tikainesakinevienam.lv

Vinnijs Pūks un viņa draugi – 10.nodaļa, kurā Kristofers Robins un Pūks atnāk uz Apburto Vietu, un tur mēs no viņiem šķiramies


Vinnijs Pūks un viņa draugi – 10.nodaļa, kurā Kristofers Robins un Pūks atnāk uz Apburto Vietu, un tur mēs no viņiem šķiramies

Kristofers Robins gāja projām. Neviens nezināja, kāpēc viņš iet, neviens nezināja, uz kurieni viņš iet, patiesību sakot, neviens nezināja, kā viņš zina, ka Kristofers Robins iet projām. Tomēr katram Meža iemītniekam bija skaidrs, ka tam beidzot jānotiek. Pat Vismazākais-no-visiem, Trusīša rads un draugs, kurš domāja, ka ir vienreiz redzējis Kristofera Robina kāju, bet neņēmās to apgalvot, jo varbūt tas bija kaut kas cits, — pat šis Vismazākais-no-visiem pie sevis prātoja, ka Gaidāmas Pārmaiņas. Agrāks un Vēlāks, divi citi radi un draugi, tik bezcerīgi jautāja viens otram: — Kā tu domā, Agrāk? — un: — Kā tu domā, Vēlāk? — ka nebija vērts pat atbildi gaidīt.
Kādu dienu Trusītis, juzdams, ka ilgāk gaidīt viņam nav vairs spēka, sastādīja Paziņojumu, kurā bija sacīts:
«Paziņojums par sapulci ka visiem jāsapulcējas pie Mājas Pūka Priedītēs lai pieņemtu Rizolūciju Visiem Pēc Kārtas no Kreisās Paraksts Trusitis.»
Viņš pārrakstīja to vairākas reizes, jo ar «rizolūciju» kaut kas nelikās īsti kārtībā, bet galu galā Paziņojums bija uzrakstīts. Trusītis apstaigāja ar to visus pārējos un nolasīja viņiem to priekšā. Un visi nosolījās ierasties.
— Kāds negaidīts pārsteigums! — teica I-ā, kad tajā pēcpusdienā ieraudzīja visus pārējos nākam uz viņa māju. — Es arī drīkstēšu piedalīties?
— Neklausies uz I-ā, — Trusītis pačukstēja Pūkam. — Es viņam šorīt visu pastāstīju.
Visi sacīja ēzelītim: «Labdien!» — un: «Kā tev klājas?» Un I-ā atbildēja, ka neklājas un viņš pat nav neko manījis citur klājamies, un visi apsēdās. Tikko viņi visi bija apsēdušies, Trusītis atkal piecēlās kājās.

— Mēs gan zinām, kāpēc te esam, — viņš teica, — bet es tomēr palūdzu savu draugu I-ā…
— Tas ir, Mani, — sacīja I-ā. — Augstsirdīgi.
— Es palūdzu viņu nolasīt mums Rizolūciju. — Viņš atkal apsēdās. — Nu, I-ā! — viņš teica.
— Nav ko nūināt, — noņurdēja I-ā, lēni sliedamies kājās. — Bez šiem «nū-ēzeli»!
I-ā paņēma papīra gabalu, ko bija aizspraudis aiz auss, un atlocīja vaļā. — Nevienam nekas par to nav zināms, — viņš paziņoja. — Tas ir Pārsteigums. — I-ā cienīgi atklepojās un runāja tālāk: — Attiecīgi un Augšminēti, pirms es sākšu vai varbūt, teiksim, pirms es beigšu, es vēlētos nolasīt jums Dzejas Darbu. No paša sākuma līdz šim laikam — tas izklausās gari, bet īsumā jūs sapratīsit — līdz šim laikam, ka jau es teicu, visus Dzejoļus pie mums Mežā ir sacerējis Pūks, kurš, ka jums zināms, ir Lācis ar Patīkamām Manierēm, bet Patiešam Pārsteidzošu Smadzeņu Trūkumu galvā. Poēmu, ko tagad taisos jums nolasīt, ir rakstījis I-ā jeb Es Pavaļas Brīdī. Ja kāds parūpēsies, lai Rū tik skaļi negrauž konfektes, un pamodinās Pūci, mēs varēsim baudīt dzeju. Es nosaucu to par Poēmu.
I-ā POĒMA
Kristofers Robins iet projām. Es vismaz domāju tā. Kāpēc? Kurp? To nezin neviens, Bet viņš iet projām — Es sacītu: skrien. (Lai ir atskaņa vārdam «neviens».) Vai mums sāpēs? (Atskaņa vārdam «kāpēc».) Ļoti. (Vārdam «kurp» no ceturtās rindas arī Man nav atskaņas. Ko darīt? Sasodīts!) (Nu man nav atskaņas vārdam «sasodīts». Sasodīts!) Viens sasodīts un atkal otrs sasodīts, Tur kopā iznāk atskaņojums glīts. Bet vispār dzejot ir gan grūtāk, Kā man šķita. Lai cita… (O, atskaņa pati no sevis!) Lai cita Rinda labāk sākas. Bet kā tas nākas, Ka pabeigt vieglāk Nekā sākt? Laimīgu ceļu, Kristofer Robin! Es… (Asara nobirst.) Es Un visi tavi draugi Teiksim… Es gribēju sacīt, visi tavi draugi Teiksim… (Neiet un neiet, kā vajadzīgs.) Bet tu jau saproti, Kā mēs tevi mīlējām Arī bez vārdiem. BEIGSIM.
— Ja kāds vēlas aplaudēt, — šo dzejas darbu nolasījis, teica I-ā, — tad tagad ir īstais laiks to darīt.
Visi sita plaukstas.
— Paldies, — pateicās I-ā. — Negaidīti un iepriecinoši, kaut gan jūs būtu varējuši plaukšķināt arī skaļāk.
— Daudz labāk par maniem dzejoļiem, — jūsmīgi sacīja Pūks, un viņš no sirds tā domāja.
— Tā es arī biju gribējis, —I-ā pieticīgi paskaidroja.
— Rizolūcija, — teica Trusītis, — ir, kad mēs visi parakstāmies un pasniedzam to Kristoferam Robinam.
Viņi parakstījās:
Pūks
Puce
Sivns
I-ā
Trusitis
Kenga
Kleksis
Traips
— un gāja ar savu Rizolūciju pie Kristofera Robina.
— Labdien, draugi! — teica Kristofers Robins. — Labdien, Pūk!
Un viņi visi reizē atsaucās: — Labdien! — pēkšņi juzdamies ļoti neveikli un nelaimīgi, jo patiesībā sacīja «Ardievu!» un viņiem bija grūti par to domāt. Viņi stāvēja apkārt Kristoferam Robinam, un katrs cerēja, ka cits kāds sāks runāt. Viņi bikstīja cits citu un čukstēja: — Runā tu! — līdz I-ā beidzot bija izbikstīts pašā priekšā un citi saspiedušies pūlītī viņam aiz muguras.
— Kas tas ir, I-ā? — jautāja Kristofers Robins.
I-ā, mēģinādams saņemt dūšu, ilgi vicināja asti un tikai tad sāka runāt.
— Kristofer Robin, — viņš sacīja, — mēs esam atnākuši, lai pateiktu… lai pasniegtu tev… ko sauc par… nu, kas rakstīts… bet mēs visi… jo esam dzirdējuši… tas ir, mēs zinām… tu saproti pats… mēs… tu… labi, nav ko vilkt garumā, te tas ir, ņem! — I-ā dusmīgi pagriezās pret pārējiem un teica: — Visi spiežas un grūstās, it kā Mežā vietas nebūtu. Te jau nevar apgriezties. Savu mūžu neesmu redzējis tādus Muļķīgus dzīvniekus, kas tik vien jēdz kā pa kājām maisīties. Jums vajadzētu gan saprast, ka Kristofers Robins grib pabūt viens. Es eju! — Un I-ā, galvu nokāris, aizgāja.

Paši nezinādami, kāpēc to dara, arī citi sāka kāpties atpakaļ un kad Kristofers Robins bija izlasījis POĒMU un pacēla acis, lai sacītu «paldies!», viņa priekša stāvēja tikai Pūks.
— Tā būs jauka piemiņa —teica Kristofers Robins, salocīdams papīru un iebāzdams to kabatā. — Ejam, Pūk, — viņš pamāja un ātriem soļiem devas projām.
— Kur mēs ejam? — jautāja Pūks, teciņus steigdamies viņam pakaļ un prātodams, vai viņi dodas Ekspotīcijā vai Kas-gan-to-lai-zina-kādā gājienā.
— Nekur, — atbildēja Kristofers Robins.
Tā nu viņi gāja Nekur. Kādu gabalu pagājis, Kristofers Robins vaicāja:
— Ko tev patīk darīt par visām lietām vislabāk, Pūk?
Nu, — sacīja Pūks, — vislabāk man patīk… — Te nu viņam vajadzēja apstāties un padomāt. Jo kaut gan Medus Ēšana bija ļoti patīkams darbs, tomēr brīdis pirms pašas ēšanas bija vēl saldāks, un Pūks nezināja, kādos vārdos to izteikt. Tad viņš iedomājās, ka satikšanās ar Kristoferu Robinu arī ir bezgala patīkama lieta un, ja vēl turpat atrodas Sivēns, tā ir ļoti draudzīga patikšana. Tāpēc viņš sacīja:
— Vislabāk man patīk kopā ar Sivēnu aiziet pie tevis ciemos, un tu tad saki: «Kā būtu, ja mēs mazliet iestiprinātos?» Un es saku: «Man nav nekas pretim, un tev, Sivēn?» Un ārā ir tik jauka diena, un putniņi dzied.
— Man tas arī patīk, — teica Kristofers Robins, — bet tomēr vislabāk man patīk darīt Neko.
— Kā tu dari Neko? — jautāja Pūks pēc ilgām un pamatīgām pārdomām.
— Ļoti vienkārši. Kad es taisos to darīt, kāds parasti jautā: «Ko tu domā darīt?» Un es viņam atbildu: «Neko!» Pēc tam es eju un to daru.
— Ā, es saprotu, — nedroši teica Pūks.
— Pašlaik mēs darām Neko.
— Es saprotu, — atkārtoja Pūks.
— Tas nozīmē, ka mēs tāpat vien ejam, klausāmies, cik mežā ir kluss un ka neko nevar dzirdēt, un ne par ko nebēdājam.
— Ā! — teica Pūks.
Tā viņi gāja, domādami par Šo un To, līdz sasniedza Meža vidū apburto vietu, ko sauc par Komandtiltiņu. Te auga sešdesmit-un-nezin-cik augstu priežu, un Kristofers Robins zināja, ka šī vieta ir apburta, jo nevienam nebija izdevies saskaitīt, vai te ir sešdesmit trīs vai sešdesmit četri koki, pat ja apsēja aukliņu katram saskaitītam kokam. Un tāpēc, ka šī vieta bija apburta, te neauga, kā citur Mežā, irbulenes, papardes un virši, bet biezi nodīdzis mauriņš, mīksts, līdzens un zaļš. Tā bija vienīgā vieta Mežā, kur varēja savā nodabā sēdēt un sēdēt, neceļoties tūlīt augšā un neskrienot paskatīties, kas notiek citur. Te sēžot varēja vērot visu plašo pasauli līdz pat tai vietai, kur tā aizsniedz debesis, un, lai kas plašajā pasaulē notiktu, no Komandtiltiņa to varēja redzēt.
Tad Kristofers Robins sāka stāstīt Pūkam par Cilvēkiem, ko sauc Karaļi un Karalienes, un par citiem, ko sauc Aģenti, un par vietu, ko sauc Eiropa, un par salu jūras vidū, kur nepiestājas neviens kuģis, un kā var iztaisīt Sūkņa Pumpi (ja grib), un kad Bruņiniekus Iesvēta par Bruņiniekiem, un kādas mantas nāk no Brazīlijas. Pūks, atspiedies pret vienu no sešdesmit-un-nezin-cik priedēm un salicis rokas uz vēdera, sēdēja un klausījās, pa reizei iesaukdamies: «O!» — un: «Es to nemaz nezināju!» —un domāja, cik labi būtu, ja viņam galva būtu Īstas Smadzenes un viņš tik daudz zinātu. Pa to laiku Kristofers Robins bija visu izstāstījis un apklusis un sēdēja, skatīdamies plašajā pasaulē un vēlēdamies, kaut vienmēr tā būtu.
Bet Pūks domāja savas domas un pēkšņi jautajā Kristoferam Robinam:
— Vai tas ir Augsts Gods būt tādam Bruņiniekam, par ko tu stāstīji?
— Kādam? — izklaidīgi pārvaicāja Kristofers Robins, kurš pašlaik domāja kaut ko citu.
— Kas uz zirga, — Pūks paskaidroja.
— Bruņiniekam?
— Pareizi, bruņiniekam, — teica Pūks. — Es domāju, vai tas ir tikpat Augsts Gods kā būt Karalim, Aģentam un citiem, ko tu nosauci?
— Gluži tik augsts gods kā karalim tas nav, — atbildēja Kristofers Robins. Redzēdams, ka Pūks izskatās vīlies, viņš piebilda: — Bet augstāks nekā Aģentiem.
— Vai Lācis var būt Bruņinieks?
— Protams, ka var, — teica Kristofers Robins. — Es tevi tūlīt iesvētīšu. — Viņš paņēma žagariņu, uzsita Pūkam pa plecu un sacīja: — Celies, Ser Pūk fon Lāci, uzticamākais no visiem maniem bruņiniekiem!
Pūks piecēlās, atkal apsēdās un teica: — Paldies! — kā pieklājas, kad esi iesvētīts par Bruņinieku. Viņš iegrima pussnaudas sapnī, kurā viņš, Sers Pumpis, Sers Brazīlija un Aģenti dzīvoja Mežā ar zirgu un bija (izņemot Aģentus, kas baroja zirgu) ļoti uzticami bruņinieki Labajam Karalim Kristoferam Robinam. Laiku pa laikam viņš miegaini papurināja galvu un pie sevis noteica: — Nē, kaut kas tur nesanāk… — Pūks sāka domāt par visām tām brīnumainajām lietām, ko Kristofers Robins gribēs viņam izstāstīt, kad atgriezīsies no turienes, uz kurieni bija sataisījies aiziet. Pūks jau tagad bēdājās, ka viņš ir tikai Lācis ar Zāģu Skaidām Galvā un viņam būs ļoti grūti kaut ko saprast. — Bet varbūt, — viņš skumīgi prātoja, — Kristofers Robins man neko vairs nestāstīs? — Un Pūks sāka domāt, vai Uzticams Bruņinieks vairs ir uzticams, ja viņam nestāsta visādas gudras lietas?
Un tad pēkšņi Kristofers Robins, kas, zodu plauksta atspiedis, sēdēja un skatījās plašajā pasaulē, ierunājās: — Pūk!
— Jā? — Pūks atsaucās.
— Redzi, kad es būšu… kad… Pūk…
— Jā, Kristofer Robin?
— Es vairs nevarēšu darīt Neko.
— Nekad? Nepavisam?
— Ļoti reti. Man nebūs laika.
Pūks gaidīja, ko Kristofers Robins sacīs tālāk, bet viņš klusēja.
— Jā, Kristofer Robin? — Pūks skubināja.
— Pūk, kad es būšu… nu, kad es nevarēšu darīt Neko, tu reizēm atnāksi šurp?
— Viens pats?
— Jā, Pūk.
— Un tu tad arī atnāksi?
— Jā, Pūk, noteikti. To es tev apsolu, Pūk.
— Tas ir labi, — teica Pūks.
— Pūk, apsoli tu arī, ka tu mani nekad neaizmirsīsi. Nekad, nekad. Pat ja man būs jau simt gadu.
Pūks brīdi padomāja.
— Un cik tad man būs gadu?
— Deviņdesmit deviņi.
Pūks pamāja ar galvu.
— Es apsolu, — viņš teica.
Vēl arvien skatīdamies plašajā pasaulē, Kristofers Robins pastiepa roku un saņēma Pūka ķepu.
— Pūk, — Kristofers Robins nopietni sacīja, — ja es… ja es nebūšu gluži… — Viņš apklusa un tad sāka vēlreiz: — Pūk, lai kas arī notiktu, tu sapratīsi, vai ne?
— Ko sapratīšu?
— Ak, neko! — viņš iesmējās un uzlēca kājās. — Ejam!
— Kur? — jautāja Pūks.
— Pasaulē! — teica Kristofers Robins.

Roku rokā viņi aizgāja. Bet, lai kurp viņi ietu, lai kas ar viņiem ceļa notiktu, pašā Meža vidū, apburtā vietā, kāds mazs zēns vienmēr rotaļāsies ar savu Lāci.

VINNIJS PŪKS
iepazīšanās, 1.nodaļa, 2.nodaļa, 3.nodaļa, 4.nodaļa, 5.nodaļa, 6.nodaļa, 7.nodaļa, 8.nodaļa, 9.nodaļa, 10.nodaļa

JAUNĀ MĀJA PŪKA PRIEDĪTĒS
atpazīšanās, 1.nodaļa, 2.nodaļa, 3.nodaļa, 4.nodaļa, 5.nodaļa, 6.nodaļa, 7.nodaļa, 8.nodaļa, 9.nodaļa, 10.nodaļa





uzsauc kafiju


Ja citātu kartotēkā pavadītais laiks Tev šķita noderīgs un vēlies pateikt paldies, uzsauc kafiju ar sms palīdzību.

Nosūti sms ar tekstu
tikai
uz numuru
144

(visi operatori)
maksa par sms = 1€


autorizēties/reģistrēties

atjaunot paroli


jaunākie komentāri

Jānis Augustāns:

"Baigi labais dzejolis"


Elita:

"Paldies!"