tikainesakinevienam.lv

Vinnijs Pūks un viņa draugi – 10.nodaļa, kurā Kristofers Robins rīko viesības par godu Pūkam un mēs atvadāmies


Vinnijs Pūks un viņa draugi – 10.nodaļa, kurā Kristofers Robins rīko viesības par godu Pūkam un mēs atvadāmies

Un tad kādu dienu pār Mežu atkal parādījās saule, nesdama sev līdzi pirmā pavasara zaļuma smaržu, visi Meža strautiņi laimīgi burbuļoja, atgriezušies savu skaisto krastu izlokos, sīkas peļķes sapņaini atcerējās aizgājušās dienas un lielos darbus, ko bija toreiz darījušas, dzeguze Meža mierā un klusumā piesardzīgi mēģināja balsi un pati klausījās, kā tas Mežam paticis, baloži, slinki dūdodami, pie sevis žēlojās un taisnojās, ka vainīgi citi, bet viņi gan ne, un nav jau arī svarīgi, kas vainīgs… Tāda bija šī diena, kad Kristofers Robins nosvilpa savu īpašo aicinājuma svilpienu Pūcei un Pūce izlidoja no Septiņjūdžu Meža uzzināt, ko no viņas vēlas.
— Pūce, — Kristofers Robins paziņoja, — es rīkošu viesības.
— Patiešām? — brīnījās Pūce.
— Un tās būs pavisam sevišķas viesības tāpēc, ka ir tāpēc, ka Pūks izdarīja, ko viņš izdarīja, kad viņš izglāba Sivēnu no plūdiem.
— Ak tāpēc tas ir tāpēc? — teica Pūce.
— Jā, un to nu steidzīgi vajag paziņot Pūkam un citiem arī, jo viesības būs rīt.
— Patiešām rīt? — sacīja Pūce — tikpat izdarīgi kā iepriekš.
— Tātad tu viņus apziņosi, Pūce?
Pūce mēģināja izdomāt kādu ļoti gudru sakāmo, bet nekas nenāca prata, un viņa aizlidoja aicināt visus uz viesībām. Viņa sāka ar Pūku.
— Pūk, — viņa teica, — Kristofers Robins rīko viesības.
— Ā, — sacīja Pūks. Redzēdams, ka Pūce gaida, lai viņš sacītu vēl kaut ko, Pūks piebilda: — Vai kūkas ar zemeņu glazūru būs?
Pūce juta, ka būtu zem viņas goda runāt par kaut kādām kūkām ar zemeņu glazūru, tāpēc atkārtoja tikai Kristofera Robina vārdus un aizlidoja pie I-ā.
— Viesības Manis dēļ! — Pūks pie sevis prātoja. — Cik lieliski! — Viņš sāka gudrot, vai citiem zvēriem arī ir zināms, ka tās būs Pūka Viesības, un vai Kristofers Robins ir viņiem pastāstījis par «Peldlāci» un «Pūka Gudrību», un citiem kuģiem, ko viņš bija izgudrojis un stūrējis, un domāja, cik netaisni būtu, ja citi to būtu jau aizmirsuši un neviens nezinātu, kādiem varoņdarbiem par godu viesības sarīkotas. Jo vairāk viņš par to domāja, jo neskaidrāk viss kļuva, un viesības likās līdzīgas sapnim, kurā viss notika ačgārni. Jocīgais sapnis Pūka galvā sāka pats no sevis dziedāt, kamēr izrādījās, ka jauna dziesma ir gatava. Tas bija
PŪKA SUMINĀJUMS
Pūkam slava! Pūkam gods! Par ko Gan gods Ir Lācim dots? Kad ūdeņi no krastiem kāpa, Viņš Sivēnu no plūdiem glāba. Lācis Pūks lai dzīvo sveiks! (Kas veikts, Lai sveiks Ir Lācim teikts?) Viņš peldēt neprata, bet tas Nav drošam glābējam nekas! Un tātad — ko ir glābis Pūks? Jūs nezināt? Tad lūk — Šis Pūks Nav vis no tiem, kas bailēs mūk, Kad brūk… (Ak nē, man kaut kas jūk!) Jūs sacīsiet, kas to lai gaida No galvas, kurā zāģu skaidas? Bet Pūkam galvā varens prāts. Tad kāds Ir galvā Pūkam prāts? Gan runā — ēdot viņš bez sāta Un peldēt neprotot. Bet kā tad Viņš glābis Sivēnu? Ar prātu! Peld kuģis, Pūka izgudrots. Kam prāta nav, Tam pods Ir pods, Bet Pūks ar podu kuģot prot, Un lietussargs ir jūrā braucams. Lai trīskārt sveikas Pūkam saucam! Pūks lai dzīvo! Pūks lai dzīvo! Lai dzīvo Pūks! Un vēlreiz Pūks! Un vēlreiz Pūks! Lai dzīvo Pū-ū-ūks! LAI DZĪVO PŪKS!
Kamēr Pūka galvā radās suminājuma dziesma, Pūce runāja ar I-ā.
— I-ā, — sacīja Pūce. — Kristofers Robins rīko viesības.
— Patīkami dzirdēt, — I-ā atbildēja. — Ceru, viņš man pēc tam atsūtīs pārpalikumus, kas būs nokrituši pagaldē un samīdīti ar kājām. Laipni un Rūpīgi. Nodod manus sveicienus un vissirsnīgāko pateicību!
— Es nododu tev Ielūgumu.
— Kas tas ir?
— Ielūgums!
— Tiktāl es pats dzirdēju. Kāds nav varējis to pats apēst?
— Ielūgums nav ēdams. Tas nozīmē, ka tevi lūdz uz viesībām. Rīt.
Ī-a lēni pašūpoja galvu.
— Tu būsi mani sajaukusi ar Sivēnu. Zini, to mazo zelli ar drebelīgajām ausīm. Es viņam pateikšu, ja vēlies.
— Nē, nē! — Pūce sacīja jau diezgan niknā balsī. — Tas domāts tev.
— Tu esi par to pārliecināta?
— Nu, protams, ka esmu. Kristofers Robins teica, lai es aicinot visus un pasakot visiem.
— Visiem, izņemot I-ā?
— Visiem, — Pūce īgni atcirta.
— Ā, — sacīja ēzelītis. — Lai nu gan tā ir acīm redzama pārskatīšanās, es tomēr atnākšu. Tikai nevainojiet mani, ja būs lietus.
Bet lietus nelija. No dažiem gariem dēļiem Kristofers Robins bija iztaisījis garu galdu, un visi sasēdās tam apkārt. Kristofers Robins sēdēja vienā galda galā, Pūks sēdēja otrā, bet starp viņiem pa labo pusi Pūce, I-ā un Sivēns, bet pa kreiso — Trusītis, Rū un Kenga. Visi Trusīša radi un draugi sēdēja zālītē un ar cerību gaidīja, ka arī viņiem kāds kaut ko pateiks, kaut ko nometīs vai vismaz pajautās, cik pulkstenis.
Mazulīša Rū mūžā tās bija pirmās viesības, un viņš ļoti uztraucās. Tikko visi bija apsēdušies, Rū uzsāka saviesīgu sarunu.
— Sveiks, Pūk! —viņš iespiedzās.
— Sveiks, Rū! — atsaucās Pūks.
Rū bija tik ļoti sajūsmināts, ka viņam vajadzēja labu brīdi lēkāt pa savu sēdekli augšā lejā, kamēr viņš varēja runāt tālāk.
— Sveiks, Sivēn! — viņš spiedza.
Sivēns, būdams pārak aizņemts, lai atbildētu, tikai pamāja viņam ar priekškāju.
— Sveiks, I-ā! — Sauca Rū.
I-ā drūmi palocīja galvu. — Drīz būs lietus, jūs redzēsiet. Tas vēl neko nenozīmē, ka pašlaik nelīst.
Rū pacēla galvu, redzēja, ka nelīst, ka nekas neko nenozīmē un viņš var mierīgi uzsaukt Pūcei: — Sveika, Pūce! — Un Pūce mīļi atņēma: — Sveiks, mazais draudziņ! — Tad viņa turpināja stāstīt Kristoferam Robinam par nelaimes gadījumu, kas gandrīz noticis ar kādu viņas draudzeni, ko Kristofers Robins nepazina. Un Kenga teica Mazulītim Rū: — Izdzer savu pienu, bērniņ, tad tu varēsi runāt tālāk. — Tad Rū, dzerdams savu pienu, mēģināja iebilst, ka to visu var darīt reizē… un vēl ilgu laiku pēc tam viņu vajadzēja slaucīt un plikšķināt viņam pa muguru.
Kad visi jau bija tikpat kā paēduši, Kristofers Robins padauzīja karoti pret galdu, neviens vairs nerunāja un klusi gaidīja, izņemot Rū, kas nupat bija skaļi nožagojies un mēģināja izlikties, ka to izdarījis kāds no Trusīša radiem un draugiem.
— Šīs viesības, — runāja Kristofers Robins, — ir par godu vienam no mums, ko mēs visi zinām un kurš ir izdarījis to, ko mēs visi zinām. Un tās ir viņa viesības tāpēc, ka viņš to ir izdarījis, un es viņam uzdāvināšu dāvanu, ko jūs šeit redzat! — Viņš apmulsis paskatījās apkārt un nočukstēja: — Jūs neredzējāt, kur tā palika?
Kamēr viņš meklēja, I-ā cienīgi atklepojās un sāka runāt.
— Draugi, — viņš teica, — pat nelūgtos viesus ieskaitot, man ir liels prieks vai, pareizāk sakot, līdz pat šim brīdim ir bijis liels prieks redzēt jūs pie manu viesību galda. Tas, ko esmu izdarījis, nav nekas. Katrs no jums, izņemot Trusīti, Pūci un Kengu, manā vietā arī būtu to izdarījis. Jā, un vēl izņemot Pūku. Mana piezīme, dabīgi, neattiecas uz Sivēnu un Rū, jo viņi ir pārāk maziņi. Ikviens no jums būtu rīkojies tāpat. Tikai gadījuma pēc tas izrādījos Es. Man nevajadzēs jums teikt, ka es nedarīju to tāpēc, lai saņemtu lietu, ko Kristofers Robins pašlaik meklē. — I-ā, pacēlis pakavu pie mutes, skaļi nočukstēja: — Paskaties zem galda! — Tad viņš turpināja: — Ko es izdarīju, to izdarīju vienīgi tāpēc, ka jutu — ikviens no mums būtu izdarījis visu, kas viņa spēkos. Es jutu, ka mēs visi…
— I-k! — pēkšņi nožagojās Rū.
— Rū, bērniņ! — Kenga pārmetoši teica.
— Vai tad tas biju es? — mazliet izbrīnīti atsaucās Rū.
— Ko I-ā te tik savādi runā? — Sivēns čukstus apvaicājās Pūkam.
— Es nezinu, — diezgan bēdīgi atbildēja Pūks.
— Es biju domājis, ka šīs ir tavas viesības.
— Es arī kādreiz tā domāju. Bet acīmredzot nav vis manas.
— Man labāk patiktu, ka viesības būtu tavas, nevis viņa.
— Man tāpat, — Pūks nopūtās.
— Ik! — Rū atkal nožagojās.
— KĀ ES JAU TEICU, — I-ā skaļi un bargi sacīja, — kā es jau teicu, pirms mani pārtrauca Nepieklājīgas Skaņas, es jutu, ka…
— Atradu! — Kristofers Robins uzgavilēja. — Padodiet to tālāk vecajam lāga Pūkam. Dāvana Pūkam!
— Pūkam? — jautāja I-ā.
— Nu protams! Viņš ir labākais lācis pasaulē.
— Man vajadzēja to zināt, — teica I-ā. — Protams, es arī nevaru žēloties. Man ir tik jauki draugi. Vēl vakar mani viens uzrunāja. Bet pagājušā vai varbūt aizpagājušā nedēļā Trusītis lēkdams ietriecās man sānos un sacīja: «Sasodīts!» Jauka Sabiedrība. Par garlaicību nevar sūdzēties.
Neviens neklausījās, jo visi skubināja Pūku: — Taisi vaļā, Pūk!… — Kas tur ir iekšā, Pūk?… — Es zinu, kas tur ir!… — Neko tu nezini!…Tādas un līdzīgas piezīmes skanēja no visām pusēm, un Pūks, protams, arī pats ļoti steidzās atraisīt sainīti, bet viņš to darīja uzmanīgi, lai nesarautu aukliņu, jo ar aukliņu nekad neko nevar zināt, tā var izrādīties Noderīga Saimniecībā. Beidzot dāvana bija attīta.
Kad Pūks to ieraudzīja, viņam no laimes apreiba galva tā, ka viņš gandrīz nokrita. Tā bija Sevišķa Zīmuļu Kaste. Tajā bija zīmuļi ar burtu «L» — Lācim un zīmuļi ar burtiem «GL» — Glābējam Lācim, un ar burtiem «DL» — Drošsirdīgajam Lācim. Vēl tur bija nazītis zīmuļu asināšanai un dzēšgumija, ar ko izdzēst visu, kas nepareizi uzrakstīts, bija lineāls, ar ko novilkt līnijas, pa kurām vārdiem jāiet, un uz lineāla bija centimetru svītriņas, lai var izmērīt, cik centimetru gara ir jebkura lieta, un Zili Zīmuļi, un Sarkani Zīmuļi, un Zaļi Zīmuļi, ar ko rakstīt īpaši zilus, sarkanus vai zaļus vārdus. Katrai no šīm brīnišķīgajām lietām bija sava kabatiņa Sevišķajā Kastē, kas vērās vaļā un ciet ar jauku knikšķi. Un tas viss nu piederēja Pūkam!
— O! — nodvesās Pūks.
— O, Pūk! — nodvesās visi, izņemot I-ā.
— Paldies! — Lāča balsī ierēcās Pūks.
Bet I-ā pie sevis noņurdēja: — Atkal šī rakstīšanas mode. Zīmuļi un citi krāmi. Ja kāds grib zināt manas domas, tad rakstīšana nav nekāda lielā gudrība. Tukša blēņošanās. Nekas vairāk.
Vēlāk, kad zeltainā saulrieta stundā visi bija pateikuši Kristoferam Robinam «paldies!» un «uz redzēšanos!», Pūks ar Sivēnu klusi un domīgi gāja mājās.
— Kad tu no rīta pamosties, Pūk, — Sivēns pēc ilga klusuma ierunājās, — par ko tu iedomājies vispirms?
— Kas būs brokastīs, — Pūks atbildēja. — Un tu, Sivēn? Par ko tu iedomājies?
— Es domāju, kas šodien notiks neparasts un aizraujošs, — Sivēns teica.
Pūks domīgi paklanīja galvu.
— Tas ir viens un tas pats, — viņš teica.

— Un kas notika? — jautajā Kristofers Robins.
— Kad?
— Nākamajā rītā.
— Es nezinu.
— Vai tu nevarētu padomāt un izstāstīt to mums ar Pūku citreiz?
— Ja jūs ļoti gribat, lūdzu.
— Pūks grib, — teica Kristofers Robins.
Viņš dziļi nopūtās, paņēma savu lāci aiz kājas un gāja uz durvīm, vilkdams Vinniju Pūku sev pakaļ. Pie durvīm viņš pagriezās pret mani un jautāja: — Tu nāksi paskatīties, kā es mazgājos?
— To var, — es piekritu.
— Vai Pūka zīmuļu kaste bija labāka par manējo?
— Tā bija tieši tāda pati, — es atbildēju.
Viņš pamāja un izgāja no istabas. Pēc brīža es dzirdēju, kā Vinnijs Pūks — bum! bum! bum! — bumsījās pa kāpnēm augšā.

VINNIJS PŪKS
iepazīšanās, 1.nodaļa, 2.nodaļa, 3.nodaļa, 4.nodaļa, 5.nodaļa, 6.nodaļa, 7.nodaļa, 8.nodaļa, 9.nodaļa, 10.nodaļa

JAUNĀ MĀJA PŪKA PRIEDĪTĒS
atpazīšanās, 1.nodaļa, 2.nodaļa, 3.nodaļa, 4.nodaļa, 5.nodaļa, 6.nodaļa, 7.nodaļa, 8.nodaļa, 9.nodaļa, 10.nodaļa





uzsauc kafiju


Ja citātu kartotēkā pavadītais laiks Tev šķita noderīgs un vēlies pateikt paldies, uzsauc kafiju ar sms palīdzību.

Nosūti sms ar tekstu
tikai
uz numuru
144

(visi operatori)
maksa par sms = 1€


autorizēties/reģistrēties

atjaunot paroli


jaunākie komentāri

Jānis Augustāns:

"Baigi labais dzejolis"


Elita:

"Paldies!"