tikainesakinevienam.lv

Vinnijs Pūks un viņa draugi – 4.nodaļa, kurā ēzelītis I-ā pazaudē asti un Pūks to atrod


Vinnijs Pūks un viņa draugi – 4.nodaļa, kurā ēzelītis I-ā pazaudē asti un Pūks to atrod

Vecais, pelēkais ēzelis I-ā, nošķiebis galvu pār tālu atstiepto priekškāju, vientulīgi stāvēja savā dadžu biezoknī un domāja par dzīvi. Reizēm viņš bēdīgi jautāja sev: «Kāpēc?» — reizēm prātoja: «Kālabad?» — un pēc brīža atkal: «Ja ņemtu vērā, ka…» — bet laiku pa laikam viņš pats nezināja, par ko īsti domā. Tāpēc, ieraugot Vinniju Pūku, kas lāčoja šurp pa meža taciņu, I-ā bija priecīgs, ka nu viņam ir iegansts uz kādu mirkli pārtraukt grūto domāšanu, lai drūmi noņurdētu: — Sveiks! Kā iet?
— Labi. Un kā tev? — Vinnijs Pūks apvaicājās. I-ā lēni pakratīja galvu.
— Ne sevišķi kā, — viņš teica. — Nu jau kur tie gadi, kopš es neesmu manījis nekādus kā.
— Ko tu saki? — Pūks nobrīnījās. — Ļoti žēl, ja tā patiešām ir. Ļauj, lai es uz tevi paskatos.
I-ā, bēdīgi acis nodūris, stāvēja un ļāva, lai uz viņu paskatās, un Vinnijs Pūks apgāja ēzelītim apkārt.
— Klausies — kas noticis ar tavu asti? — viņš pārsteigumā iesaucas.
— Kam tad vajadzēja ar to notikt? — prasīja I-ā.
— Astes nav!
— Vai tu esi par to pārliecināts?
— Aste vai nu ir savā vietā, vai nav. Pārskatīties nevar pie labākas gribas, un tavas astes tur nav.
— Kas tad tur ir?
— Tur nav nekā.
— Jāpaskatās, — sacīja I-ā un sāka lēni griezties riņķī ap to vietu, kur vēl pavisam nesen viņam bija aste, tad, pārliecinājies, ka tā nevar asti noķert, sāka griezties uz otru pusi, kamēr bija veltīgi apgriezies pavisam apkārt. Nu ēzelītis nokāra galvu un mēģināja saskatīt asti caur priekškājām. Beidzot viņš ar dziju, bēdīgu nopūtu teica: — Jādomā, ka tev taisnība.

— Nu, protams, man taisnība, — Pūks sacīja.
— Ko citu varēja gaidīt, — I-ā drūmi teica. — Viss ir skaidrs. Nav jau arī nekāds brīnums.
— Tu varbūt esi to kaut kur aizmirsis? — ieminējās Vinnijs Pūks.
— Kāds to ir paņēmis, — teica I-ā un apklusa. — Tas pēc viņiem izskatās, — viņš piebilda pēc laba brīža.
Pūks juta, ka viņam vajadzētu pasacīt ēzelītim kādu palīdzīgu vārdu, bet viņš neviena palīdzīga vārda nezināja. Tāpēc viņš nolēma izdarīt palīdzīgu darbu.
— I-ā, — viņš nopietni paziņoja. — Es, Vinnijs Pūks, atradīšu tev asti.
— Paldies, Pūk, — atbildēja I-ā. — Tu esi īsts draugs. Ne tā ka viens otrs, — viņš piebilda.
Un tā nu Vinnijs Pūks aizgāja meklēt ēzelīša asti.
Pavasara rīts mežā bija ļoti jauks. Mazi, apaļi mākonīši jautri dzenājās pa zilajām debesīm, reizēm aizskriedami saulei priekšā, it kā gribētu to nodzēst pavisam, un tad atkal traukdamies tālāk, lai arī nākošie tiek pie saules. Bet saule lieliski spīdēja gan starp mākoņiem, gan cauri tiem, un vecais egļu biezoknis, kas bija valkājis savas skujas visu gadu, tagad izskatījās sirms un noplucis blakus jaunās, caurspīdīgi zaļās mežģīnēs ietērptajiem skābaržiem. Lācītis Pūks gāja pa egļu biezokņiem un pa skābaržu birzīm, pa irbuleņu piekalnēm un pa viršu laukiem, no akmens uz akmeni pāri strautiņiem, augšā pa stāviem smilšakmens krastiem un atkal lejā viršu klajumos, līdz beidzot noguris un izsalcis nonāca Septiņjūdžu Mežā, jo taisni tur, Septiņjūdžu Mežā, dzīvoja Pūce.
— Ja ir kāds, kam par kaut ko kaut kas zināms, — lācītis sprieda, — tad tā ir Pūce, jo viņa zina visu ko par visu ko, vai arī mani nesauc Vinnijs Pūks. Un, tā kā mani sauc Vinnijs Pūks, — viņš piebilda, — tad tā lieta ir skaidra.
Pūce dzīvoja «Kastaņos», ļoti skaistā, veclaicīgā pilī, un tādas varenas un lielas pils patiešām nebija nevienam. Vismaz lācītim tā likās, jo pie Pūces durvīm bija gan klauvējamais riņķis, gan zvaniņš. Zem riņķa bija uzraksts:
LUC ZVANT JA UZ KLOPĪ NELAIŠ IEKŠA
Zem zvana auklas bija otrs uzraksts:
LUC KLOPET JA UZ ZVANT NELAIŠ IEKŠA
Abas zīmītes bija rakstījis Kristofers Robins, jo viņš vienīgais visā mežā mācēja rakstīt veselus teikumus. Kas attiecās uz pašu Pūci, tad viņas galva gan bija dažādu gudrību pilna, viņa prata lasīt un uzrakstīt savu vārdu Pūce, bet nekādi netika galā ar tik sarežģītiem vārdiem kā Masalas vai Sviestmaizīte.
Vinnijs Pūks ļoti uzmanīgi izlasīja abas zīmītes: vispirms no kreisās uz labo, tad — katram gadījumam, ja viņš kaut ko būtu izlaidis, — arī no labās puses uz kreiso. Pēc tam, lai tā lieta būtu pavisam droša, viņš pieklauvēja un paraustīja riņķi, paklauvēja un paraustīja zvanu un vēl skaļi nokliedzās: — Pūce! Laid mani iekšā! Tas esmu es, lācis! — Tad durvis atvērās un uz sliekšņa parādījās Pūce.
— Labdien, Pūk! — viņa teica. — Kas jauns pasaulē?
— Šausmas un bēdas, — atbildēja Pūks. — Mans draugs I-ā ir pazaudējis asti. Un viņš ir ļoti nelaimīgs par to. Vai tu nebūtu tik laipna un nepateiktu, kā lai es atrodu viņa asti?
— Pēc parastās procedūras, kas izriet no tādas lietas, — cienīgi paskaidroja Pūce.
— Kas tas ir par izrietu procedūrēju? — Pūks jautāja. — Man galvā ir tikai zāģu skaidas, tāpēc man grūti saprast garus vārdus.

— Tas nozīmē, ko vajag darīt.
— Ja tā, man nav nekas pretī, — pazemīgi sacīja Pūks.
— Un darīt vajag sekojošo. Pirmkārt izsludināt atlīdzību. Tad…
— Vienu brīdi, — Pūks pacēla ķepu. — Ko tu teici, mums vajag darīt, lai to izdarītu? Tu nošķaudījies, un es nekā nesapratu. Atkārto, lūdzu.
— Es nešķaudīju.
— Šķaudīji gan, Pūce.
— Atvaino, Pūk, bet nešķaudīju vis. Neviens nevar nošķaudīties tā, lai pats to nepamanītu.
— Bet neviens nevar dzirdēt šķaudienu, ja kāds nav šķaudījis.
— Es atkārtoju. Pirmkārt izsludināt atlīdzību.
— Atkal tu šķaudi, — Pūks bēdīgi sacīja.
— Atlīdzību! — Pūce brēca. — Mums jāuzraksta zīmīte, lai paziņotu, ka mēs dosim kaut ko lielu tam, kas atradīs I-ā asti.
— Saprotu, saprotu. — Pūks pamāja ar galvu. — Bet, runājot par kaut ko lielu, — viņš sapņaini piebilda, — es katru rītu ap šo laiku esmu pieradis pie kāda maza… — Viņš ilgu pilnām acīm paskatījās uz bufeti Pūces viesistabas stūrī. — Pie kādas mazas lāsītes salda krējuma vai kaut kā cita, teiksim, maza šķīvīša medus…
— Nu redzi, — Pūce sacīja. — Tātad mēs rakstām šīs zīmītes un izspraužam pa visu mežu.
— Mazdrusciņ medus, — lācītis pie sevis murmināja, — vai nu jā, vai arī nē… neko darīt. — Viņš dziļi nopūtās un ļoti pūlējās saprast, ko Pūce viņam stāsta.
Bet Pūce tikai runāja un runāja — arvien garākos un garākos vārdos, kamēr atkal nonāca pie tā, ar ko bija sākusi, un paskaidroja, ka vienīgais cilvēks, kas var šos sludinājumus uzrakstīt, ir Kristofers Robins.
— Tas bija viņš, kas uzrakstīja man abas zīmītes durvīm. Tu tās redzēji, Pūk?
Pūkam nu jau labu laiku acis ciet vien lipa, un uz visu, ko Pūce sacīja, viņš pēc kārtas atbildēja tikai «jā» vai «nē». Tā kā pagājušo reizi viņš bija teicis «jā, jā», tad tagad nomurmināja — «nē, nepavisam», kaut gan nebija īsti sapratis, ko Pūce jautāja.
— Kā, patiešām tu neievēroji? — Pūce, mazliet izbrīnījusies, pārvaicāja. — Nu tad nāc un paskaties!
Viņi izgāja ārā. Pūks skatījās uz klauvējamo riņķi un zīmīti zem tā, viņš skatījās uz zvana auklu un zīmīti zem tās, un, jo ilgāk viņš skatījās uz zvana auklu, jo vairāk viņam likās, ka tā atgādina pavisam ko citu, iepriekš redzētu un pazīstamu.
— Glīta aukla, vai ne? — Pūce sacīja. Pūks pamāja.
— Šī aukla man kaut ko atgādina, — viņš teica, — es tikai nevaru iedomāties, ko īsti. Kur tu to dabūji?
— Pavisam nejauši atradu mežā. Tā karājās krūmā, un sākumā es nodomāju, ka tur kāds dzīvo, un piezvanīju, bet neviens neatsaucās, un tad es zvanīju vēlreiz, no visa spēka, un aukla notrūka. Es nopratu, ka tā nevienam nav vajadzīga, atnesu to mājās un…
— Pūce, tu esi kļūdījusies, — Pūks svinīgi teica. — Ir viens, kam šī aukla ļoti vajadzīga.
— Kam?
— I-ā. Manam dārgajam draugam I-ā. Viņš visai… Viņš visai to mīlēja.
— Mīlēja?
Viņš bija tai ļoti pieķēries, — Vinnijs Pūks bēdīgi nopūtās. To pateicis, viņš noņēma zvana auklu un aiznesa atpakaļ ēzelītim I-ā, un, kad Kristofers Robins bija atkal pienaglojis to īstajā vietā, I-ā spriņģoja pa mežu, vicinādams savu asti tik laimīgi, ka Pūks no sirds izpriecājās viņam līdzi. Pavisam saguris no līksmības, viņš steidzās mājas, lai mazliet iestiprinātos. Pēc pusstundas, muti slaucīdams, viņš lepni nodziedāja:
Kas atrada asti? — Es! — teica Pūks. Jums asti vajag? Lūk! Es atradu to viens un divi (kaut bija tikai vienpadsmit), Es atradu asti!

VINNIJS PŪKS
iepazīšanās, 1.nodaļa, 2.nodaļa, 3.nodaļa, 4.nodaļa, 5.nodaļa, 6.nodaļa, 7.nodaļa, 8.nodaļa, 9.nodaļa, 10.nodaļa

JAUNĀ MĀJA PŪKA PRIEDĪTĒS
atpazīšanās, 1.nodaļa, 2.nodaļa, 3.nodaļa, 4.nodaļa, 5.nodaļa, 6.nodaļa, 7.nodaļa, 8.nodaļa, 9.nodaļa, 10.nodaļa





uzsauc kafiju


Ja citātu kartotēkā pavadītais laiks Tev šķita noderīgs un vēlies pateikt paldies, uzsauc kafiju ar sms palīdzību.

Nosūti sms ar tekstu
tikai
uz numuru
144

(visi operatori)
maksa par sms = 1€


autorizēties/reģistrēties

atjaunot paroli


jaunākie komentāri

Jānis Augustāns:

"Baigi labais dzejolis"


Elita:

"Paldies!"