tikainesakinevienam.lv

Vinnijs Pūks un viņa draugi – 5.nodaļa, kurā Sivēns satiek Milzu Lempi


Vinnijs Pūks un viņa draugi – 5.nodaļa, kurā Sivēns satiek Milzu Lempi

Kādu dienu, kad Kristofers Robins, Vinnijs Pūks un Sivēns tērzēdami ieturēja kopīgu launagu, Kristofers Robins izēda muti tukšu un tāpat, starp citu, piebilda: — Es šodien redzēju Milzu Lempi, Sivēn.
— Ko viņš darīja? — Sivēns apjautājās.
— Tāpat vien aizlempoja, — teica Kristofers Robins. — Jādomā, viņš mani nepamanīja.
— Es arī reiz redzēju, — Sivēns sacīja. — Vismaz man likās, ka tas bija viņš. Bet varbūt nebija. Nezinu.
— Es tāpat, — teica Pūks, domādams, kā tāds Milzu Lempis varētu izskatīties.
— Viņus nemaz tik bieži nedabū redzēt, — nevērīgi iebilda Kristofers Robins.
— Nav manīti, — teica Sivēns.
— Vismaz šajā gadalaikā ne, — Pūks sacīja.
Viņi pļāpāja par šo un par to, kamēr Pūkam un Sivēnam vajadzēja iet mājās. Čāpojot pa šauro taciņu gar Septiņjūdžu Mežu, viņi neko daudz nerunāja, bet, kad, pa akmeņiem laipodami un viens otru pieturēdami, bija tikuši pāri upītei un nonāca viršu laukos, kur varēja atkal draudzīgi iet blakus, viņi sāka runāties, un Sivēns teica: — Ja tu saproti, uz ko tas zīmējas… — Bet Pūks sacīja: — Es arī nupat par to domāju. — Un Sivēns sprieda: — Bet, no otras puses, Pūk, to vajag paturēt prātā. — Un Pūks piekrita: — Pareizi, Sivēn, kaut gan vienu brīdi es biju pavisam aizmirsis… Kad viņi bija nonākuši pie Sešām Priedēm, Pūks paskatījās apkārt, vai kāds nenoklausās, un ļoti svinīgā balsī paziņoja:
— Sivēn, es esmu apņēmies!
— Ko tu esi apņēmies, Pūk?
— Es apņēmos noķert Milzu Lempi.
To pateicis, Pūks vairākas reizes nopietni pamāja ar galvu un gaidīja, ka Sivēns iekliegsies: «Kā?» — vai: «Ko tu runā, Pūk?!» —vai kaut ko citu tikpat uzmundrinošu, bet Sivēns klusēja. Tas bija tāpēc, ka Sivēnam gribējās, kaut viņam pirmajam būtu ienācis prātā noķert Milzu Lempi.
— Es to izdarīšu, — veltīgi izgaidījies, turpināja Pūks, — ar Lamatām. Tām jābūt Ļoti Viltīgām Lamatām, tāpēc tev vajadzēs nākt man palīgā, Sivēn.
— Protams, Pūk, — Sivēns teica un jutās atkal laimīgs, — es palīdzēšu. — Tad viņš apvaicājās: — Kā mēs to izdarīsim? — Un Pūks sacīja: — Patiešām, kā? — Tad viņi abi apsēdās un sāka domāt.
Pūkam pirmā doma bija izrakt Ļoti Dziļu Bedri, un tad Milzu Lempis nāks un iekritīs Bedrē, un…
— Kāpēc? — Sivēns jautāja.
— Kas par kāpēc? — Pūks atjautāja.
— Kāpēc lai viņš iekristu?
Pūks paberzēja degunu ar ķepu un teica, ka Milzu Lempis varētu nākt, dungodams kādu dziesmiņu un skatīdamies gaisā, vai tikai netaisās uz lietu, un ka tā viņš nemaz nepamanīs Ļoti Dziļo Bedri, kamēr nebūs iekritis iekšā, un tad jau būs par vēlu.
Sivēns sacīja, ka tādas Lamatas esot gan ļoti labas, bet ja nu lietus jau līs?
Pūks bēdīgi paberzēja degunu un atzinās, ka par to viņš neesot padomājis. Bet tad viņš kļuva atkal priecīgs un teica — ja lietus jau līšot, Milzu Lempis varēšot skatīties gaisā, vai nesāk skaidroties, un nepamanīšot Ļoti Dziļo Bedri, kamēr nebūšot tur iekritis… Un tad jau, kā zināms, ir par vēlu.
Sivēns sacīja, ka nu viņam tā lieta ir skaidra un ka, pēc viņa domām, tādas Lamatas ir patiešām viltīgas.
Pūks bija ļoti lepns, dzirdēdams Sivēna uzslavu, un viņam sāka likties, ka Milzu Lempis ir jau gandrīz vai noķerts. Viņiem vēl vajadzēja izlemt tikai vienu: kur rakt Ļoti Dziļo Bedri?
Sivēns teica, ka vislabākā vieta būtu tur, kur tieši pirms iekrišanas stāvētu Milzu Lempis, tikai apmēram kādu metru nostāk.
— Bet tad jau viņš redzēs, ka mēs rokam, — iebilda Pūks.
— Ja viņš skatīsies gaisā, tad neredzēs vis.
— Bet, ja Milzu Lempis nejauši paskatīsies lejā, — Pūks teica, — viņam radīsies aizdomas. — Viņš ilgi domāja un beidzot skumji sacīja: — Tas nebūs tik viegli, kā man likās. Droši vien tāpēc Milzu Lempjus reti var noķert.
— Droši vien, — Sivēns piekrita.
Abi nopūtās un cēlās augšā. Viņi palīdzēja viens otram izvilkt dzeloņus, kas bija iedūrusies, irbuleņu cerā sēžot, un apsēdās atkal, bet Pūks pie sevis prātoja: «Kaut jel es spētu ko izdomāt!» Viņš bija pārliecināts, ka ar Ļoti Gudru Prātu var noķert Milzu Lempi, vajag tikai zināt, kā to īsti dara.
— Pieņemsim, — viņš teica Sivēnam, — ka tu gribētu noķert mani. Kā tu rīkotos?
— Es? — prasīja Sivēns. — Es darītu tāpat. Vispirms es izraktu Lamatas un ieliktu Lamatās medus podu. Tad tu saostu medu un ietu to meklēt, un tad…
— Un tad es ietu to meklēt, — aizrautīgi turpināja Pūks, — bet es darītu to ļoti piesardzīgi, lai ar mani nekas nenotiek, un tad es paņemtu medus podu un aplaizītu maliņas, it kā pods būtu pavisam tukšs. Pēc tam es ietu projām un domātu par medu, bet drīz es nāktu atkal atpakaļ un sāktu laizīt no paša vidus un tad…
— Tas nav svarīgi, Pūk. Galvenais, ka tu būtu Lamatās un es tevi noķertu. Tagad mums, vispirmām kārtām, vajag domāt, kas garšo Milzu Lempjiem. Droši vien zīles, kā tev šķiet? Mēs salasītu labi daudz zīļu… Mosties jel, Pūk!
Pūks, kas bija nogrimis laimīgos sapņos, saraudamies pamodās un teica, ka medus esot daudz lamatīgāka lamatu ēsma nekā zīles. Sivēns tā nedomāja, un viņi jau sāka strīdēties, kad Sivēns aptvēra, ka tad, ja lamatās liks zīles, viņam pašam būs šīs zīles jāsalasa, bet, ja medu, tad Pūkam vajadzēs dot kādu no saviem podiņiem, tāpēc viņš sacīja: — Labi, lai būtu medus! — reizē ar Pūku, kas teica: — Labi, lai būtu zīles! — jo arī viņš to bija laikus sapratis.
— Medus, — domīgi noteica Sivēns, it kā šī lieta būtu pavisam izlemta. — Es sākšu rakt bedri, bet tu tikmēr aizej pēc medus.
— Lai notiek, — sacīja Pūks un lāčoja projām.
Mājās pārnācis, viņš tūlīt gāja pie plauktiem un, pakāpies uz krēsla, nocēla vislielāko meduspodu no visaugstākā plaukta. Uz poda bija rakstīts — «MEC», bet, lai būtu pavisam drošs par to, Pūks noņēma papīru un paskatījās iekšā. Patiešām, tas arī izskatījās pēc medus. — Bet ar medu nekad neko nevar zināt, — prātoja Pūks. — Mans krusttēvs stāstīja, ka reiz redzējis sieru, kas bijis tieši tādā krāsā. — Tāpēc viņš izbāza mēli un ielaizīja krietnu malku. — Jā, — viņš teica. — Tas ir medus. Par to nav ne mazāko šaubu. Tīrs medus līdz pašam dibenam. Ja, protams, — viņš piebilda, — kāds nav joka pēc iesviedis podā gabalu siera. Var būt man vajadzētu vēl mazlietiņ… papētīt… jo var izrādīties… var taču izrādīties, ka Milzu Lempjiem negaršo siers… tāpat kā man… Uff! — Viņš dziļi nopūtās. — Man bija taisnība. Tīrs medus līdz pašai apakšai.Pārliecinājies par to, viņš paņēma medus podu un gāja pie Sivēns. Sivēns paskatījās uz viņu no Ļoti Dziļās Bedres dibena un jautāja:
— Atnesi? — Pūks atbildēja: — Atnesu, tikai pods nav gluži pilns, — un nosvieda to Sivēnam, un Sivēns teica: — Jā, par pilnu to nevar saukt. Vai tas bija viss, kas tev palicis? — Pūks sacīja: — Jā. — Jo tas patiešām tā bija. Sivēns nolika podu bedres dibenā, izrāpās laukā, un viņi abi gāja uz mājām.
— Arlabvakar, Pūk, — teica Sivēns, kad viņi bija nonākuši pie Pūka durvīm. — Satiksimies sešos no rīta pie Priedēm un iesim paskatīties, cik Milzu Lempju būs iekrituši mūsu lamatās.
— Labi, sešos no rīta, Sivēn. Vai tev atradīsies kāda aukliņa?
— Nē. Kam tev vajadzīga aukliņa?
— Ko vest viņus mājās.
— Ā… Es domāju, ka Milzu Lempji nāk tāpat, ja tikai viņiem pasvilpj.
— Daži nāk, daži nenāk. Ar Milzu Lempjiem nekad neko nevar zināt. Arlabunakti!
— Arlabunakti!
Un, kamēr Pūks taisījās uz gulētiešanu, Sivēns aizrikšoja uz savu māju, ko sauca vectēva vārdā «Aizliegts V».
Pēc vairākām stundām, jau krietni uz rīta pusi, Pūks pēkšņi pamodās ar tādu sajūtu, it kā viņš kristu. Tāda sajūta viņam negadījās pirmo reizi, un viņš zināja, ko tā nozīmē. Viņš bija izsalcis. Tāpēc viņš gāja uz pieliekamo kambari, pakāpās uz krēsla, pa šaudīja ķepu pa augšējo plauktu un — neko neatrada.
— Jocīgi, — viņš nobrīnījās. — Man te bija viens medus pods. Vesels pods, vistīrākais medus līdz pašam dibenam, un virsū bija rakstīts MEC, lai es droši zinātu, ka tur ir medus. Patiešām jocīgi.
Viņš staigāja pa istabu, prātodams, kur tas medus varējis pazust, un rūca rūcīgu rūcam-dziesmiņu, kas skanēja šādi:
Ja podam būtu kājas, Tas aizietu no mājas. Bet kāju nebij gan. Tad kāpēc pods nav mājās? Ar medu pilns līdz malām Šis podiņš plaukta galā Bij glīti nolikts man. Un tagad pods nav mājās…
Kad Pūks bija norūcis savu rūcamdziesmiņu jau trešo reizi, viņš pēkšņi atcerējās. Pods bija nolikts Viltīgajās Lamatās, lai noķertu Milzu Lempi.
— Sasodīts! — šķendējās Pūks. — Tā iet, kad grib darīt kaut ko labu Milzu Lempjiem. — Un viņš likās atpakaļ gultā.
Bet aizmigt viņš nevarēja. Jo vairāk viņš pūlējās aizmigt, jo vairāk nevarēja. Viņš mēģināja skaitīt aitas, kas reizēm tīri labi uzdzina miegu, bet aitas nelīdzēja. Tad viņš sāka skaitīt Milzu Lempjus. Tas bija vēl sliktāk. Jo katrs Milzu Lempis, ko viņš skaitīja, metās pie viņa medus poda un izēda to tukšu. Pūks gulēja un jutās ļoti nelaimīgs, bet, kad jau piecsimt astoņdesmit septītais Milzu Lempis, muti laizīdams, nočāpstinājās: — Ļoti labs medus, savu mūžu neesmu tādu ēdis, — Pūks vairs nevarēja izturēt. Viņš izlēca no gultas, metās laukā pa durvīm un skrēja, ko kājas nes, uz Sešām Priedēm.

Saule vēl nebija cēlusies no gultas, bet debesīs pār Septiņjūdžu Mežu jau bija manāms gaišums, kas lika saprast, ka saule mostas un drīz nosviedīs segu. Mijkrēslī priedes izskatījās nedzīvas un vientuļas. Ļoti Dziļā Bedre likās daudz dziļāka, nekā tā patiesībā bija, un tās dibena Pūka meduspods rēgojās tikai kā noslēpumaina ēna, ne vairāk. Tomēr, jo tuvāk lācītis nāca, jo skaidrāk viņa deguns sacīja, ka tur patiešam ir medus, bet mēle jau pati izšāvās no mutes un aplaizīja purniņu, gatavodamas uz gardo maltīti.
— Sasodīts! —teica Pūks, iebāzis degunu podā. —Milzu Lempis izēdis visu! — Bet, brītiņu padomājis, viņš sacīja: — Ak nē, es pats izēdu. Es biju aizmirsis.
Protams, viņš bija gandrīz visu izēdis. Tomēr pašā dibenā vēl bija palicis mazliet medus, tāpēc viņš bāza vien galvu podā un sāka laizīt…
Pa to laiku pamodās Sivēns. Tikko pavēris acis, viņš sacīja: — O! — Tad apņēmīgi noteica: — Jā! — Un vēl apņēmīgāk pabeidza: — Tieši tā! — Bet viņš nejutās ne apņēmīgs, ne drošs, jo patiesība Sivēnu mocīja viens vienīgs vārds un tas bija — MILZU LEMPIS.
Pēc kā Milzu Lempis varētu izskatīties?
Vai viņš ir plēsīgs?
Vai viņš nāk, kad viņam pasvilpj? Un, ja nāk, tad kā nāk?
Vai viņš ir kārs uz sivēniem? Un, ja ir, vai uz visiem, bez izņēmuma? Ja pieņemtu, ka viņš plēš un ēd sivēnus, vai viņš plēstu tādu sivēnu, kura vectētiņam bijis vārdā AIZLIEGTS VILJAMS?
Sivēns nespēja atbildēt ne uz vienu no šiem jautājumiem… un jau pēc stundas viņam vajadzēja satikt pirmo Milzu Lempi sava mūža! Protams, viņam līdzi nāks Pūks, un divatā vienmēr ir drošāk. Bet ja nu Milzu Lempji ir nikni ne vien uz sivēniem, bet uz lāčiem arī? Vai labāk nebūtu izlikties, ka viņam sāp galva, un šorīt vispār neiet uz Sešām Priedēm? No otras puses, diena var izrādīties ļoti jauka, un Milzu Lempis arī varbūt nemaz nav bedrē iekritis, un tad Sivēnam gluži par neko vajadzētu visu rītu palikt gultā. Ko darīt?
Un tad Sivēnam ienāca prātā Gudra Ideja. Viņš aizies uz Sešām Priedēm tūlīt, ļoti piesardzīgi palūrēs Lamatās, lai uzzinātu, vai Milzu Lempis tur vispār ir. Ja būs, tad Sivēns ies atpakaļ un liksies gultā, bet, ja nebūs, tad ne.
Tā nospriedis, Sivēns devās ceļā. Brīžiem viņš bija cieši pārliecināts, ka Milzu Lempja bedrē nebūs, brīžiem atkal, ka noteikti būs, bet, jo tuvāk viņš nāca, jo skaidrāk zināja, ka lamatās kāds ir, tāpēc ka no bedres skanēja briesmīga milžošanās un lempjošanas.
— Vai dieniņ, vai dieniņ, vai dieniņ, — Sivēns klusītēm vaimanāja. Viņam gribējās bēgt, ko kājas nes. Un tomēr, ja reiz viņš bija pienācis tik tuvu bedrei, vajadzēja kaut ar vienu aci palūrēt, kā īsti tāds Milzu Lempis izskatās. Sivēns piezagās pie bedres malas un paraudzījās iekšā…
Visu šo laiku Vinnijs Pūks bija veltīgi pūlējies izvilkt galvu no meduspoda. Bet, jo vairāk viņš to purināja, jo ciešāk galva iesprūda.
— Sasodīts! — no poda skanēja Pūka balss. — Vai, glābiet! — Un bieža kunkstēšana: — O! O! — Viņš mēģināja podu pret kaut ko sasist, bet, tā kā viņš pats neredzēja, pret ko sit, tad nekas neiznāca. Pūks mēģināja izkāpt no bedres, bet acu priekšā viņam bija tikai poda mala un tā pati tumša, tāpēc viņš nevarēja atrast ceļu. Beidzot nelaimīgais Pūks pacēla podā iespīlēto galvu un izrēca skaļu un dārdošu Bēdu un Izmisuma rēcienu… un tas notika tieši tajā brīdī, kad Sivēns skatījās lejā.
— Palīgā! Palīgā! — iekviecās Sivēns. — Milzis! Briesmīgais Lempis! — Pa kaklu pa galvu Sivēns metās projām, brēkdams: — Palīgā, palīgā! Lusmīgais Lempis! Blies… blies… iesmīgais lempis! Lem… lem… lemzis! — Tā vaimanādams, viņš vienā rāvienā noskrēja visu ceļu līdz Kristofera Robina mājai un ieklupa pa durvīm istabā.
— Kaut kas noticis, Sivēn? — jautāja Kristofers Robins, kurš nupat tikai cēlās augšā.
— Smī!… — nokviecās Sivēns, aizelsies tā, ka gandrīz nevarēja parunāt. — Lemzis! Milpis! Milzu Lempis! — viņš beidzot izdvesa.
— Kur?
— Tur… — Sivēns pamāja uz Priežu pusi.
— Pēc kā viņš izskatās?
— Pēc… pēc… Tu nevari iedomāties, kas viņam par galvu, Kristofer Robin! Briesmīgi milzīgs nezinkas. Izskatās pēc milzonīgi briesmīga nezinkā… Pēc poda!
— Labi, — teica Kristofers Robins, uzvilkdams kurpes. — Iešu un paskatīšos pats. Nāc līdzi.
Kopā ar Kristoferu Robinu Sivēnam nebija bail, un viņi devās ceļā.
— Es viņu jau dzirdu, — bažīgi sacīja Sivēns, kad viņi bija pienākuši tuvāk. — Un tu?
— Es arī kaut ko dzirdu, — Kristofers Robins atbildēja.
Tas bija Pūks, kas dauzīja galvu pret priedes sakni, ko bija uztaustījis bedres sānā.
— Redzi! — Sivēns nočukstēja. — Vai nav briesmīgs? — Un viņš cieši ieķērās Kristofera Robina rokā.
Pēkšņi Kristofers Robins sāka smieties. Viņš smējās un smejas, un smējās, un, kamēr viņš smējās, Milzu Lempja galva nobrakšķēja pret priedes sakni, pods saplīsa — un parādījās Pūka galva.Tad Sivēns redzēja, kāds Muļķa Sivēns viņš ir bijis, un sakaunējās tā, ka tūlīt aizbēga uz mājām un nolikās gultā. Tagad viņam patiešam sāpēja galva. Bet Kristofers Robins ar Pūku devās ieturēt draudzīgas brokastis.
— Lāci, lāci, — teica Kristofers Robins, — kā es tevi mīlu!
— Es tevi arī, — Pūks sacīja.

VINNIJS PŪKS
iepazīšanās, 1.nodaļa, 2.nodaļa, 3.nodaļa, 4.nodaļa, 5.nodaļa, 6.nodaļa, 7.nodaļa, 8.nodaļa, 9.nodaļa, 10.nodaļa

JAUNĀ MĀJA PŪKA PRIEDĪTĒS
atpazīšanās, 1.nodaļa, 2.nodaļa, 3.nodaļa, 4.nodaļa, 5.nodaļa, 6.nodaļa, 7.nodaļa, 8.nodaļa, 9.nodaļa, 10.nodaļa





uzsauc kafiju


Ja citātu kartotēkā pavadītais laiks Tev šķita noderīgs un vēlies pateikt paldies, uzsauc kafiju ar sms palīdzību.

Nosūti sms ar tekstu
tikai
uz numuru
144

(visi operatori)
maksa par sms = 1€


autorizēties/reģistrēties

atjaunot paroli


jaunākie komentāri

Jānis Augustāns:

"Baigi labais dzejolis"


Elita:

"Paldies!"