tikainesakinevienam.lv

Vinnijs Pūks un viņa draugi – 3.nodaļa, kurā Pūks ar Sivēnu dodas medībās un gandrīz noķer Bubuli


Vinnijs Pūks un viņa draugi – 3.nodaļa, kurā Pūks ar Sivēnu dodas medībās un gandrīz noķer Bubuli

Sivēnam bija ļoti liela māja skābarža dobuma pašā vidū, skābardis savukārt bija meža vidū, un Sivēns dzīvoja mājas vidū. Turpat pie mājas bija pārlauzts dēlis ar uzrakstu
AIZLIEGTS V
Kad Kristofers Robins apjautājās, ko tas nozīmē, Sivēns atbildēja, ka tas esot viņa vectētiņa vārds un sens ģimenes īpašums. Kristofers Robins teica, ka neviens nevar saukties par Aizliegts V. bet Sivēns sacīja, ka var gan, jo tā saucies viņa vectēvs, un ka tas ir saīsinājums no Aizliegts Villija, kas atkal ir saīsinājums no Aizliegts Viljama.
Un ka vectētiņam bijuši divi vārdi, ja viņš netīšām vienu pazaudētu, — Aizliegts, par godu krusttēvam, un Viljams, par godu Aizliegtam.
— Man arī ir divi vārdi, — nevērīgi ieminējās Kristofers Robins.
— Nu redzi, tātad man ir taisnība, — teica Sivēns.
Kādā jaukā ziemas dienā Sivēns, slaucīdams sniegu savas mājas priekšā, neviļus pacēla acis un ieraudzīja Vinniju Pūku. Pūks gāja riņķī vien un bija tik dziļi nogrimis domās, ka neapstājās pat tad, kad Sivēns viņam uzsauca, bet čāpoja tālāk.
— Hei! — Sivēns kliedza. — Ko tu dari?
— Eju medībās, — Pūks atbildēja.
— Kādās medībās?
— Dzenu viņam pēdas, — Vinnijs Pūks ļoti noslēpumaini atrūca.
— Kam tu dzen pēdas? — Sivēns pienāca tuvāk.
— Jā, to es arī gribētu zināt. Tieši par to es pašlaik domāju. Kam?
— Un kad tu to uzzināsi?
— Ne ātrāk, kamēr būšu viņu noķēris, — sacīja Vinnijs Pūks. — Skaties! —Viņš rādīja ar ķepu sniegā. — Ko tu te redzi?
— Pēdas, — atbildēja Sivēns. — Ķepu nospiedumus. — Viņš uztraukumā iekviecās: — Vai, Pūk! Ka tikai tas nav Bubulis! Kā tu domā?
— Viss var būt, — Pūks noteica. — Reizēm ir un reizēm atkal nav. Ar pēdām nekad neko nevar zināt.

To pateicis, viņš gāja atkal tālāk, un Sivēns, kādu brīdi noskatījies, metās viņam pakaļ. Vinnijs Pūks bija pēkšņi apstājies un visai bažīgi pētīja pēdu nospiedumus sniegā.
— Kas tur ir? — Sivēns jautāja.
— Ļoti savādi, — sacīja Pūks, — bet izskatās, it kā nu te būtu jau divi zvēri. Šis nezin-kas ir pienācis klāt otram nezin-kam, un tālāk viņi abi ir gājuši kopā. Vai tu nenāktu man līdzi, Sivēn? Ja izrādītos, ka tie ir plēsīgi zvēri, diviem drošāk.
Sivēns pieklājības pēc pakasīja aiz auss un teica, ka līdz piektdienai viņam nekādu steidzīgu darbu neesot un viņš labprāt nākšot, ja gadījumā tas nezin-kas patiešām būtu Bubulis.
— Tu gribēji teikt, ja gadījumā tie būtu divi Bubuļi, —Pūks sacīja, bet Sivēns atbildēja, ka tikpat viņam līdz piektdienai neesot ko darīt. Un tā viņi gāja kopā.
Priekšā bija lapegļu puduris, un likās, ka abi Bubuļi, ja tie patiešam bija Bubuļi, ir gājuši apkārt šim pudurim, tāpēc arī Pūks un Sivēns, viņiem sekojot, gāja apkārt pudurim. Sivēns kavēja Pūkam laiku, stāstīdams, ko darījis viņa vectēvs Aizliegts V, kad viņam no pēdu dzīšanas iemetusies krika mugurā, kā Aizliegts V savās vecuma dienas mocījies ar aizdusu un vēl daudzas citas interesantas lietas, bet Pūks tikmēr prātoja, kā īsti šis vectētiņš izskatījies un vai viņš tagad nedzen pēdas diviem vectētiņiem, un, ja tas tā būtu, vai viņš nevarētu vienu vectētiņu paturēt sev, un ko par to sacītu Kristofers Robins. Un pēdas gāja viņiem pa priekšu…
Pēkšņi Vinnijs Pūks apstājās un uztraukts rādīja ar ķepu sniegā: — Skaties!
— Ko? — Sivēns iekviekdamies salēcās. Bet tad, lai izliktos, ka tas nav bijis aiz bailēm, viņš ļoti sparīgi uzlēca gaisā vēl dažas reizes.
— Pēdas! — sacīja Pūks. — Trešais zvērs ir pievienojies tiem diviem.
— Pūk! — Sivēns iekliedzās. — Tu domā, ka tas ir vēl viens Bubulis?
— Nē, — atbildēja Pūks, — jo šīs pēdas ir citādākas. Vai nu tie ir bijuši divi Bubuļi un viens, kas varētu būt Peka, vai arī divi Pekas un viens, kas varētu būt Bubulis. Iesim vien viņiem pakaļ.
Tā nu viņi gāja uz priekšu un bija mazliet nobažījušies, jo tiem trim zvēriem tur priekšā varēja izrādīties Plēsīgi Nodomi! Sivēns klusībā vēlējās, lai viņa vectēvs Aizliegts Villijs būtu šeit, nevis kādā citā, nezināmā vietā, un Pūks domāja, cik jauki būtu, ja viņi gluži nejauši satiktu Kristoferu Robinu, bet, protams, tikai tāpēc, ka viņš Kristoferu Robinu ļoti mīlēja. Tad pēkšņi Vinnijs Pūks atkal apstājās un aplaizīja no uztraukuma sakarsušo degunu, jo nu viņš bija nobažījies kā vēl nekad. Viņiem pa priekšu gāja četri zvēri!
— Tu redzi, Sivēn? Paskaties uz šīm pēdām! Trīs, kas varētu būt Bubuļi, un viens, kas varētu būt Pēka! Atkal par Bubuli vairāk!
Tā patiešām izskatījās. Lai gan pēdas bieži krustojās, šķirās un atkal juka kopā, tomēr ik pa gabalam bija skaidri redzams, ka tās ir četru ķepu pāru pēdas.
— Man liekas, — teica Sivēns, kad arī viņš bija aplaizījis degunu un sapratis, ka tas tikpat kā nemaz nepalīdz, — man liekas, es tagad esmu gan atcerējies. Es patiešām atcerējos, ko es aizmirsu izdarīt vakar un nekādi nevarēšu izdarīt citu dienu. Tāpēc man noteikti vajag iet mājās un izdarīt to tagad.
— Izdarīsim to pēcpusdienā, es tev palīdzēšu, — Pūks sacīja.
— Tas nav tāds darbs, kur tu varētu man palīdzēt pēcpusdienā, — steidzīgi atbildēja Sivēns. — Tas ir īpašs rīta darbs, ko vajag darīt no rīta un, ja iespējams, noteikti starp… Cik varētu būt pulkstenis, Pūk?
— Ap divpadsmitiem, — paskatīdamies saulē, sacīja Vinnijs Pūks.
— Starp, kā es jau teicu, divpadsmitiem un divpadsmitiem piecām minūtēm. Tā ka, lūdzu, atvaino mani, mīļo Pūk, bet man patiešām… Kas tad tas?
Pūks pacēla acis uz debesīm un, sadzirdējis otru svilpienu, saka skatīties lielā Ozola zaros, kur drīz vien ieraudzīja savu draugu.
Tas ir Kristofers Robins, — viņš teica.
Nu, tad jau viss ir kārtībā, — Sivēns nopriecājās. — Ar viņu tu esi pilnīgā drošībā. Uz redzēšanos! — Un Sivēns skrēja prom, ko kājas nesa, laimīgs, ka visas briesmas nu ir garām.
Kristofers Robins rāpās no koka lejā.
— Vecais, dumjais lāci, — viņš sacīja, — ko tu te dari? Vispirms tu divas reizes apgāji pudurim apkārt viens pats, tad atskrēja Sivēns — un jūs gājāt kopā, un, kad jūs gājāt ceturto reizi… — Pagaidi, pagaidi! —teica Vinnijs Pūks, ķepu pacēlis. Tad viņš nosēdās sniegā un sāka domāt, un domāja, cik vien domīgi varēja. Tad viņš ielika ķepu vienā no šīm pēdām, divreiz pakasīja degunu un piecēlās.
— Jā, — Vinnijs Pūks noteica.
— Nu es saprotu, — Vinnijs Pūks sacīja. — Es biju muļķis un piekrāpos, — viņš bēdājās. — Es jau esmu tikai lācis ar zāģu skaidām galvā.
— Tu esi vislabākais lācis pasaulē, —Kristofers Robins mierinādams atbildēja.
— Patiešām? —Pūks ar cerību pārvaicāja. Un tad pēkšņi viņš atkal kļuva priecīgs.
— Šā vai tā, — viņš teica, — bet brokastu laiks ir klāt. Un viņš gāja uz mājām brokastis ēst.

VINNIJS PŪKS
iepazīšanās, 1.nodaļa, 2.nodaļa, 3.nodaļa, 4.nodaļa, 5.nodaļa, 6.nodaļa, 7.nodaļa, 8.nodaļa, 9.nodaļa, 10.nodaļa

JAUNĀ MĀJA PŪKA PRIEDĪTĒS
atpazīšanās, 1.nodaļa, 2.nodaļa, 3.nodaļa, 4.nodaļa, 5.nodaļa, 6.nodaļa, 7.nodaļa, 8.nodaļa, 9.nodaļa, 10.nodaļa





uzsauc kafiju


Ja citātu kartotēkā pavadītais laiks Tev šķita noderīgs un vēlies pateikt paldies, uzsauc kafiju ar sms palīdzību.

Nosūti sms ar tekstu
tikai
uz numuru
144

(visi operatori)
maksa par sms = 1€


autorizēties/reģistrēties

atjaunot paroli


jaunākie komentāri

Jānis Augustāns:

"Baigi labais dzejolis"


Elita:

"Paldies!"