tikainesakinevienam.lv

Vinnijs Pūks un viņa draugi – 6.nodaļa, kurā ēzelītim I-ā ir dzimšanas diena un viņš saņem divas dāvanas


Vinnijs Pūks un viņa draugi – 6.nodaļa, kurā ēzelītim I-ā ir dzimšanas diena un viņš saņem divas dāvanas

I-ā, vecais, pelēkais ēzelis, stāvēja strautiņa malā un skatījās uz savu atspīdumu ūdenī.
— Nožēlojami, —viņš teica. —Tā nu tas reiz ir. Nožēlojami. Viņš pagriezās un lēnām pagājās pa strautmalu kādu gabaliņu uz leju, pārbrida strautam pāri un pa otru krastu atkal tikpat lēni atnāca atpakaļ. Tad viņš vēlreiz paskatījās ūdenī uz savu atspīdumu.
— Tā jau es domāju, — viņš teica. — Skaties, no kuras puses gribi, tas pats vien būs. Bet nevienam jau nav nekādas daļas. Kas tad viņiem? Bēdīgi. Ne vairāk, ne mazāk.
Ēzelītim aiz muguras nobrikšķējās papardes, un no krūmiem parādījās Pūks.
— Labrīt, I-ā, — teica Pūks.
— Labrīt, lāci, — I-ā drūmi atsaucās. — Ja šo rītu var saukt par labu. Par ko es šaubos, — viņš īdzīgi piebilda.
— Kas noticis, I-ā?
— Nekas, lāci, nekas. Visi jau nevar. Dažiem jau nepienākas. Un tur neko nevar darīt.
— Kas nepienākas? — Pūks apjucis paberzēja degunu.
— Līksmība. Visi tie «Tūdaliņ—tagadiņ» un «Zaļā dārzā bijām mēs».
— O! — teica Pūks. Viņš ilgi domāja un tad pajautāja: — Kas tas ir par dārzu?
— Labsirdība, — vēl drūmāk atbildēja I-ā. — Reti lietots svešvārds: «labsirdība». Es, protams, nežēlojos, bet tā nu tas reiz ir.
Pūks nosēdās uz liela akmens un pūlējās apdomāt, ko ēzelītis gribēja ar to sacīt. Tas izklausījās ļoti mīklaini, bet mīklas nebija Pūka stiprā puse, jo viņš jau bija tikai lācītis ar zāģu skaidām galvā. Tāpēc viņš nolēma uzdziedāt ēzelītim «Rabarberu rausi»:
Rabarberu — rabarberu — rabarberu rausis! Kam baravikai kāja un medus podam ausis? Es to mīklu uzminēšu, ja tu minēt ļausi: Rabarberu — rabarberu — rabarberu rausis!
Tā skanēja pirmais pants. Kad tas bija nodziedāts un I-ā savukārt nebija teicis, ka viņam šī dziesma nepatīk, Pūks visā sirsnībā nodziedāja ēzelītim arī otru pantu:
Rabarberu — rabarberu — rabarberu rausis! Kam karote grimst medū, bet peld pa virsu sausiņš? Es to mīklu uzminēšu, ja vien tu man ļausi: Rabarberu — rabarberu — rabarberu rausis!
Ēzelītis vēl arvien neko neteica, un tāpēc Pūks omulīgi nodungoja arī trešo pantu:
Rabarberu — rabarberu — rabarberu rausis! Kamdēļ var lidot zivis, bet nevar lidot strausi? Es to mīklu uzminēšu, ja tu minēt ļausi: Rabarberu — rabarberu — rabarberu rausis!
— Pareizi, — I-ā teica. — Dziedi vien. Trādi-rīdi-ral-la-lā, viss ir jauks vasarā. Dziedi un līksmojies.
— Es līksmojos, — sacīja Pūks.
— Daži jau var. — Ezelītis nokāra galvu.
— Nē, patiešām, kas tev noticis?
— Vai tad kam būtu jānotiek?
— Tu izskaties tik bēdīgs, I-ā.
— Bēdīgs? Kāpēc lai es būtu bēdīgs sava dzimšanas dienā? Vai tad tā nav vislaimīgākā diena gadā?
— Tev ir dzimšanas diena? — Pūks, ārkārtīgi izbrīnījies, jautāja.
— Nu, protams, ka ir. Vai tad tu neredzi? Paskaties uz šīm dāvanām, ko esmu saņēmis. — Viņš pamāja ar priekškāju uz visām pusēm: — Paskaties uz dzimšanas dienas torti! Skaisti, vai ne, — ar svecēm un zemeņu glazūru!
Pūks skatījās pa labi un pa kreisi, pa kreisi un pa labi.
— Dāvanas? — jautāja Pūks. — Dzimšanas dienas torte? Kur tad?
— Tu tiešām neredzi?
— Nē, — Pūks sacīja.
— Es arī ne, — teica I-ā. — Tas bija tikai joks, — viņš paskaidroja. — Ha ha!
Pūks kasīja pakausi un bija galīgi apjucis.
— Tev pa īstam ir dzimšanas diena?
— Pa īstam.
— O! Nu tad daudz laimes dzimšanas dienā, I-ā!
— Daudz laimes tev arī, lācīt!
— Šī jau nav mana dzimšanas diena.
— Nē, mana.
— Bet tu teici: daudz laimes…
— Kāpēc ne? Tu taču negribēsi būt nelaimīgs manā dzimšanas dienā?
— Nu es saprotu, — sacīja Pūks.
— Pietiek jau ar to, — tik tikko valdīdams asaras, runāja I-ā, — ka es pats esmu nelaimīgs, bez dāvanām, bez dzimšanas dienas tortes un svecēm, bez kādas ievērības no savu draugu puses… Lai arī citi vēl būtu nelaimīgi šajā dienā…
Tas nu bija vairāk, nekā Pūks varēja izturēt.
— Pagaidi tepat! — viņš uzsauca ēzelītim un skrēja uz mājām, cik ātri vien varēdams, jo viņš juta, ka noteikti vajag atnest nabaga ēzelītim kaut vai kādu dāvanu tūlīt, lai pēc tam viņam būtu laiks izdomāt īsti labu dāvanu.
Pie savas mājas durvīm viņš ieraudzīja Sivēnu, kas veltīgi lēkāja gar zvanu, pūlēdamies to aizsniegt.
— Sveiks, Sivēn! — viņš teica.
— Sveiks, Pūk! — sacīja Sivēns.
— Ko tu te lēkā?
— Es gribu aizsniegt zvanu, — Sivēns atbildēja. — Es tāpat garāmejot pienācu…
— Ļauj, es tev palīdzēšu, — laipni piedāvājās Pūks un piezvanīja pie durvīm. — Es nupat biju pie I-ā, — viņš stāstīja, — un nabaga ēzelītim ir ļoti bēdīgs prāts, jo viņam ir dzimšanas diena, bet neviens par to neliekas ne zinis, un viņš ir pavisam drūms – tu jau zini, kāds I-ā vienmēr ir, — un viņš tur stāv, galvu nokāris, un… Kāds sliņķis te dzīvo, ka nevar vien pienākt pie durvīm? — Pūks piezvanīja vēlreiz.
— Bet, Pūk, — teica sivēns, — šī taču ir tava māja!
— Ā! Patiešām! —Pūks attapās. — Nu tad iesim iekšā!
Viņi iegāja. Pūka pirmās rūpes bija pārmeklēt savu pieliekamo, vai tur nav vēl paglabājies kāds medus podiņš. Viens podiņš tur tiešām atradās, un Pūks nocēla to no plaukta. — To es aiznesīšu ēzelītim, — viņš teica, — un uzdāvināšu dzimšanas dienā. Ko tu viņam dāvināsi?
— Vai mēs nevarētu šo podiņu dāvināt kopīgi, — Sivēns jautāja, — no mums abiem?
— Nē, — atbildēja Pūks. — Tas nebūs gluži labi.
— Nu ko, tad es uzdāvināšu viņam balonu. Man viens ir palicis pāri no viesībām. Es aizskriešu pakaļ, jā?
— Ļoti prātīga doma, Sivēn. Tā ir īstā dāvana, kas ēzelīti iepriecinās. Vai kāds vispār var justies neiepriecināts, ja viņam ir balons?
Tā viņi izšķīrās. Sivēns aizrikšoja uz vienu pusi, Pūks ar savu medus podiņu — uz otru.
Diena bija karsta un ceļš — tāls… Pūks vēl ne pusi nebija nogājis, kad viņu pārņēma ļoti savāda sajūta. Tā sākās ar deguna galiņu, tad kņudēdama laidās arvien zemāk un zemāk, līdz arī pēdas saka kņudēt.
Bija taisni tā, it kā iekšā viņam kāds sacītu: «Būtu laiks mazliet iestiprināties, Pūk…»
— Vai dieniņ, — teica Pūks, — es nemaz nezināju, ka ir jau tik vēls! Viņš apsēdās un noņēma podiņam vāku.

— Kāda laime, ka man ir medus līdzi, — viņš prātoja. — Ne katrs lacis, iziedams karstā dienā pastaigāt, iedomājas paņemt kaut ko uzkožamu. — Tā nopriecājies, Pūks ķērās pie medus poda.
— Pagaidi, pagaidi, — viņš gudroja, kad bija izlaizījis podiņu pavisam sausu, — uz kurieni es taisījos iet? Ak jā, pie ēzelīša!
Pūks smagi piecēla savu pilno vēderu.
Un tad pēkšņi viņš atcerējās. Viņš bija apēdis I-ā dzimšanas dienas dāvanu!
— Sasodīts! — bēdājas Pūks. — Ko nu lai dara? Man taču vajag viņam kaut ko uzdāvināt!
Labu laiku Pūks vispār nespēja domāt. Tad viņam ienāca prātā, ka galu gala tas ir ļoti glīts podiņš, pat ja tur iekšā nav medus, ka to var izmazgāt un vel palūgt kādu, lai uzraksta uz podiņa «Daudz laimes dzimšanas dienā». I-ā varētu likt podiņā, ko vien gribētu, jo podiņš ir saimniecībā derīga manta.
Šī doma nomierināja Pūku. Viņš pašlaik bija netālu no Septiņjūdžu Meža un nolēma iegriezties pie Pūces, kas tepat dzīvoja.
— Labrīt, Pūce, — viņš sveicināja.
— Labrīt, Pūk, —viņa atbildēja.
— Daudz laimes ēzelīša dzimšanas dienā! — sacīja Pūks.
— Ak tad viņam ir dzimšanas diena?
— Ko tu viņam dāvināsi?
— Un tu, Pūk?
— Es dāvināšu viņam saimniecībā derīgu podiņu, kur ielikt visādas lietas, un es gribēju palūgt…
— Šo te? — Pūce izņēma podiņu no Pūka ķepām.
— Jā, un es gribēju palūgt, lai tu…
— Kādam tajā podiņā ir bijis medus, — sacīja Pūce.
— Bet tur var glabāt visu ko, —Pūks nopietni paskaidroja. — Tāda manta vienmēr noder. Un es gribēju tevi palūgt…
— Uz podiņa vajag uzrakstīt «Daudz laimes dzimšanas diena».
— Taisni to es gribēju lūgt, — Pūks teica. — Es gan arī pats protu rakstīt, bet ar maniem burtiem vienmēr kaut kas notiek — tie lēkā un lēkā, kamēr salēkā nepareizās vietās. Vai tu varētu man te uzrakstīt «Daudz laimes dzimšanas dienā»?
— Ļoti glīts podiņš, — sacīja Pūce, apskatījusi to no visam pusēm. — Vai tā nevarētu būt kopīga dāvana? No mums abiem?
— Nē, — Pūks atbildēja. — Tas nebūtu īsti labi. Es tagad podiņu izmazgāšu, un tad tu varēsi uzrakstīt.
Kamēr Pūks cītīgi mazgāja un slaucīja podiņu, Pūce laizīja zīmuļa galu un gudroja, kā īsti jāraksta «dzimšanas diena».
— Vai tu lasīt proti, Pūk? — viņa bažīgi apvaicājas — Pie durvīm man ir klauvēšanas un zvanīšanas zīmītes, ko rakstīja Kristofers Robins. Vai tu varēji tās izlasīt?
— Kad Kristofers Robins man pateica, kas tur rakstīts, tad es varēju.
— Labi, tad es arī tev pateikšu, kas būs uzrakstīts uz podiņa, lai tu vari izlasīt.
Pūce sāka rakstīt un uzrakstīja tā:
DAUCT LAMU DZIŠINDIN DINĀĀ
Pūks sajūsmā acis vien iepleta.
— Te ir sacīts: «Daudz laimes dzimšanas dienā,» — Pūce nevainīgi noteica.
— Cik brīnišķīgi garš uzraksts! — iesaucās Pūks, kas juta lielu bijību pret gariem vārdiem.
— Nu, protams, jo te ir sacīts: «Ļoti daudz laimes dzimšanas dienā no sirds vēlē Pūks.» Paskaties, cik daudz zīmuļa man izgājis, lai uzrakstītu tik garu novēlējumu.
— O, patiešām, — teica Pūks.
Kamēr Pūces mājā tika sacerēts garais laimes vēlējums, Sivēns bija aizgājis uz savu māju un paņēmis balonu. Viņš nesa to, cieši piespiedis pie vēdera, lai balons neizspruktu un neaizlidotu projām. Sivēns ļoti steidzās, jo viņam gribējās nokļūt pie ēzelīša ātrāk par Pūku un pirmajam atnest dāvanu, it kā viņam neviens neko nebūtu teicis un dzimšanas dienu viņš būtu atcerējies pats no sevis.
Tā skriedams un iztēlodamies, cik priecīgs būs I-ā, Sivēns nemaz neskatījās zemē un nepamanīja, ka ceļā ir truša ala, paklupa un nostiepās garšļaukus ar degunu smiltīs.
BLAUKS!!!

Sivēns gulēja smiltīs, nesaprazdams, kas noticis. No sākuma viņam likās, ka visa pasaule uzsprāgusi gaisā, tad — ka gaisā uzsprādzis viņu Mežs, bet vēl pēc brīža —ka tikai viņš pats un ka nu viņš viens ir uzsviests kaut kur uz mēness un nekad vairs neredzēs ne Kristoferu Robinu, ne Pūku, ne I-ā. Beidzot viņš nosprieda: — Ja arī es esmu uz mēness, tad tāpēc vien man nav jāguļ visu laiku ar degunu smiltīs. — Sivēns bailīgi piecēlās un paskatījās apkārt.
Viņš vēl arvien bija Mežā!
— Neiedomājami! — viņš prātoja. — Kas tas varēja būt par sprādzienu? Es taču nebūtu kritis ar tik briesmīgu troksni. Un kur ir mans balons? Un kas tā par nožēlojamu, slapju lupatiņu, kas te pinas man pa kājām?
Tas bija balons!
— Ak vai! — noelsās Sivēns. — Ak vai manu, vaimanu, vaimandieniņ, vai! Viss pagalam! Atpakaļ iet ir jau par vēlu, un cita balona man arī nav… Bet varbūt ēzelītim ne sevišķi patīk baloni?
Un tā nu viņš bēdīgi rikšoja tālāk, līdz nonāca strautmalā, kur vēl arvien, galvu nokāris, stāvēja ēzelītis I-ā.
— Labrīt, I-ā! —Sivēns uzsauca.
— Labrīt, labrīt, Sivēntiņ, — sacīja I-ā. — Ja šis rīts vispār ir labs. Par ko es šaubos. Bet tam jau nav nekādas nozīmes, — viņš piebilda.
— Daudz laimes dzimšanas dienā! — tuvāk pienācis, novēlēja Sivēns.
— I-ā pacēla acis no strauta, kurā bija tik sērīgi spoguļojies, un neizprotoši skatījās uz Sivēnu.
— Ko tu teici? — viņš jautāja.
— Daudz laimes…
— Vienu brīdi!
Grīļodamies uz trim kājām, viņš pūlējās ceturto kāju pacelt pie auss. — Vakar es tā izdarīju, — viņš paskaidroja, kad bija nokritis zemē jau trešo reizi. — Tas ir pavisam viegli. Un tad es labāk dzirdu… Tā, gatavs ir! Nu, ko tu man gribēji sacīt, Sivēntiņ? — jautāja I-ā, paslējis ausi ar pakavu.
— Daudz laimes dzimšanas dienā! — Sivēns atkārtoja.
— Tu man to saki?
— Nu protams, I-ā.
— Manā dzimšanas dienā? -Jā.
— Tātad man ir īsta dzimšanas diena — kā visiem?
— Jā, un es tev atnesu dāvanu.
I-ā atņēma labo pakavu no labās auss un ar lielām grūtībām pacēla kreiso pie kreisās auss.
— To man vajadzētu dzirdēt ar otru ausi arī, — viņš teica. — Atkārto, lūdzu.
— Dāvanu! — kliedza Sivēns.
— Arī man? -Jā.
— Manā dzimšanas dienā?
— Protams, I-ā.
— Un mana dzimšanas diena patiešām būs kā īsta?
— Jā. Es atnesu tev balonu.
— Balonu? — jautāja I-ā. — Tu teici: balonu? Tas ir tāds krāsains bumbulis, kas lido pa gaisu? Prieks un gaviles, vai ne? Mēs dejojam un dejojam, un citus neievērojam…
— Jā, bet es baidos… man ļoti žēl, I-ā… bet, kad es skrēju pie tevis ar balonu, es pakritu.
— Vai, Sivēntiņ, cik nelaimīgi tev tas atgadījies. Tu pārak ātri skrēji, ko? Vai tu stipri sasities, Sivēntiņ?
— Nē. Bet es… bet man, I-ā… saplīsa balons.
Iestājās ilgs, nepatīkams klusums.
— Mans balons? — I-ā beidzot jautāja. Sivēns pamāja ar galvu.
— Mans dzimšanas dienas balons?
— Jā, — Sivēns iešņukstējās. — Te nu tas ir. Daudz laimes dzimšanas dienā… — Viņš pastiepa ēzelītim mitro lupatiņu.
— Tas ir balons? — I-ā izskatījās mazliet pārsteigts. Sivēns pamāja ar galvu.
— Mana dāvana? Sivēns atkal pamāja.
— Balons? — Jā.
— Paldies, Sivēn, — teica I-ā. — Neņem, lūdzu, ļaunā, — viņš turpināja, — bet kādā krāsā šis balons bija, kad tas vēl bija balons?
— Sarkanā.
— Es taisni tā domāju… Sarkans, — viņš pie sevis murmināja. — Mana mīļākā krāsa… Un cik liels tas bija?
— Gandrīz tikpat liels kā es.
— Es jau domāju… Gandrīz tik liels kā Sivēns, — viņš bēdīgi runāja. — Mans mīļākais lielums. Jā, jā…
Sivēns jutās bezgala nelaimīgs un nezināja, ko teikt. Viņš jau pavēra muti, lai sacītu vismaz kaut ko, bet tūlīt iedomājās, ka nekas labs viņam no tādas sacīšanas neiznāks. Šajā brīdī strauta otrā krastā atskanēja priecīga balss. Tas bija Pūks.
— Daudz laimes dzimšanas dienā! — Pūks kliedza, aizmirsis, ka ir to jau vienreiz teicis.
— Paldies, Pūk, man jau ir, — I-ā drūmi atbildēja.
— Es atnesu tev mazu dāvanu! — jautri paziņoja Pūks.
— Man jau ir, — teica I-ā.
Pūks pašlaik brida pāri strautam pie ēzelīša, bet Sivēns, galvu priekškājās iespiedis, sēdēja maliņā un klusi šņukstēja.
— Tas ir ļoti noderīgs podiņš, — Pūks sacīja. — Lūdzu! Un virsū ir rakstīts: «Ļoti daudz laimes dzimšanas dienā vēlē Pūks.» Tā tur ir rakstīts! Un iekšā vari likt, ko gribi! Paskaties!
Kad I-ā ieraudzīja podiņu, viņš apskurba no prieka.
— O! — viņš iesaucās. — Es tur varēšu ielikt savu balonu!
— Nē jau, I-ā, — sacīja Pūks. — Baloni ir par lieliem, lai tos varētu glabāt podiņos. Balonu vajag turēt aiz aukliņas vai…
— Tikai ne manējo, — I-ā lepni atbildēja. — Paskaties, Sivēn! — Un, kad Sivēns paskatījās uz viņu ar saraudātām acīm, I-ā paņēma zobos balona skrandiņu un rūpīgi ielika to podiņā, tad tikpat uzmanīgi izvilka to laukā un nolika zemē, tad atkal lika podiņā un atkal ņēma laukā…
— Patiešām! — iesaucās Pūks. — Iet gan iekšā!
— Patiešām! — iesaucās Sivēns. — Un nāk ārā!
— Redziet nu! — I-ā teica. — Iet iekšā un nāk ārā tik labi, ka labāk nevajag.
— Es ļoti priecājos, ka man ienāca prātā uzdāvināt tev noderīgu podiņu, kurā tu vari likt, ko gribi, — laimīgi sacīja Pūks.
— Un es atkal priecājos, — Sivēns tikpat laimīgi piebilda, — ka man ienāca prātā uzdāvināt kaut ko tādu, ko tu vari ielikt noderīgajā podiņā.
Bet I-ā neklausījās. Viņš ņēma balonu ārā, lika atkal iekšā un bija tik laimīgs, cik vien tas iespējams.

— Un es viņam neko neuzdāvināju? — Kristofers Robins bēdīgi jautāja.
— Kā tad ne, — es atbildēju, — tu ēzelītim uzdāvināji… man piemirsās… dažus…
— Es viņam iedevu krāsu kasti, lai viņš var krāsot.
— Pareizi.
— Bet kāpēc es viņam to neiedevu jau no paša rīta?
— Tev bija ļoti daudz darba, rīkojot viņam viesību galdu. Tur bija torte ar glazūru, trim svecēm un viņa vārdu, kas bija uzrakstīts uz tortes ar rožaina cukura burtiem, un…
— Jā, es atceros, — sacīja Kristofers Robins.

VINNIJS PŪKS
iepazīšanās, 1.nodaļa, 2.nodaļa, 3.nodaļa, 4.nodaļa, 5.nodaļa, 6.nodaļa, 7.nodaļa, 8.nodaļa, 9.nodaļa, 10.nodaļa

JAUNĀ MĀJA PŪKA PRIEDĪTĒS
atpazīšanās, 1.nodaļa, 2.nodaļa, 3.nodaļa, 4.nodaļa, 5.nodaļa, 6.nodaļa, 7.nodaļa, 8.nodaļa, 9.nodaļa, 10.nodaļa





uzsauc kafiju


Ja citātu kartotēkā pavadītais laiks Tev šķita noderīgs un vēlies pateikt paldies, uzsauc kafiju ar sms palīdzību.

Nosūti sms ar tekstu
tikai
uz numuru
144

(visi operatori)
maksa par sms = 1€


autorizēties/reģistrēties

atjaunot paroli


jaunākie komentāri

Jānis Augustāns:

"Baigi labais dzejolis"


Elita:

"Paldies!"