusi.
9. Un tikmēr es aizbēgtu ar Rū.
10. Ātri.
11. Un Kenga nepamanītu starpību līdz Vēlākam Laikam.

Tātad Trusītis lepni nolasīja savu plānu, un neviens vēl labu brīdi pēc lasīšanas neko neteica.
Un tad Sivēns, kurš bija bez nevienas skaņas vārstījis muti vaļā un ciet, aizsmakušā balsī izgrūda:
— Un vēlākā laikā?
— Ko tu nesaproti?
— Kad Kenga pamanīs starpību?
— Tad mēs visi teiksim: AHĀ!
— Visi trīs? — Jā.
— Kā tad…
— Es nesaprotu, ko tu uztraucies, Sivēn?
— Neko, — sacīja Sivēns. — Ja tikai mēs visi trīs teiktu. Kamēr mēs to sakām visi trīs, es neiebilstu. Bet es negribētu sacīt AHĀ! viens pats. Tas neskanēs ne pustik labi. Starp citu, — viņš piebilda, — tu esi drošs, ka tas par ziemas mēnešiem ir patiesība?
— Par ziemas mēnešiem?
— Jā, ka plēsīga tikai ziemas mēnešos.
— Protams, protams, vari nebaidīties. Ko tu teiksi, Pūk? Tu saprati, kas tev jādara?
— Nē, — atzinās Pūks. — Vēl ne. Kas man būtu jādara?
— Tev jārunā ar Kengu tik aizrautīgi, ka viņa vairs neko citu nepamana.
— Ā! Un ko lai es runāju?
— Ko vien gribi.
— Tu domā, es varētu noskaitīt viņai kādu dzejoli vai kaut ko tamlīdzīgu?
— Kaut vai dzejoli, — sacīja Trusītis. — Lieliski! Ejam! Un tā viņi devās meklēt Kengu.
Kenga un Rū jauko pēcpusdienas laiku pavadīja Meža smiltiņās. Mazulītis Rū vingrinājās ķengurlēcienos, krizdams kurmju alās un rāpdamies atkal ārā, bet Kenga uztraukti skraidīja viņam pakaļ un runāja: — Tikai vēl vienu lēcienu, dārgumiņ, un tad mums jāiet mājās! — Un kas gan šajā brīdī lāčoja pāri smilšu kalniņam, ja ne Pūks?
— Labdien, Kenga!
— Labdien, Pūk!
— Paskaties, kā es lēkāju, — spiedza Rū un iekrita nākamajā kurmja alā.
— Sveiks, Mazulīti Rū!
— Mēs nupat taisījāmies iet mājās, — sacīja Kenga. — Labdien, Trusīt! Labdien, Sivēn!
Trusītis ar Sivēnu, pienākuši no smilšu kalniņa otras puses, teica — «Labdien!» un «Sveiks, Rū!», un Rū gribēja, lai viņi paskatās, cik vareni viņš lēkā. Trusītis ar Sivēnu stāvēja un skatījās. Un Kenga arī stāvēja un skatījās.
— Kenga, — ieminējās Pūks, kad Trusītis jau divas reizes bija pamirkšķinājis viņam ar aci, — saki: vai tev patīk dzejoļi?
— Ne visai, — atbildēja Kenga.
— Ā, — teica Pūks.
— Rū, dārgumiņ, tikai vēl vienu lēcienu, un tad mums jāiet mājās. — Uz brīdi visi apklusa, jo Rū atkal bija iekritis kurmja alā.

— Sāc! — Trusītis, ķepu mutei priekšā aizlicis, skaļi nočukstēja.
— Ja mēs runājam par dzejoļiem, — teica Pūks, — es nupat, šurp nākdams, vienu sacerēju. Tas skan tā. Ē… pagaidi, tūlīt atcerēšos…
— Iedomājieties tikai, dzejoli! —sacīja Kenga. — Rū, dārgumiņ, nu gan mums…
— Tev šis dzejolis patiks! — iesaucās Trusītis.
— Ļoti, ļoti patiks! — uztraucās Sivēns.
— Bet tev jāklausās uzmanīgi, — teica Trusītis.
— Lai tu neko nepalaid garām, — piebilda Sivēns.
— Jā, jā, — sacīja Kenga, bet nenolaida acis no Mazulīša Rū.
— Kā tas skanēja, Pūk? — jautāja Trusītis. Pūks nokrekšķinājās un sāka:
DZEJISKAS PĀRDOMAS, KAS RADUŠAS LĀCIM AR ZĀĢU SKAIDIŅĀM GALVĀ
Kad pirmdien spoža saule viz, Es sēžu domās nogrimis, Jo īsti nevar zināt vis, Vai šis ir tas, ja tas ir šis? Bet otrdien, kad vēji šņāc, Ak, smagas šaubas mani māc: Vai to ir pierādījis kāds, Ka šāds nav tāds, bet tāds ir šāds? Gan trešdien vēji neauro, Bet nesaprotu vairs neko, Es bēdīgs galvu lauzu: jo — Kur starpība starp šo un to? Vai ceturtdien man vieglāk tiks? Pār visām peļķēm ledus pliks. Es gribu uzminēt, kad snigs, Un, ja reiz snigs, tad cik vai tik? Bet piektdien…
— Jauks dzejolītis, vai ne? — sacīja Kenga, netaisīdamās klausīties, kas notika piektdien. — Vēl vienu lēcienu, Rū, bērniņ, un tad mums patiešam jāiet.
Trusītis iegrūda Pūkam dunku sānā, lai viņš pasteigtos.
— Ja mēs runājam par dzeju, — ātri nobēra Pūks, — vai tu esi kādreiz ieskatījusies tajā kokā?
— Kurā? —pavirši apjautājās Kenga. — Nu, bērniņ…
— Kas tur aug, — sacīja Pūks, rādīdams uz koku Kengai aiz muguras.
— Nē, — teica Kenga. — Rū, dārgumiņ, lec nu kabatā, mēs ejam mājas.
— Tev noteikti jāpaskatās uz to koku, — teica Trusītis. — Gribi, Rū, es tevi pacelšu? — Un viņš cieši saņēma ķepās Mazulīti Rū.
— Es redzu, ka tur sēž putns, —sacīja Pūks. —Jeb vai tā būtu zivs?
— Protams, putnu no šejienes tu labi redzēsi, — teica Trusītis. — Ja tā nav zivs.
— Tā nav zivs, tas ir putns, — kvieca Sivēns.
— Nu jā, ka putns, — sacīja Trusītis.
— Tas būtu pelēkais strazds vai melnais? — Pūks prātoja.
— Patiešām sarežģīts jautājums, — teica Trusītis.
— Pelēkais vai melnais?
Tad arī Kenga beidzot pagrieza galvu, lai paskatītos. Un, kad viņa bija galvu pagriezusi, Trusītis skaļi iesaucās: — Kāp iekšā, Rū! — Sivēns ielēca Kengas kabatā, bet Trusītis ar Rū ķepās šāvās prom, cik ātri vien varēdams.
— Kur tad Trusītis? — nobrīnījās Kenga, kad bija apskatījusi koku un griezās atpakaļ. — Rū, bērniņ, tev ir labi?
Sivēns no Kengas kabatas iepīkstējās Mazulīša Rū balsī.
— Trusītim bija jāsteidzas, — sacīja Pūks. — Man liekas, viņš atcerējās, kur viņam pēkšņi bijis jāiet un kas jādara.
— Un Sivēns?
— Man liekas, Sivēns arī uzreiz kaut ko tādu iedomājas. Pēkšņi iedomājās — un viss.
— Labi, mums beidzot jātiek mājās, — teica Kenga. — Uz redzēšanos, Pūk! — Un trīs lielos lēcienos viņa bija projām.
Pūks noskatījās pakaļ, kā viņa aizlēca.
«Kaut es varētu lēkt tā kā Kenga,» viņš nodomāja. «Bet citi var — un citi atkal nevar. Tā nu tas reiz ir.»
Toties Sivēnam bija brīži, kad viņš gribēja, kaut jel Kenga to nevarētu. Bieži vien, no tāla ceļa pa Mežu mājās atgriezdamies, Sivēns vēlējās kļūt par putniņu, bet nu — Kengas kabatas dibenā — viņa domas lēkāja apmēram tā:
šī tās
«Ja pie
ir nekad nevarēšu
lidošana es pierast. »
Uzrauts gaisā, viņš teica: «Oooooo!» — un, gāzdamies lejā, viņš sacīja: «Ūū!» Tā viņš kunkstēja: «Ooooooūū! Ooooooūū! Ooooooūū!» —visu ceļu līdz Kengas mājai.
Protams, tikko Kenga bija atpogājusi savu kabatu, viņa redzēja, kas noticis. Pirmajā brīdī viņa izbijās, bet tad saprata, ka nav ko baidīties, jo viņa bija droša, ka Kristofers Robins nekad nepieļaus, lai ar Mazulīti Rū notiktu kaut kas ļauns. Tāpēc Kenga pie sevis nodomāja: «Ja viņi ir izjokojuši mani, tad es viņus arī izjokošu.»
— Un tagad, Rū, manu dārgumiņ, — viņa teica, izņemdama Sivēnu no kabatas, — laiks gulēt dienasvidu.
— AHĀ! —teica Sivēns, cik zīmīgi vien spēdams pēc tik Šausminoša Ceļojuma. Bet tas nebija nekāds labais «AHĀ!», un Kenga, liekas, nesaprata, ko tas nozīmē.
— Vispirms nomazgāsimies, — Kenga mundrā balsī sacīja.
— AHĀ! — Sivēns atkārtoja, bažīgi meklēdams ar acīm pārējos. Bet pārējo nebija. Trusītis savā mājā rotaļājās ar Mazulīti Rū, un jaunais draugs Trusītim patika ar katru brīdi vairāk, bet Pūks, nolēmis kļūt par ķenguru, Meža smiltiņās vēl arvien mēģinājās lēkšanā.
— Es neesmu gluži pārliecināta, — Kenga teica domīgā balsī, — ka šovakar derētu silta vanna. Man liekas, auksta būtu labāka. Kā tev tas patiktu, Rū, manu dārgumiņ?
Sivēns, kas palaikam necieta mazgāšanos, aiz sašutuma nodrebinājās un paziņoja tik varonīgi, cik vien spēja:
— Kenga, es redzu, ka nu mums ir laiks runāt skaidri un gaiši!
— Mazais jokupēteris Rū! — teica Kenga, liedama vanniņā aukstu ūdeni.
— Es neesmu Rū! — Sivēns iebrēcās. — Es esmu Sivēns!
— Jā, dārgumiņ, jā! — Kenga mierinādama sacīja. — Sivēna balss tev arī labi padodas. Kas par gudru bērnu! — viņa turpināja, paņemdama no skapja lielu, dzeltenu ziepju gabalu. — Kādus jokus viņš vēl rādīs?
— Vai tad tu neredzi? — kliedza Sivēns. — Tev nemaz nav acu pierē? Paskaties uz mani!
— Es skatos, dārgumiņ, —Kenga diezgan bargi atbildēja. —Tu labāk atceries, ko es tev vakar teicu par medīšanos. Ja tu saksi izmēdīt Sivēnu un vaibstīties viņam pakaļ, tu sāksi patiešam izskatīties pēc Sivēna, kad izaugsi liels, un iedomājies vien, ka tad tu to nožēlosi. Bet tagad ej vannā un neliec man to atkārtot vēlreiz.
Nepaspējis vēl īsti atjēgties, Sivēns jau bija vanna, un Kenga no visa spēka berza viņu ar lielu, saziepētu lupatu.
— Vī-ī! — kvieca Sivēns —Laid mani vaļā! Es esmu Sivēns!
— Dārgumiņ, netaisi muti vaļā, tu sarīsies ziepes, — sacīja Kenga. — Nu redzi! Vai es tev neteicu?
— Tu… tu… tu… izdarīji to tīšām, — sprauslāja Sivēns, tikko atkal bija spējīgs runāt… un pavisam nejauši ziepjaina lupata atkal nokļuva viņam mutē.
— Pareizi, dārgumiņ, nesaki neko, — teica Kenga, un jau pēc brīža Sivēns bija izcelts no vannas un sausi noberzts ar dvieli.
— Un tagad, — sacīja Kenga, — iedzer savas zāles un ej gultā.
— K-k-k-kādas zāles? — stostījās Sivēns.
— Lai tu izaugtu liels un stiprs, dārgumiņ. Tu taču negribēsi izaugt tik sīciņš un vārgs kā Sivēns, vai ne? Dzer nu!
Šajā brīdī pie durvīm kāds pieklauvēja.
Iekšā! —sacīja Kenga, un ienāca Kristofers Robins.
— Kristofer Robin! Kristofer Robin! — vaimanāja Sivēns. — Pasaki Kengai, kas es esmu! Viņa domā un domā, ka es esmu Rū! Es taču neesmu Rū, vai ne?
Kristofers Robins apskatīja viņu ļoti uzmanīgi un pakratīja galvu.
— Tu nevari būt Rū, —viņš teica, —jo nupat es redzēju Rū Trusīša mājā, viņš tur spēlējās.
— Lai nu viens padomā! — iesaucās Kenga. — Šitā pārskatīties!
— Nu redzi! — sacīja Sivēns. — Vai es tev neteicu? Es esmu Sivēns. Kristofers Robins atkal pakratīja galvu.
— Sivēns gan tu neesi, —viņš sacīja. —Sivēnu es labi pazīstu. Sivēns ir pavisam cita krāsā.
Sivēns taisījās paskaidrot, ka tas ir tāpēc, ka viņš nupat bijis vannā, bet tad iedomājas, ka labāk to nesacīs vis, un jau atvēra muti, lai sacītu kaut ko citu, kad Kenga iegrūda viņam mutē zāļu karoti, paplikšķināja pa muguru un teica, ka šīs zāles nemaz negaršo tik slikti, ja pie tām pierod.
— Tagad es zinu, ka tas nebija arī Sivēns, — sacīja Kenga. — Es tikai nesaprotu, kas tas varētu būt.
— Iespējams, kāds no Pūka radiniekiem, — prātoja Kristofers Robins. — Brālēns, krusttēvs vai vēl kaut kas tamlīdzīgs?
Kenga piekrita, ka tā laikam patiešām būs, un sacīja, ka viņiem vajadzētu dot jaunatnākušajam radiniekam kādu vārdu.
— Sauksim viņu par Pūteli, —ierosināja Kristofers Robins. — īsi un skaidri: Henrijs Pūtelis.
Tikko tas bija nolemts, Henrijs Pūtelis izrāvās no Kengas ķepam un nolēca uz grīdas. Durvis, viņam par lielu atvieglojumu, Kristofers Robins bija atstājis vaļā. Nekad savā mūžā Henrijs Pūtelis Sivēns nebija tik ātri skrējis, viņš apstājās un atvilka elpu, nonācis gandrīz jau pie savas mājas.
Kādus simt jardus (*angļu garuma mērs, vienāds ar 91,4cm) no tās viņš nolikās zemē un velšus vēlās līdz pašām durvīm, lai atkal būtu patīkami pierastā Sivēna krāsā…
Tā Kenga un Rū palika Mežā. Un katru otrdienu Rū pavadīja ar savu sirdsdraugu Trusīti, katru otrdienu Kenga pavadīja ar savu sirdsdraugu Pūku, mācīdama viņu lēkāt ķenguru modē, un katru otrdienu Sivēns pavadīja ar savu sirdsdraugu Kristoferu Robinu. Tā viņi visi atkal bija laimīgi.

VINNIJS PŪKS
iepazīšanās, 1.nodaļa, 2.nodaļa, 3.nodaļa, 4.nodaļa, 5.nodaļa, 6.nodaļa, 7.nodaļa, 8.nodaļa, 9.nodaļa, 10.nodaļa

JAUNĀ MĀJA PŪKA PRIEDĪTĒS
atpazīšanās, 1.nodaļa, 2.nodaļa, 3.nodaļa, 4.nodaļa, 5.nodaļa, 6.nodaļa, 7.nodaļa, 8.nodaļa, 9.nodaļa, 10.nodaļa





uzsauc kafiju


Ja citātu kartotēkā pavadītais laiks Tev šķita noderīgs un vēlies pateikt paldies, uzsauc kafiju ar sms palīdzību.

Nosūti sms ar tekstu
tikai
uz numuru
144

(visi operatori)
maksa par sms = 1€


autorizēties/reģistrēties

atjaunot paroli


jaunākie komentāri

Jānis Augustāns:

"Baigi labais dzejolis"


Elita:

"Paldies!"