tikainesakinevienam.lv

Vinnijs Pūks un viņa draugi – 5.nodaļa, kurā Trusītim ir Darbīga Diena un mēs uzzinām, ko Kristofers Robins dara no rītiem


Vinnijs Pūks un viņa draugi – 5.nodaļa, kurā Trusītim ir Darbīga Diena un mēs uzzinām, ko Kristofers Robins dara no rītiem

Izskatījās, ka šī būs viena no Trusīša darbīgajām dienām. Jau no rīta pamodies viņš jutās ārkārtīgi atbildīgs, it kā viss atkarātos no viņa. Tā bija tieši tāda diena, kad vajadzēja Kaut ko Or-gan-di-zēt vai izsūtīt Vēstules ar parakstu «Trusītis», vai apskraidīt visus citus un izdibināt, ko visi citi par to domā. Tas bija īstais rīts, lai steigtos pie Pūka un izmestu: — Ļoti labi, es pateikšu Sivēnam! — Un tad ietu pie Sivēna un sacītu: — Tā domā Pūks, bet varbūt vajadzētu vēl pavaicāt Pūcei. — Bija pienākusi komandēšanas diena, kad visi sacīs: — Jā, Trusīt! — un: — Nē, Trusīt! — un gaidīs, ko viņš liks darīt.
Trusītis iznāca no savas mājas un ošņāja silto pavasara gaisu, prātodams, ar ko sākt. Vistuvāk bija Kengas māja, un Kengas mājā dzīvoja Rū, kurš prata sacīt «Jā, Trusīt!» un «Nē, Trusīt!» tik labi kā neviens cits visā Mežā; bet tagad tur mitinājās vēl kāds zvērs, svešais un Lecīgais Tīģeris, viens no tiem Nepatīkamajiem Tīģeriem, kas tev grozās pa priekšu, kad tu rādi, kur viņam vajadzētu iet, un ir pazudis, kad tu beidzot ierodies nosacītajā vietā un lepni saki: «Te nu mēs esam!»
— Nē, tikai ne pie Kengas, — Trusītis domīgi noteica, virpinādams ūsas siltajā saulē; un, lai būtu pavisam drošs, ka viņš uz turieni neies, Trusītis pagriezās pa kreisi un aizcilpoja pretējā virzienā uz Kristofera Robina mājas pusi.
«Galu galā,» Trusītis pie sevis nosprieda, «Kristofers Robins var paļauties tikai uz Mani. Viņš, protams, mīl Pūku, Sivēnu un I-ā, es arī mīlu, bet nevienam no viņiem nav smadzeņu galvā. Ne kripatiņas prāta. Un viņš ciena Pūci, jo kā lai neciena personu, kas prot uzrakstīt «OTRDIENA», vai nu viņa to raksta pareizi, vai nepareizi, bet pareizrakstība vēl nav viss. Ir tādas dienas, kad otrdienas uzrakstīšana pilnīgi nekrīt svarā. Un Kenga pārāk noņemas ar Rū, un Rū ir pārāk maziņš, un Tīģeris pārāk lecīgs, lai no viņa būtu kāds labums, un patiešām, ja padomā, Kristoferam Robinam nav neviena cita, izņemot Mani. Jāiet un jāpaskatās, vai viņam nav kas darāms, un tad es to izdarīšu. Šodien ir īsti izdarīga diena.»
Trusītis laimīgi cilpoja uz priekšu, drīz viņš bija pie strautiņa un pāri strautiņam, tad nonāca vietā, kur dzīvoja viņa radi un draugi. Likās, ka šorīt viņu tur bija krietni vairāk nekā parasti. Trusītis pamāja ar galvu vienam vai diviem ežiem, jo viņam nebija laika paspiest roku, un cienīgi pateica: — Labrīt, labrīt! — Dažiem citiem sirsnīgi uzsauca: — Ā, tas esi tu! — Vismaziņākajiem pavicināja ar ķepu pāri plecam un projām bija. Trusīša noslēpumainā steiga tik ļoti satrauca radus un draugus, ka viņi nezināja, ko domāt. Daži no vaboļu ģimenes, Cipu Čabuli ieskaitot, tūlīt metās uz Septiņjūdžu Mežu, kur sāka kāpt kokos, cerēdami, ka paspēs uzrāpties galotnē, pirms tas notiks, lai kas tas arī nebūtu, un viņi no augšas visu labi redzēs.
Trusītis cilpoja pa Septiņjūdžu Meža malu, ar katru brīdi juzdamies svarīgāks un izdarīgāks, un drīz vien nonāca pie koka, kura dobumā dzīvoja Kristofers Robins. Viņš pieklauvēja pie durvīm, reizi vai divas pasauca, tad pagājās gabaliņu atpakaļ, pacēla ķepu pār pieri, lai saule nespīdētu acīs, un, koka galotnē skatīdamies, paūjināja. Pēc tam viņš vairākas reizes griezās apkārt un kliedza uz visām pusēm: — Hallo! — un: — Āūū! — un: — Tas esmu es, Trusītis! — bet neviens neatsaucās. Tad viņš apklusa un klausījās, koki un krūmi apklusa un klausījās, bet Mežs sildījās pavasara saulē rāmi, cienīgi un mēmi, līdz kamēr augstu, augstu gaisā pār koku galotnēm iedziedājās kāds cīrulis.
— Sasodīts, — teica Trusītis. — Viņš ir izgājis.
Trusītis vēlreiz piegāja pie zaļajām durvīm, lai galīgi par to pārliecinātos, un jau pagriezās, lai aizietu, juzdams, ka šis rīts ir neglābjami samaitāts, kad viņš ieraudzīja zemē papīra gabaliņu.
— Hā! — teica Trusītis, juzdamies atkal laimīgs. — Jauna zīmīte! Zīmītē bija rakstīts:
IZGAIS DRIZNAKS. AIZŅEMC DRIZNAKS. K. R.
— Hā! — Trusītis atkārtoja. — Tas jāpasaka citiem arī! — Un viņš ļoti norūpējies aizskrēja.
Vistuvāk dzīvoja Pūce, tāpēc Trusītis devās uz Pūces māju Septiņjūdžu Mežā. Nonācis pie Pūces durvīm, viņš klauvēja un zvanīja, zvanīja un klauvēja, līdz beidzot Pūce izbāza galvu un ieķērcās: — Ej projām, man nav laika, es domāju! Ā, tas esi tu? — Bet Pūce jau vienmēr tā sagaidīja savus ciemiņus.
— Pūce, — bez liekiem vārdiem iesāka Trusītis, — smadzenes galvā ir tikai mums diviem. Pārējiem ir zāģu skaidas. Ja Mežā atgadās kaut kas tāds, ko vajag apdomāt, un, kad es saku apdomāt, tad tas patiešām nozīmē apdomāt, un to varam tikai mēs divi.
— Jā, —miegaini nomurmināja Pūce. — Es to darīju.
— Izlasi šo te.
Pūce paņēma Kristofera Robina zīmīti un nedroši paskatījās uz to. Viņa prata uzrakstīt pati savu vārdu Pūce, un vēl viņa prata uzrakstīt Otrdiena tā, ka varēja saprast, ka tā nav Trešdiena: un viņa varēja arī diezgan brīvi lasīt, ja neviens neskatījās viņai par plecu, visu laiku prasīdams: «Nu?» — un viņa varēja…
— Nu? — prasīja Trusītis.
— Jā, — Pūce pamāja visai Gudri un Dziļdomīgi. — Es redzu, ko tu ar to gribi teikt. Neapšaubāmi.
— Nu, un?
— Pareizi, — sacīja Pūce. — Precīzi. — Brīdi padomājusi, viņa piebilda: — Ja tu nebūtu atnācis pie manis, man vajadzētu iet pie tevis.
— Kāpēc? — jautāja Trusītis.
— Šī paša iemesla dēļ, — atbildēja Pūce, neskaidri cerēdama uz kaut kādu glābiņu.
— Vakar no rīta, — nozīmīgi teica Trusītis, — es gāju pie Kristofera Robina. Viņa nebija mājās. Pie durvīm bija piesprausta zīmīte.
— Šī pati?
— Nē, cita. Bet saturs bija tas pats. Ļoti savādi.
— Jā, savādi, — sacīja Pūce, atkal ieskatīdamās zīmītē, un uz brīdi viņai radās dīvaina sajūta, ka Kristofers Robins ir kaut ko saplēsis driskās. — Ko tu darīji tālāk?
— Neko.
— Tas bija labākais, ko tu varēji darīt, — Pūce gudri teica. Kā Pūce jau bija paredzējusi, Trusītis atkal prasīja: — Nu?
— Pareizi, — sacīja Pūce.
Kādu laiciņu Pūce vispār nespēja neko domāt, bet tad gluži negaidot viņai atausa ideja.
— Trusīt, — viņa teica, — pasaki man vārdu pa vārdam, kas bija rakstīts pirmajā zīmītē. Tas ir ļoti svarīgi. No tā atkarīgs viss pārējais. Vārdu pa vārdam, kas bija pirmajā zīmītē.
— Bet tur viss bija vārdu pa vārdam tāpat kā te.
Pūce paskatījās uz viņu un iedomājās, vai labāk nenogrūst Trusīti no koka zemē, bet, juzdama, ka to viņa vienmēr vēl paspēs izdarīt, mēģināja vēlreiz izdibināt, par ko ir runa.
— Vārdu pa vārdam, lūdzu, — viņa sacīja, it kā Trusītis viņai neko nebūtu atbildējis.
— Tur bija rakstīts: «Izgais. Driznaks.» Tāpat kā šodien, tikai šodien vēl pierakstīts klāt: «Aizņemc. Driznaks.»
Pūce atviegloti nopūtās.
— Ahā, — viņa teica. — Nu man tā lieta ir skaidra.
— Jā, bet kur ir Kristofers Robins? — sacīja Trusītis. — Tas ir galvenais.
Pūce atkal palūkojās zīmītē. Personai ar viņas izglītību to izlasīt bija nieka lieta. «Izgais. Driznaks. Aizņemc. Driznaks.» Kas gan cits lai zīmītē būtu!
— Man ir pilnīgi skaidrs, kas noticis, mīļo Trusīt, — Pūce sacīja. — Kristofers Robins ir izgājis ar Driznaku. Viņi abi ar Driznaku ir aizņemti. Vai tu šajās dienās esi saticis Mežā Driznaku?
— Es nezinu, —atbildēja Trusītis. —Tamdēļ jau es pie tevis atnācu. Pēc kā viņš izskatās?
— Plankumainais vai Zālesēdājs Driznaks, — Pūce teica, — ir gandrīz kā…
— Galu galā, — viņa turpināja, — Driznaks izskatās pēc…
— Protams, — viņa piebilda, — tas atkarājas no…
— Vārdu sakot, — Pūce vaļsirdīgi atzinās, — es pati nezinu, pēc kā viņš izskatās.
— Paldies, — pateicās Trusītis. Un viņš aizskrēja meklēt Pūku. Viņš nebija tālu aizgājis, kad sadzirdēja jocīgu klaigāšanu. Trusītis apstājās, ieklausījās un pazina Pūka balsi.
PŪKA KLAIGĀŠANA
Taurenīši lidinājās. Ziema, ziema, ej nu mājās! Velk jau gaiļbiksītes kājās Mauriņš zaļš. Visām puķēm ziedēt sokas, Mežiem darba pilnas rokas. Baložiem uz katra koka Ķīviņš skaļš. Bites arī ceļas gaisā Un uz medošanu taisās. Jaunu podu krājums aizsākts — Spēj tik ēst! Tāpēc visas govis dūko, Dūjas mauj un vistas kūko, Tāpēc Pūks tik saldi pūko Piesaulē. Visur pavasari mana, Visur skaļa dziedāšana. Sila pulkstenīši zvana Tā, ka trīc! Dzeguze gan neprot dūkot, Tikai kuk — un tikai — ūkot, Toties Pūks var glīti pūkot Putniem līdz.
— Sveiks, Pūk, — teica Trusītis.
— Sveiks, Trusīt, — Pūks sapņaini atsaucās.
— Tu pats izdomāji šo dziesmu?
— Jā, es, — atbildēja Pūks. — Es gan neprotu īsti domāt, — viņš pazemīgi sacīja, — un tu jau zini, kāpēc, bet reizēm man tas vienkārši uznāk.
— Ā, — teica Trusītis, kurš nekad negaidīja, lai viņam kas uznāktu, bet gāja un uznāca pats. — Es tikai gribēju uzzināt, vai tu neesi redzējis Plankumaino Zālesēdāju Driznaku?
— Nē, — atbildēja Pūks. — Neko tādu. Bet es nupat redzēju Tīģeri.
— Tas mums neko nedod.
— Protams, — piekrita Pūks. — Man arī tā liekas.
— Vai Sivēnu tu esi saticis?
— Jā, — Pūks atbildēja. — Bet arī tas mums droši vien neko nedod, — viņš lēnīgi piebilda.
— Atkarībā no tā, ko viņš ir redzējis.
— Viņš ir redzējis mani, — teica Pūks.
Trusītis nosēdās zemē blakus Pūkam, bet, iedomājies, ka tā viņš neizskatās pietiekami cienīgs, atkal piecēlās.
— Jautājums ir vienkāršs, — viņš teica. — Ko pēdējā laikā Kristofers Robins dara no rītiem?
— Kas tad viņam būtu jādara?
— Nav svarīgi. Es tikai prasu: vai tu vari man pateikt, ko viņš dara no rīta? Tu esi redzējis? Tieši pēdējās dienās?
— Jā,-— sacīja Pūks. — Vakar mēs kopā brokastojām. Pie Sešām Priedēm. Es biju paņēmis līdzi mazu groziņu, tādu mazu, glītu groziņu, nu, tu jau zini, parastu palielu grozu pilnu ar…
— Labi, labi, — teica Trusītis, — bet es runāju par vēlāku laiku. Vai tu esi redzējis Kristoferu Robinu starp vienpadsmitiem un divpadsmitiem?
— Ak tā, — Pūks sastomījās, — ap vienpadsmitiem, ak tad ap vienpadsmitiem… Saproti, ap vienpadsmitiem es vienmēr esmu mājās. Jo man ir šis vai tas darāms ap to laiku.
— Varbūt ceturksni pāri vienpadsmitiem?
— Ne gluži, — teica Pūks.
— Pusdivpadsmitos?
— Jā, — Pūks sacīja. — Ap pusdivpadsmitiem vai mazliet vēlāk es varētu viņu redzēt.
Bet, to pateicis, viņš pēkšņi atcerējās, ka patiešām viņš pēdējā laikā nemaz tik bieži neredz Kristoferu Robinu. Vismaz no rītiem ne. Pēcpusdienās — jā, vakaros — jā, pirms brokastīm — jā un tūlīt pēc brokastīm arī. Un tad tūlīt: «Uz redzēšanos, Pūk!» — un projām ir.
— Tieši par to mēs runājam, — teica Trusītis. — Kur viņš pazūd?
— Varbūt viņš kaut ko meklē.
— Bet ko? —jautāja Trusītis.
— Tieši to es gribēju teikt, — atbildēja Pūks. Un tad viņš piebilda: — Varbūt viņš meklē taisni to…
— Plankumaino Zālesēdāju Driznaku?
— Jā, — Pūks sacīja. — Kādu no viņiem, kas pazuduši. Trusītis bargi paskatījās uz Pūku.
— Es redzu, ka no tevis nekāda labuma nebūs, — viņš teica.
— Nē, — piekrita Pūks. — Bet es pūlos, — viņš pazemīgi piebilda. Trusītis pateicās viņam par pūlēm un sacīja, ka taisās iet pie I-ā un ka Pūks var nākt līdzi, ja grib. Bet Pūks, kurš juta, ka viņa dziesmai taisās uznākt jauns pants, atbildēja, ka viņš gaida Sivēnu, novēlēja Trusītim visu labu, un Trusītis aizskrēja.
Tomēr sagadījās, ka Trusītis pirmais satika Sivēnu. Sivēns torīt bija agri uzcēlies, lai salasītu vijolītes, un, kad viņš bija tās salasījis un ielicis pušķi vāzē, istabas vidū uz galda, viņam pēkšņi ienāca prātā, ka neviens nekad nav salasījis pušķi vijolīšu ēzelītim I-ā, un, jo ilgāk viņš par to domāja, jo skaidrāk iztēlojās, cik bēdīgi ir būt par Dzīvnieku, kam neviens nekad nav salasījis pušķi vijolīšu. Sivēns izskrēja ārā, pie sevis murminādams: «I-ā un vijolītes… Vijolītes un I-ā…» —lai neaizmirstu, ko nodomājis darīt, jo šodien bija tāda aizmirstīga diena. Viņš salasīja lielu pušķi un teciņus devās pie I-ā, ostīdams puķes un juzdamies ļoti laimīgs, līdz kamēr nonāca pie ēzelīša.
— Vai, I-ā, — Sivēns nedroši ierunājās, jo I-ā likās ļoti aizņemts. Ēzelītis pacēla kāju un pamāja, lai viņš iet projām.
— Rīt, — sacīja I-ā, — vai kādu citu dienu.
Sivēns pienāca mazliet tuvāk, lai redzētu, ko I-ā dara. I-ā bija nolicis sev priekšā trīs sprunguļus un cieši skatījās uz tiem. Divi sprunguļi bija saslieti ar vieniem galiem kopā, bet otriem atsevišķi, un trešais sprungulis bija šķērsām pāri. Sivēns nodomāja, ka tās ir kādas Lamatas.
— Ak, I-ā, — viņš atkal ierunājās, — es tikai…
— Tas esi tu, Sivēntiņ? —jautāja I-ā, nepaceldams acis no šiem sprunguļiem.
— Jā, un es gribēju…
— Tu zini, kas tas ir?
— Nē, — teica Sivēns.
— Tas ir A.
— O! — iesaucās Sivēns.
— Nevis O, bet A, — ēzelītis bargi sacīja. — Tu nedzirdi? Jeb vai tu varbūt iedomājies, ka tu esi gudrāks par Kristoferu Robinu?
— Jā, —teica Sivēns. —Tas ir, nē, —viņš steidzīgi izlaboja un pienāca vēl tuvāk.
— Kristofers Robins sacīja, ka tas ir A, un tas būs A, kamēr kāds tam neuzkāps virsū, — I-ā stingri piemetināja.
Sivēns tūlīt palēcās atpakaļ un sāka ostīt savas vijolītes.
— Vai tu zini, ko nozīmē A, Sivēntiņ?
— Nē, I-ā, es nezinu.
— Tas nozīmē Mācības, tas nozīmē Izglītību, tas nozīmē visas tas lietas, kuru jums ar Pūku nav. Redzi, ko nozīmē A.
— Ak tā, —Sivēns sacīja. —Es gribēju teikt, vai tiešam? —viņš steidzīgi paskaidroja.
— Vari man ticēt. Visi, kas te Mežā nāk un iet, saka: «Tas jau ir tikai I-ā, viņš neskaitās.» Viņi staigā apkārt un ņirgājas: «Ha-ha!» Bet vai viņi ko zina par A? Neko viņi nezina. Viņiem tie ir tikai trīs sprunguļi. Bet Izglītotiem Ļaudīm, ievēro, Sivēntiņ, Izglītotiem Ļaudīm, nevis kaut kādiem Pūkiem un Sivēniem, —tas ir liels un brīnišķīgs A. Nevis, — viņš piezīmēja, — kaut kas nesaprotams, kam var muļķīgi pūst elpu virsū.
Sivēns bailīgi atkāpās un, glābiņu meklēdams, paskatījās apkārt.
— Trusītis! — viņš priecīgi iesaucās. — Sveiks, Trusit!
Trusītis cienīgi pienāca klāt, pamāja Sivēnam un izmeta: «Ā, ēzelīt!» — tādā balsī, kādā sveicina, kad taisās jau pēc pāris minūtēm sacīt: «Visu labu!»
— Es gribēju tev kaut ko pajautāt, I-ā. Kas pēdējā laikā notiek ar Kristoferu Robinu? Ko viņš dara no rītiem?
— Kas tas ir, uz ko es skatos? — atvaicāja I-ā, acis nepaceldams.
— Trīs sprunguļi, — Trusītis nekavējoši atbildēja.
— Redzi? — I-ā zīmīgi jautāja Sivēnam. Tad viņš griezās pie Trusīša. — Es tūlīt atbildēšu uz tavu jautājumu, — viņš svinīgi paziņoja.
— Paldies, — teica Trusītis.
— Ko dara Kristofers Robins no rītiem? Viņš mācās. Viņš kļūst Izglītots. Viņš apgūst — man liekas, tā skanēja vārds, ko Kristofers Robins minēja, bet es varu arī mazliet kļūdīties — viņš apgūst Zināšanas. Savu iespēju robežās, ja es pareizi izsakos, es daru to pašu, ko dara viņš. Šis burts, piemēram, ir…
— A, — teica Trusītis, — tikai ne sevišķi glīts. Labi, man jāiet atpakaļ un jāpastāsta citiem par Kristoferu Robinu.
I-ā paskatījās vispirms uz saviem sprunguļiem, tad uz Sivēnu.
— Ko teica Trusītis? Kas tas ir?
— A, — atbildēja Sivēns.
— Tu viņam pateici?
— Nē, I-ā, es ne. Viņš noteikti pats zināja.
— Viņš zināja? Tu gribi teikt, ka A ir tāda lieta, ko zina pat Trusītis?
— Protams, I-ā. Trusītis ir ļoti gudrs.
— Gudrs! — I-ā nicīgi iesaucās, smagi uzsizdams ar pakavu saviem trim sprunguļiem, kas tūlīt pārlūza.
— Izglītība! — rūgti nopūtās I-ā, sabradādams savus sešus sprunguļus. — Kas ir Mācības? — jautāja I-ā, aizsperdams savus divpadsmit sprunguļus pa gaisu. —tas, ko visi truši zina! Ha!
— Es domāju… — Sivēns nelaimīgi teica.
— Labāk jau nedomā, — atcirta I-ā.
— Es domāju, vijolītes ir skaistas, — sacīja Sivēns. Viņš nolika savu pušķi ēzelītim priekšā un metās projām.

Otrā rītā zīmīte uz Kristofera Robina durvīm pavēstīja:
IZGĀJIS. DRĪZ NĀKS. K. R.
Un tāpēc visi Zvēri, kas dzīvoja Mežā, izņemot, protams, Plankumaino Zālesēdāju Driznaku, tagad zināja, ko Kristofers Robins dara no rītiem.

VINNIJS PŪKS
iepazīšanās, 1.nodaļa, 2.nodaļa, 3.nodaļa, 4.nodaļa, 5.nodaļa, 6.nodaļa, 7.nodaļa, 8.nodaļa, 9.nodaļa, 10.nodaļa

JAUNĀ MĀJA PŪKA PRIEDĪTĒS
atpazīšanās, 1.nodaļa, 2.nodaļa, 3.nodaļa, 4.nodaļa, 5.nodaļa, 6.nodaļa, 7.nodaļa, 8.nodaļa, 9.nodaļa, 10.nodaļa





uzsauc kafiju


Ja citātu kartotēkā pavadītais laiks Tev šķita noderīgs un vēlies pateikt paldies, uzsauc kafiju ar sms palīdzību.

Nosūti sms ar tekstu
tikai
uz numuru
144

(visi operatori)
maksa par sms = 1€


autorizēties/reģistrēties

atjaunot paroli


jaunākie komentāri

Jānis Augustāns:

"Baigi labais dzejolis"


Elita:

"Paldies!"