tikainesakinevienam.lv

Vinnijs Pūks un viņa draugi – 4.nodaļa, kurā izrādās, ka Tīģeri nekāpj kokos


Vinnijs Pūks un viņa draugi – 4.nodaļa, kurā izrādās, ka Tīģeri nekāpj kokos

Reiz Pūks sēdēdams un domādams izdomāja, ka vajadzētu aiziet pie I-ā, jo viņš nebija ēzelīti saticis jau kopš vakardienas. Bet, brizdams pa viršu lauku un pie sevis dziedādams, viņš pēkšņi atcerējās, ka Pūci nav saticis jau kopš aizvakardienas, tāpēc nolēma pa ceļam iegriezties Septiņjūdžu Mežā un paskatīties, vai Pūce ir mājās.
Tā nu viņš gāja un dziedāja, kamēr nonāca pie strauta, kam pāri tiltiņa vietā veda akmeņu rinda. Uz trešā akmens pakāpies, Pūks sāka prātot, kā varētu klāties Kengai, Mazulītim Rū un Tīģerim, jo viņi dzīvoja Meža otrā pusē. Un viņš nodomāja: «Es ļoti ilgu laiku neesmu redzējis Mazulīti Rū. Ja es pie viņa neaiziešu šodien, tad tas laiks būs vēl ilgāks.» Tāpēc Pūks apsēdās uz akmens strauta vidū un, gudrodams, ko lai dara, nodziedāja savas dziesmas otro pantu.
Dziesmas otrais pants skanēja šādi:
Rīts ar mazo Rū man būtu Tīkams gan. Rīts bez Rū man būtu tīkams Arīdzan. Visu darīšu ar prieku, Ja vien resnāks nepalieku, Bet es resnāks nepalieku, Tā šķiet man.
Saule spīdēja tik brīnumsilti un akmens, uz kura viņš vēl arvien sēdēja, arī bija tik patīkami silts, ka Pūks jau gandrīz nolēma, ka viņš visu rītu varētu būt vienkārši Pūks strauta vidu un nekas vairāk, kad viņš atcerējās Trusīti.
— Trusītis, — Pūks sapņaini teica. — Cik jauki būtu patērzēt ar Trusīti. Trusītis vienmēr runā ļoti prātīgas lietas. Viņš nelieto garus, grūtus vārdus kā Pūce. Viņš saka īsus, vieglus vārdus, kā, piemēram: «Ēdīsim pusdienas?» — vai: «Uzcienājies, Pūk!» Patiešam, man liekas, ka man vajadzētu labāk aiziet pie Trusīša.
Tas lika viņam sacerēt vēl vienu pantu:
Trusīt, ak, cik tavi vārdi Jauki skan! Divatā ar tevi runāt Patīk man. Kad tu saki: «Uzcienājies!» — Tas ir ļoti draudzīgs mājiens. Lāča ausij šitāds mājiens Saprotams.
Nodziedājis šo pantu, viņš piecēlās no sava akmens, nāca atpakaļ pāri strautam un devās uz Trusīša māju.
Bet, kādu gabaliņu pagājis, Pūks atkal sāka domāt.
— Jā, bet ja nu Trusīša nav mājās? Vai atkal — ja nu es iesprūstu viņa durvīs tāpat kā pagājušo reizi, kad viņa durvis nebija pietiekami platas? Es gan neesmu kļuvis resnāks, to es noteikti zinu, bet ja nu viņa durvis kļuvušas tievākas? Vai tāpēc nebūtu labāk, ja es…
Savā nodabā visu to runādams, Pūks, pats īsti nemanīdams, kā un kad, bija nogriezies no iesāktā ceļa un gluži negaidot ieraudzīja, ka atkal nonācis pats pie savām durvīm.
Un pulkstenis bija vienpadsmit.
Tas bija īstais laiks, lai kaut ko mazdrusciņ…
Bet pusstundu vēlāk viņš darīja to, ko no paša sākuma bija gribējis darīt, — viņš lāčoja uz Sivēna māju. Un, tā kā pa ceļam viņš slaucīja muti ar ķepu, tad caur viņa kažoka pūkām lauzās diezgan pūkainas skaņas. Tas izklausījās apmēram šādi:
Tas ir laimīgs rīts, ja Sivēns Ir ar mani kopā. Tas nav laimīgs rīts, ja Sivēns Nav ar mani kopā. Nebēdāju es nenieku, Ja es Pūci nesatieku (Vai es citus nesatieku). Šodien man ir tāda diena, Kad es neiešu ne pie viena, Pat pie Kristofera Robina.
Uz papīra uzrakstīta, šī dziesma neliekas sevišķi izdevusies, bet, skanot caur brūni pūkainai ķepai ļoti saulainā rītā — un pēc vienpadsmitiem! — tā Pūkam izklausījās pēc vislabākās dziesmas, ko viņš jebkad dziedājis. Un viņš gāja un dziedāja.
Sivēns raka mazu bedrīti savas mājas priekšā.
— Sveiks, Sivēn! —teica Pūks.
— Sveiks, Pūk! — atsaucās Sivēns, salekdamies no pārsteiguma. — Es zināju, ka tas esi tu.
— Es arī, — teica Pūks. — Ko tu dari?
— Es stādu zīli, Pūk, lai no tās izaug ozols un lai man ir daudz zīļu tepat pie mājas un nevajag staigāt un meklēt tās jūdzēm un jūdzēm tālu. Saproti, Pūk?
— Bet ja nu ozols neizaugs? — jautāja Pūks.
— Izaugs gan, jo Kristofers Robins teica, ka izaugšot, un tāpēc es stādu.
— Kā tu domā, — teica Pūks, — ja es iestādītu medus šūnas pie savas mājas, vai no tām izaugtu bišu strops?
Sivēns nebija par to gluži pārliecināts.
— Vai varbūt atlauzt no šūnām tikai gabaliņu, — Pūks prātoja, —lai velti nešķērdētu labu mantu? Bet tad var gadīties, ka izaug tikai gabals stropa, un tas var izrādīties neīstais gabals, kur bites dūc, bet nemedojas. Sasodīts!
Sivēns piekrita, ka tas tiešām būtu sasodīti.
— Bez tam, Pūk, stādīt nemaz nav tik vienkārši, it īpaši, ja tu nezini, kā to dara, — viņš teica. Tad Sivēns ielika zīli bedrītē, uzbēra virsū zemi un sāka lēkāt pa stādījuma vietu.

— Es zinu, kā to dara, — teica Pūks, — jo Kristofers Robins iedeva man trešu sēklas, un es tās iestādīju. Tagad man visa durvju priekša būs notresota ar tresēm.
— Man likās, ka tās puķes sauca par kresēm, — Sivēns nedroši iebilda, lēkādams pa iestādīto zīli.
— Nē, — sacīja Pūks. — Manējās nav kreses. Manējās sauc par tresēm.
Kad Sivēns bija beidzis lēkāt, viņš apslaucīja kājeles gar vēderu un teica: — Ko mēs tagad darīsim? — Pūks sacīja: — Aiziesim pie Kengas, Tīģera un Mazulīša Rū. — Sivēns diezgan negribīgi piekrita: — Jā, jā… aiziesim… — Viņš vēl arvien mazliet baidījās no Tīģera, kas bija tik Briesmīgi Lecīgs Zvērs, jo vienmēr, kad Tīģeris izlēca ar savu «Sveiks, Sivēn!», Sivēnam uzreiz bija smilšu pilnas ausis. Un viņam nekļuva daudz vieglāk arī tad, kad, pacēlusi Sivēnu no zemes, Kenga jau bija iesaukusies: — Tīģeri, bērniņ, mierīgāk! — Un tā nu viņi devās uz Kengas māju.
Taisni torīt Kengai bija ļoti Saimniecisks garastāvoklis un viņa Gribēja Saskaitīt Visu, kas viņas saimniecībā atrodams, — kā, piemēram, Mazulīša Rū jaciņas, pāri palikušos ziepju gabalus un divas tīrās vietas Tīģera lācītī. Tāpēc viņa iedeva Mazulītim Rū sainīti ar salātu maizītēm, Tīģerim sainīti ar iesala ekstrakta maizītēm un palaida viņus Mežā uz visu rītu, lai viņi tur rotaļājas pēc sirds patikas un nedara nekādas blēņas. Un projām viņi bija.
Pa ceļam Tīģeris stāstīja Mazulītim Rū visu, ko vien Rū gribēja zināt par Tīģeriem.
— Vai viņi prot lidot? — jautāja Rū.
— Jā, — atbildēja Tīģeris, — Tīģeri ir ļoti labi lidotāji. Simtpārcentīgi labi lidotāji.
— O-o! — brīnījās Rū. — Viņi var lidot tikpat labi kā Pūce?
— Jā, — sacīja Tīģeris, — bet viņi negrib.
— Kāpēc viņi negrib?
— Tāpat vien. Viņiem nepatīk lidot pa gaisu.
Rū nespēja to saprast, jo viņam likās, ka lidotmācēšana ir brīnišķīga lieta, bet Tīģeris atbildēja, ka grūti to ieskaidrot tādam, kas pats nav Tīģeris.
— Varbūt, — teica Rū. — Bet vai viņi var lēkt kā ķenguri?
— Jā, — sacīja Tīģeris, — kad viņi grib.
— Man ļoti patīk lēkt, — teica Rū. — Pamēģināsim, kurš var tālāk aizlēkt: tu vai es!
— Noteikti es, — teica Tīģeris. — Bet mums tagad nav laika, citādi mēs būsim par vēlu.
— Kur par vēlu?
— Tur, kur mēs gribam nokļūt laikā, — atbildēja Tīģeris, pielikdams soli.
Pēc īsa brīža viņi bija nonākuši pie Sešām Priedēm.
— Es protu peldēt, — palielījās Rū. — Es vienreiz iekritu upē un peldēju. Vai Tīģeri prot peldēt?
— Zināms, ka prot. Tīģeri prot visu.
— Un viņi var uzkāpt kokā vēl labāk nekā Pūks? —jautāja Rū, apstādamies zem vislielākās Priedes un skatīdamies augšā.
— Kokos kāpšana ir Tīģeru mīļākais darbs, — teica Tīģeris. — Un to viņi dara daudz labāk nekā Pūks.
— Viņi varētu uzkāpt tādā priedē?
— Tikai tādās priedēs viņi parasti kāpj, — sacīja Tīģeris. — Augšā un lejā, no rīta līdz vakaram.
— O, Tīģeri, vai tas var būt?!
— Es tev tūlīt parādīšu, — Tīģeris drošsirdīgi paziņoja. — Sēsties man mugurā un skaties! — Jo no visām lietām, kuras, pēc viņa vārdiem, prata darīt Tīģeri, vienīgā, par ko viņš pēkšņi jutās kaut cik pārliecināts, bija kokos kāpšana.
— O, Tīģeri, o-o, Tīģeri, o-o-o, Tīģeri! — sajūsmā spiedza Rū. Rū uzsēdās Tīģerim mugurā, un viņi kāpa.
Pēc pirmām desmit pēdām Tīģeris laimīgi nomurmināja:
— Tā lieta iet!
Pēc nākamajām desmit viņš sacīja:
— Es vienmēr esmu teicis, ka Tīģeri prot kāpt kokos! Vēl pēc desmit pēdām viņš piebilda:
— Protams, viegli tas nav.
Pēc tālākajām desmit pēdām viņš nopūtās:
— Un tad vēl, bez šaubām, būs jākāpj lejā. Atmuguriski. Un tad viņš teica:
— Tas būs jau grūtāk…
— Izņemot krišanu…
— Kad tas būtu pavisam…
— VIEGLI.
Pie vārda «viegli» zars, uz kura Tīģeris stāvēja, pēkšņi nolūza, un viņš, juzdams, ka krīt, tik tikko paspēja saķert augšējo zaru. Vispirms viņš dabūja pāri šim zaram zodu… tad vienu pakaļkāju… pēc brīža otru… līdz beidzot viņš elsdams un pūzdams sēdēja uz zara un gribēja, kaut labāk būtu izvēlējies peldēšanu.
Rū nokāpa no viņa muguras un apsēdās blakus uz zara.
— O, Tīģeri, — viņš uztraukti jautāja, — vai mēs jau esam pašā galotnē?
— Nē, — teica Tīģeris.
— Mēs kāpsim galotnē?
— Nē, — teica Tīģeris.
— Ā, — noskuma Rū. Bet tad viņam atausa jauna cerība: — Tas tik bija vareni, kad tu nupat izlikies, it kā mēs gāztos no koka lejā, bet nemaz nenogāžamies. Mēs atkal darīsim tāpat?
— Nē, — teica Tīģeris.
Rū brīdi klusēja, tad ierunājās: — Vai neapēdīsim mūsu maizītes? — Un Tīģeris teica: — Jā, kur tās ir? — Un Rū teica: — Lejā, zem koka. — Un Tīģeris teica: — Nedomāju vis, ka mums jau tagad vajadzētu ēst. — Un tā viņi sēdēja neēduši.
Pa to laiku Pūks un Sivēns nāca uz Sešām Priedēm. Pūks dziedošā balsī kaut ko stāstīja Sivēnam, un viņa stāsts izklausījās pēc «nebēdāju es nenieku, ja vien resnāks nepalieku, bet es resnāks nepalieku, tā šķiet man»… Bet Sivēns pie sevis prātoja, pēc cik dienām uzdīgs viņa zīle.
— Paskaties, Pūk, — Sivēns pēkšņi iesaucās. — Tur Priedē viens sēž!
— Tiešām sēž, — teica Pūks, domīgi skatīdamies augšā. — Priedē ir kāds Zvērs.
Sivēns pieķērās Pūka ķepai, lai Pūkam būtu drošāk, ja viņš gadījumā nobītos.
— Vai tas ir kāds Plēsīgais Zvērs? — Sivēns jautāja, skatīdamies uz otru pusi.
Pūks pamāja.
— Tas ir Jagulārs, — viņš teica.
— Ko Jagulāri dara? — jautāja Sivēns, cerēdams, ka viņi to nedarīs.
— Viņi noslēpjas koku zaros un uzklūp tiem, kas apakšā, — paskaidroja Pūks. — Kristofers Robins man stāstīja.
— Varbūt neiesim viņam apakšā, Pūk? Uzklupdams viņš var sasisties.
— Viņi nekad nesasitas, — teica Pūks. — Viņi ir ļoti labi uzklupēji.
Sivēns juta, ka nokļūt zem koka, kurā sēž Ļoti Labi Uzklupēji, būtu liela aplamība, un viņš jau taisījās skriet uz māju, kur bija kaut ko aizmirsis, kad Jagulārs viņus uzrunāja. — Palīgā! Palīgā! — viņš vaimanāja.
— Jagulāri tā vienmēr dara, — teica Pūks, ļoti ieinteresēts. — Viņi kliedz: «Palīgā! Palīgā!» — un, kad tu paskaties uz augšu, viņi tev uzklūp.
— Es skatos uz leju! — Sivēns iebrēcās, lai Jagulārs aiz pārskatīšanās neizdarītu to, ko nevajag.
Jagulāram blakus bija vēl kāds, un šis vēl kāds, viņu balsis padzirdējis, izmisīgi iespiedzās:
— Pūk un Sivēn! Pūk un Sivēn!
Sivēns pēkšņi juta, ka diena ir daudz jaukāka, nekā viņam bija pirmīt licies. Tik silta un saulaina…
— Pūk! — viņš iesaucās. — Man liekas, tas ir Tīģeris un Mazulītis Rū!
— Patiešām, — teica Pūks. — Un es biju iedomājies, ka tas ir Jagulārs un vēl viens Jagulārs.
— Hallo, Rū! — kliedza Sivēns. — Ko jūs tur darāt?
— Mēs netiekam lejā! Mēs netiekam lejā! — gavilēja Rū. — Vai tas nav jocīgi? Pūk, vai tas nav jocīgi, ka mēs ar Tīģeri dzīvojam uz zara kā Pūce un ka mums te būs jāpaliek uz visiem laikiem? Es redzu Sivēna māju. Sivēn, es no šejienes varu saredzēt tavu māju! Vai mēs neesam augstu? Pūces māja ir tikpat augstu vai zemāk?
— Kā tu tiki augšā, Rū? — jautāja Sivēns.
— Tīģera mugurā! Un Tīģeri var kāpt tikai augšup. Lejup viņi nevar, jo tad aste maisās pa kājām, un Tīģeris no sākuma bija to aizmirsis, viņš tikai tagad atcerējās. Un tāpēc mums te jāpaliek uz mūžīgiem laikiem, ja tikai mēs neuzkāpjam vēl augstāk. Ko tu teici, Tīģeri? Nē, Tīģeris domā — ja mēs uzkāpsim vēl augstāk, mēs vairs neredzēsim Sivēna māju tik labi kā tagad, tāpēc mēs paliksim tepat.
— Sivēn, — Pūks nopietni sacīja, kad bija to visu noklausījies, — ko nu lai mēs darām? — Un viņš sāka ēst Tīģera maizītes.
— Viņi tiešām netiek lejā? — Sivēns uztraukti jautāja. Pūks pamāja.
— Vai tu nevari uzkāpt viņiem pakaļ?
— Es varu, Sivēn, un es varu arī nonest lejā Rū uz savas muguras, bet es nevaru nonest Tīģeri. Tāpēc mums vajadzēs izdomāt kaut ko citu. — Un, domās nogrimis, Pūks ķērās pie Mazulīša Rū maizītēm.
Vai viņš vispār ko domāja, pirms bija ticis galā ar pēdējo maizīti, es nezinu, bet, kad viņš bija to apēdis, papardēs nobrīkšķēja soļi un klajumā iznāca Kristofers Robins ar ēzelīti I-ā.
— Es nebrīnītos, ja rīt būtu briesmīga krusa, — runāja I-ā. — Vētras un puteņi. Nevajag paļauties uz to, ka šodien jauks laiks. Tam nav noz… nu, kas tas bija par vārdu? īsi sakot, nav. Brītiņš jauka laika — un nekas vairāk.
— Te ir Pūks! — iesaucās Kristofers Robins, kam bija gluži vienalga, ko laiks darīs rīt, ja šodien, kad viņš staigā pa Mežu, tas ir saulains. — Sveiks, Pūk!
— Tas ir Kristofers Robins! — teica Sivēns. — Viņš zinas, ko darīt! Pūks ar Sivēnu metās viņam pretim.
— O, Kristofer Robin! — iesaucās Pūks.
— Un I-ā, — atgādināja I-ā.
— Tīģeris ar Mazulīti Rū ir augšā Sešās Priedēs un lejā netiek, un…
— Un es nupat kā teicu, — Sivēns iejaucas, — ja nu vienīgi Kristofers Robins…
— Un I-ā…
— Ja viņš te būtu, mēs izdomātu, ko darīt.
Kristofers Robins paskatījās augšā uz Tīģeri un Rū un mēģināja kaut ko izdomāt.
— Man ienāca prātā, —Sivēns nopietni teica, —ka tā varētu nostāties zem koka, tad Pūks uzkāptu viņam mugurā, es atkal uzkāptu Pūkam mugurā…
— Un, ja viena ēzeļa mugura tad pārlūztu, kas tie būtu par smiekliem. Ha, ha! Klusa un pieklājīga izprieca, — sacīja I-ā, — bet labuma no tās nebūs nekāda.
— Neņem ļaunā, — Sivēns pieļāvīgi sacīja, — es tikai gribēju…
— Vai tev tiešām pārlūztu mugura, I-ā? — Pūks ļoti pārsteigts jautāja.
— Tev gan patiktu to noskaidrot, Pūk. Gan jau vēlāk redzēs — būs pārlūzusi vai nebūs?
Pūks žēli teica: — O! — Un viņš atkal sāka domāt.
— Man ir ideja! — Kristofers Robins pēkšņi iesaucās.
— Klausies, Sivēn, — sacīja I-ā, — un tad tu zināsi, ko mēs taisāmies darīt.
— Es novilkšu jaku, mēs to izpletīsim un turēsim aiz stūriem. Tad Rū un Tīģeris varēs lēkt tur iekšā, jaka būs mīksta un vaļīga, un viņiem nekas ļauns nenotiks.
— Lai Tīģeris būtu lejā, — teica I-ā,- un lai nevienam nekais ļauns nenotiktu. Iegaumē šīs divas lietas, Sivēn, un tu vienmēr rīkosies prātīgi.
Bet Sivēns neklausījās. Viņš dega nepacietībā atkal ieraudzīt Kristofera Robina zilos bikšturus. Reiz, kad Sivēns vēl bija pavisam maziņš, viņš bija tos redzējis un tā apžilbis no sajūsmas, ka todien aizgāja gulēt veselu stundu agrāk nekā parasti. Līdz šim brīdim viņš tos atcerējās un nevarēja izdomāt, vai tie patiešām ir tik zili un tik bikšturīgi, kā viņam toreiz bija licies. Un, kad Kristofers Robins novilka jaku un bikšturi bija savā vietā, Sivēnu atkal pārņēma siltas draudzības jūtas pret I-ā un, turēdams blakus esošo jakas stūri, viņš laimīgi uzsmaidīja ēzelītim. I-ā iečukstēja viņam ausī: — Es negalvoju, ka te nenotiks kāds Nelaimes Gadījums, piemini manus vārdus. Ar Nelaimes Gadījumiem tā ir. Tie nekad nenotiek ātrāk, pirms nav notikuši.
Kad Rū saprata, ko tur lejā dara, viņš sāka kliegt aiz briesmīgas sajūsmas: — Tīģeri! Tīģeri! Mēs lēksim! Skaties, kā es lēkšu, Tīģeri! Tas būs kā lidojums! Vai Tīģeri tā var? — Iespiegdamies: — Es nāku, Kristofer Robin! — viņš ielēca taisni pastieptās jakas vidū. Un viņš bija lidojis tik ātri, ka no atsitiena uzlēca gaisā gandrīz tikpat augstu kā pirms tam, un, laiku pa laikam iegavilēdamies «o-o!», viņš ilgi lidoja augšā un lejā, līdz beidzot ar kliedzienu: «O, vareni!» — apstājās. Un tad viņi nocēla Mazulīti Rū zemē.
— Nāc, Tīģeri! —viņš sauca. — Tas ir viegli.
Bet Tīģeris, cieši ieķēries zarā, pie sevis nodomāja.«Tas var gan būt labi tādiem Lēcējzvēriem kā Ķenguriem, bet nepavisam neder tādiem Peldētājzvēriem kā Tīģeriem.» Viņš iedomājās, kā būtu peldējis uz muguras pa upi lejā, no vienas salas uz otru salu. Tā patiešām būtu īstā dzīve Tīģerim!
— Lec lejā! — sacīja Kristofers Robins. — Nekas tev nenotiks.
— Pagaidi mazliet, — Tīģeris nervozi atsaucās. — Man mizas gabaliņš iebiris acī. — Un viņš lēni rāpās pa zaru uz priekšu.
— Lec taču, tas ir viegli! — spiedza Rū. Un pēkšņi Tīģeris uzzināja, cik viegli tas ir.
— Au! — viņš iebrēcās, kad koks nolidoja viņam garām.
— Uzmanību! — Kristofers Robins un viņa draugi reizē iesaucās. Kaut kas nodimdēja, kaut kas plīsa, un visi sagāzās ņudzošā kaudzē.
Kristofers Robins, Pūks un Sivēns uzslējās kājās pirmie, tad viņi piecēla Tīģeri. Pašā apakšā izrādījās I-ā.
— I-ā, nabadziņ! — iekliedzās Kristofers Robins. — Tu ļoti sasities? — Viņš bažīgi aptaustīja ēzelīti, noslaucīja viņam putekļus un palīdzēja nostāties uz kājām.
I-ā ilgu laiku neteica ne vārda. Tad viņš jautāja:
— Tīģeris ir lejā?
Tīģeris bija lejā un tikpat lecīgs kā vienmēr.
— Jā, — atbildēja Kristofers Robins. — Viņš ir te.
— Pasaki viņam lielu paldies no manis, — norūca I-ā.

VINNIJS PŪKS
iepazīšanās, 1.nodaļa, 2.nodaļa, 3.nodaļa, 4.nodaļa, 5.nodaļa, 6.nodaļa, 7.nodaļa, 8.nodaļa, 9.nodaļa, 10.nodaļa

JAUNĀ MĀJA PŪKA PRIEDĪTĒS
atpazīšanās, 1.nodaļa, 2.nodaļa, 3.nodaļa, 4.nodaļa, 5.nodaļa, 6.nodaļa, 7.nodaļa, 8.nodaļa, 9.nodaļa, 10.nodaļa





uzsauc kafiju


Ja citātu kartotēkā pavadītais laiks Tev šķita noderīgs un vēlies pateikt paldies, uzsauc kafiju ar sms palīdzību.

Nosūti sms ar tekstu
tikai
uz numuru
144

(visi operatori)
maksa par sms = 1€


autorizēties/reģistrēties

atjaunot paroli


jaunākie komentāri

Jānis Augustāns:

"Baigi labais dzejolis"


Elita:

"Paldies!"