tikainesakinevienam.lv

Vinnijs Pūks un viņa draugi – 1.nodaļa, kurā ēzelītis I-ā dabū jaunu māju Pūka Priedītēs


Vinnijs Pūks un viņa draugi – 1.nodaļa, kurā ēzelītis I-ā dabū jaunu māju Pūka Priedītēs

Kādu dienu, kad lācītim Pūkam nebija nekā cita, ko darīt, viņš sēdēja un gudroja, ka viņam vajadzētu kaut ko darīt, un tāpēc viņš cēlās un gāja pie Sivēna, lai paskatītos, ko Sivēns dara. Sniegs vēl arvien sniga, un, brizdams pa baltu meža taku, Pūks domāja, ka atradīs Sivēnu, sēžot pie uguns un sildot kājas. Sev par lielu brīnumu, Pūks ieraudzīja, ka Sivēna durvis pamestas vaļā, un, jo vairāk viņš skatījās pa durvīm iekšā, jo vairāk Sivēna nebija mājās.
— Viņš ir aizgājis, — Pūks bēdīgi teica. — Aizgājis citur. Nav mājās. Sasodīts! Vajadzēs apmest kādu ātru Domāšanas Riksi.
Bet vispirms viņš tomēr nolēma ļoti skaļi pieklauvēt, lai tā lieta būtu pavisam droša. Klausīdamies, kā Sivēns neatsaucas, viņš lēkāja augšā lejā, lai mazliet sasildītos. Lēkājot Pūkam gluži nejauši ienāca prātā maza dungā-dziesmiņa, un šī dungā dziesmiņa viņam likās tik laba, ka cerams, tā patiks citiem arī.
Jo vairāk snieg — tidlī-bums —, Jo vairāk tiek — tidlī-bums —, Jo vairāk tiek — tidlī-bums — Mums sniega! Kas to zin gan — tidlī-bums —, Cik ļoti man — tidlī-bums —, Cik ļoti man — tidlī-bums — Salst kājas!
— Nu es zinu gan, ko darīšu, — Sacīja Pūks. — Es iešu tūlīt mājas un paskatīšos, cik pulkstenis. Tad varbūt es aplikšu kaklautu, aiziešu ciemos pie I-ā un nodziedāšu viņam savu dungā-dziesmiņu.
Pūks steidzās atpakaļ uz mājām un bija tik ļoti sadomājies par dungā-dziesmiņu, ko gatavoja ēzelītim I-ā, ka, ieraudzījis Sivēnu sēžam savā vismīkstākajā krēslā, viņš varēja tikai stāvet, kasīt pakausi un nesaprast, kurā mājā viņš īsti atrodas.
— Sveiks, Sivēn, — viņš teica. — Man likās, ka tu nebiji mājas.
— Nē, — atbildēja Sivēns. — Tas esi tu, kas nebija mājās, Pūk.
— Pareizi, — piekrita Pūks. — Viens no mums nebija mājās. Viņš pacēla acis uz pulksteni, kas bija apstājies jau pirms nedēļas, rādot bez piecām minūtēm vienpadsmit.
— Tūlīt būs vienpadsmit, — Pūks laimīgi teica. — Tu esi atnācis pašā laikā, Sivēn. Mēs drusciņ iestiprināsimies, — viņš iebāza galvu skapī, — un tad mēs iesim pie I-ā nodziedāt manu dziesmiņu.
— Kuru dziesmiņu, Pūk?
— To, kuru mēs dziedāsim viņam, — Pūks paskaidroja. Pulkstenis vēl arvien rādīja bez piecām vienpadsmit, kad Pūks ar Sivēnu pēc pusotras stundas devās ceļā. Vējš vairs nepūta, un sniegs, kam bija apnicis griezties riņķī un ķert savu asti, tagad krita vien mierīgi lejā, līdz atradās kāda vieta, kur nosēsties. Reizēm šī vieta bija Pūka deguns, reizēm atkal ne, un drīz Sivēnam ap kaklu uzauga balts, auksts kaklauts — un viņš juta aiz ausīm tādu sniegainību, kādu vēl nekad nebija jutis.
— Pūk, — viņš beidzot nedroši ieminējās, jo negribēja, lai Pūks domātu, ka viņš padodas. — Zini, ko es nupat izdomāju? Kā būtu, ja mēs tagad ietu mājās, labi samēģinātu tavu dziesmiņu un tad pa īstam to nodziedātu rīt vai citu reizi, kad mēs satiksim I-ā?
— Ļoti prātīga doma, — Pūks sacīja. — Bet mums vajadzēs to mēģināt pa ceļam. Nav nekādas nozīmes mēģināt istabā Tikai Āra Dziesmu, kas Noteikti Jādzied Sniegā.
— Tu domā? — Sivēns šaubīgi prasīja.
— Klausies — un tu pats sapratīsi. Tāpēc ka dziesma tā sākas. Jo vairāk snieg, tidlī-bums…
— Tidlī-kas? — jautāja Sivēns.
— Bums! — atbildēja Pūks. — To es tur ieliku, lai labāk dungojas. — Jo vairāk tiek, tidlī-bums, jo vairāk…
— Vai tad tu neteici — snieg?
— Jā, bet tas bija iepriekš.
— Iepriekš tidlī-buma?
— Tas bija pavisam cits tidlī-bums, — sacīja Pūks un pēkšņi pats vairs nesaprata, pie kura tidlī-buma palicis. — Es nodziedāšu visu pēc kārtas, un tad tu redzēsi.
Pūks sāka atkal no gala.
Jo vairāk snieg — tidlī-bums —, Jo vairāk tiek — tidlī-bums —, Jo vairāk tiek — tidlī-bums — Mums sniega! Kas to zin gan — tidlī-bums —, Cik ļoti man — tidlī-bums —, Cik ļoti man — tidlī-bums — Salst kājas!
No jauna un šādā veidā dziesma izklausījās vēl labāk, un, kad Pūks bija beidzis, viņš gaidīja, lai Sivēns iesaucas, ka no visām Āra un Sniegaina Laika Dziesmām, ko viņš jebkad dzirdējis, šī ir visskaistākā. Bet Sivēns, krietni padomājis, pateica pavisam ko citu.
— Pūk, — viņš nopietni sacīja, — kājas nemaz tik briesmīgi nesalst kā ausis.
Pa to laiku viņi jau bija nonākuši pavisam tuvu Drūmajam Kaktam, kur dzīvoja I-ā. Sivēnam aiz ausīm nu bija sakrājusies tik sniegaina sajūta, ka to vairs nemaz nevarēja izturēt, tāpēc viņi nogriezās sīku priedīšu pudurī. Priekšā bija redeļu vārti, un viņi apsēdās uz tiem.

No sniega te varēja patverties, bet no aukstuma ne, un viņi, lai sasildītos, nodziedāja Pūka dziesmu sešas reizes pēc kārtas. Sivēns dungoja tidlī-bums, Pūks visu pārējo, un katras rindas galā viņi vēl uzsita ar sprunguļiem pa vārtu redelēm. Īsā laikā viņi bija tik krietni atsiluši, ka atkal varēja parunāt.
— Es domāju, — teica Pūks. — Un zini, par ko es domāju? Es domāju par I-ā.
— Kas tur ko domāt?
— Nabaga ēzelītim nav kur dzīvot.
— Nav gan, — Sivēns piekrita.
— Tev ir māja, Sivēn, un man ir māja. Mums ir labas mājas. Kristoferam Robinam ir māja, Pūcei, Kengai un Trusītim ir mājas, un pat Trusīša radiem un draugiem ir mājas vai kaut kas tamlīdzīgs, un tikai nabaga ēzelītim nav nekā. Es domāju, ka mums vajag uzcelt viņam māju.
— Tā ir Varena Doma! — iekviecās Sivēns. — Kur mēs būvēsimies?
— Būvēsimies tepat, — sacīja Pūks, — Meža malā, jo te ir aizvējš, un te es izdomāju, ko mums vajag darīt. Mēs nosauksim šo vietu par Pūka Priedītēm un uzcelsim no sprunguļiem Ēzeļmāju Pūka Priedītēs.
— Turpat otrā pusē bija vesela kaudze sprunguļu, — teica Sivēns. — Es redzēju. Milzums sprunguļu. Un visi vienā čupā.
— Paldies, Sivēn, — sacīja Pūks. — Tas, ko tu nupat teici, mums būs tik ļoti Palīdzīgs, ka es nosauktu šo vietu par Pūkunsivēna Priedītēm, ja Pūka Priedītes neskanētu labāk, jo tad vārds ir īsāks un vairāk izklausās pēc mazām priedītēm. Ejam!
Viņi norāpās no vārtiem un gāja uz priežu puduriņa otru pusi pēc sprunguļiem.

Kristofers Robins visu rītu bija pavadījis istabā, ceļodams uz Āfriku un atpakaļ. Viņš tikko bija izkāpis no kuģa un jau saka domāt, kāds laiks varētu būt ārā, kad pie durvīm kāds pieklauvēja, — un kas gan tas bija cits, ja ne ēzelītis I-ā?
— Sveiks, I-ā! — sacīja Kristofers Robins, atvērdams durvis un iznākdams ārā. — Kā tev iet?
— Snieg un snieg, — I-ā drūmi atsaucās.
— Snieg gan.
— Un nejauki auksts.
— Patiešām?
— Jā, — teica I-ā. — Kaut gan toties, — viņš piebilda jau mazliet priecīgāk, — pēdējā laikā nav bijusi neviena zemestrīce.
— Kas noticis, I-ā?
— Nekas, Kristofer Robin. Nekas sevišķs. Tu jau droši vien nebūsi redzējis kādu māju vai vismaz kaut ko mājai līdzīgu…
— Kādu māju?
— Parastu māju.
— Un kas tur dzīvo?
— Es. Tas ir, man likās, ka es tur dzīvoju. Bet izrādās, ka ne. Galu galā — kāpēc lai kaut kādam ēzelim arī būtu māja? Kuram katram jau nepienākas.
— Bet, I-ā, es taču nezināju! Es vienmēr domāju…
— Es arī nezinu, Kristofer Robin, tikai ja snieg, salst un puteņo, par lāstekām un citām nepatikšanām nemaz nerunājot, tad manā kaktā ap trijiem no rīta nav tik karsts, kā daži varbūt iedomājas. Protams, plašuma pietiek. Neteiksim, ka nav kur apgriezties. Svaiga gaisa arī papilnam. Bet, taisnību sakot, — I-ā tagad čukstēja, — cieši starp mums, un nesaki nevienam: tur ir auksts!
— Ak, nabaga I-ā!
— Un tad es nodomāju: citiem būs žēl, ja es nosalšu. Lai arī nevienam no viņiem nav smadzeņu galvā, labi, ja kāda zāģu skaida — un tā pati aiz pārskatīšanās tur nokļuvusi, un domāt viņi nav spējīgi, tad tomēr, ja snigs un puteņos vēl sešas nedēļas, kāds no viņiem var netīšām ieminēties, ka ēzelītim I-ā gan laikam nav sevišķi karsti viņa kaktā, īpaši ap trijiem no rīta. Bet tad būtu jau par vēlu. Un tad viņiem būtu žēl.
— Nabaga I-ā! — iesaucās Kristofers Robins, kuram jau tagad bija ļoti žēl.
— Uz tevi tas neattiecas, Kristofer Robin. Tu neesi tāds. Bet, lai nevienam nebūtu jāraud, es uzcēlu māju savā mežiņā.
— Ko tu saki? Brīnišķīgi!
— Būs vēl brīnišķīgāk! — I-ā sāpīgi teica. — Šorīt, kad es gāju laukā, man bija māja. Kad es pārnācu, man mājas vairs nebija. Un kas par to?… Ļoti dabīgi. Kaut kāda ēzeļa māja… Viss skaidrs. Es jau tikai tāpat vien ieminējos…
Toties Kristofers Robins nu vairs netērēja laiku nekādai minēšanai. Viņš ieskrēja savā mājā un, cik vien ātri varēdams, iegrūda kājas gumijas zābakos, apvilka lietusmēteli un uzsvieda galvā cepuri.
— Tūlīt mēs noskaidrosim, kas tur noticis, — viņš ģērbdamies izkliedza pa logu.
— Reizēm, — teica I-ā, — kad ļaudis ir pievākuši cita māju, paliek pāri viens otrs sprungulis, kas viņiem nav bijis vajadzīgs, un viņi pat ir priecīgi, ja mājas saimnieks to sprunguli paņem atpakaļ. Nu, tu jau pats sapratīsi, ko es ar to gribēju sacīt. Es domāju, ja mēs tagad pasteigtos…
— Ejam! — uzsauca Kristofers Robins. Viņi teciņus vien devās ceļā un pēc īsa brīža nonāca klajuma stūrī pie priežu puduriņa, kur vairs nebija ēzelīša mājas.
— Šeit! —sacīja I-ā. — Ne sprunguļa galiņa nav atstājuši. Protams, man te ir palicis viss sniegs, ar ko es varu darīt, ko vien gribu. Nav ko žēloties.
Bet Kristofers Robins neklausījās ēzelīša vaimanās, viņš klausījās tālākās skaņās.
— Tu dzirdi? — Kristofers Robins jautāja.
— Kas tur ir? Kāds smejas?
— Klausies!
Viņi abi klausījās un dzirdēja dobju, resnu balsi dziedam par sniegu, kas, jo vairāk snieg, ja vairāk tiek, un sīku, smalku balstiņu, kas tidlībumsojās resnajai pa vidu.
— Tas ir Pūks! — priecīgi teica Kristofers Robins.
— Iespējams, — drūmi norūca I-ā.
— Un Sivēns! — vēl priecīgāk iesaucās Kristofers Robins.
— Ļoti var būt, — vēl drūmāk piekrita I-ā. — Pašlaik mums gan labāk derētu kāds asinssuns pēdu dzīšanai.
Dziesmas vārdi pēkšņi mainījās.
— Ir pabeigts NAMS! — gavilēja rupjā balss.
— Tidlī-bums! — nokviecās smalkā balstiņa.
— Cik varens NAMS!
— Tidlī-bums!
— Kaut tas būtu MANS!
— Tidlī-bums!
— Pūk! — iekliedzās Kristofers Robins. Dziedātāji uz vārtiem pēkšņi apklusa.
— Tas ir Kristofers Robins! — jūsmīgi nodvesās Pūks.
— Viņš ir tajā pusē, no kuras mēs nesām sprunguļus, — teica Sivēns.
— Ejam! — sacīja Pūks.
Viņi nokāpa no vārtiem un skrēja apkārt priedītēm. Pūks aiz priekiem elsa vien.
— Skaties, I-ā arī ir te! — iesaucās Pūks, kad bija apmīļojis Kristoferu Robinu. Viņš iegrūda dunku Sivēnam, un Sivēns iegrūda dunku viņam, un abi klusībā nodomāja, cik jauku pārsteigumu sagādājuši ēzelītim.
— Sveiks, I-ā!
— Sveiks tu arī, Lāci Pūk, un pa Ceturtdienām divreiz, — ēzelītis drūmi atbildēja.
Pirms Pūks paguva apvaicāties, kāpēc pa ceturtdienām divreiz, Kristofers Robins jau sāka Nozudušās Mājas Bēdu Stāstu. Pūks ar Sivēnu klausījās, un viņu acis pletās arvien platākas.
— Kur, jūs teicāt, šī māja stāvēja? —Pūks jautajā.
— Taisni te, — atbildēja I-ā.
— Celta no sprunguļiem?
— Jā.
— Ak! — iekunkstējās Sivēns.
— Ko? — I-ā jautāja.
— Es tikai teicu: ak! — Sivēns nervozi atcirta. Un, lai izliktos pavisam nevainīgs, viņš nodungoja dažus Tidlībumus, kas gan izklausījās drīzāk pēc: ak-ko-nu-lai-mēs-tagad-darām?…
— Vai tu esi pārliecināts, ka tā bija māja, — bažīgi apprasījās Pūks. — Es gribēju teikt, vai tu esi pārliecināts, ka māja bija tieši te?
— Nu, protams, ka esmu, —sacīja ēzelītis. Tad viņš pie sevis nomurmināja: — Patiešam, ko var gaidīt no tādiem, kam tikai zāģu skaidas galvā…
— Kas noticis, Pūk? Tu izskaties tik savāds, — jautāja Kristofers Robins.
— Nemaz, — teica Pūks. — Patiesību sakot, — viņš stomījās. — Nu, pareizāk sakot… redziet… tā ir ļoti līdzīga… — Pūks apklusa, nojauzdams, ka viņa paskaidrojums nav īsti sakarīgs, un atkal iegrūda elkoni Sivēnam sānā.
— Ļoti līdzīga šai, — Sivēns steidzīgi nokvieca. — Tikai daudz siltāka, viņš piebilda, krietnu brīdi padomājis.
— Kas ir siltāka?
— Meža otrā puse, kur stāv ēzelīša māja.
— Mana māja? —brīnījās I-ā. —Mana māja bija šeit.
— Nē, —Sivēns jau pavisam noteikti atbildēja. —Otrā pusē.
— Jo tur ir siltāks aizvējš, — apstiprināja Pūks.
— It kā es nezinātu labāk!
— Nāc un paskaties pats, — sacīja Sivēns un gāja pa priekšu, ceļu radīdams.
— Divas mājas te nekādi nevar būt, — teica Pūks. — Vismaz ne tik tuvu blakus.
Viņi apgāja apkārt priedītēm. Tur nu stāvēja ēzelīša māja un izskatījās tik mājīga, cik mājīga vien māja var būt.
— Re, kur ir! — sacīja Sivēns.
— Un no iekšpuses tikpat glīta kā no ārpuses, — Pūks lepni piebilda.
I-ā iegāja iekšā un iznāca atkal ārā.
— Taisni brīnums, — viņš teica, — tā ir mana māja, bet tomēr es to uzbūvēju tur, kur pirmīt sacīju, droši vien to te atpūtis vējš. Vējš ir pūtis māju pāri priedēm nopūtis to atkal lejā, un mājai nekas nav noticis. Bet vieta patiešām ir labāka.
— Daudz labāka, — vienbalsīgi apstiprināja Pūks un Sivēns.
— Tas lieku reizi pierāda, ko var panākt, ja vien drusciņ piestrādā, I-ā pamācoši teica. — Redzi, Pūk? Redzi, Sivēn? Mazliet smadzeņu galva un labu tiesu Centīga Darba. Paskatieties un iegaumējiet! Tā vajag būvēt mājas! — ēzelītis lepni nobeidza.
Atstājis ēzelīti viņa jaunajā mājā, Kristofers Robins ar saviem draugiem Pūku un Sivēnu devās ieturēt pusdienas, un pa ceļam viņi pastāstīja, kādu Drausmīgu Kļūdu izdarījuši. Un, kad viņi bija atelsušies no lieliem smiekliem, tad visi kopa dziedāja Āra Dziesmu Sniegainam Laikam, kamēr nonāca līdz Kristofera Robina mājai. Sivēns, nebūdams gluži drošs par savu balsi, gan kvieca tikai kārtējos Tidlī-bumus.
«Tas, protams, izklausās viegli,» pie sevis nodomāja Sivēns, «bet ne jau katrs to var izdziedāt.»

VINNIJS PŪKS
iepazīšanās, 1.nodaļa, 2.nodaļa, 3.nodaļa, 4.nodaļa, 5.nodaļa, 6.nodaļa, 7.nodaļa, 8.nodaļa, 9.nodaļa, 10.nodaļa

JAUNĀ MĀJA PŪKA PRIEDĪTĒS
atpazīšanās, 1.nodaļa, 2.nodaļa, 3.nodaļa, 4.nodaļa, 5.nodaļa, 6.nodaļa, 7.nodaļa, 8.nodaļa, 9.nodaļa, 10.nodaļa





uzsauc kafiju


Ja citātu kartotēkā pavadītais laiks Tev šķita noderīgs un vēlies pateikt paldies, uzsauc kafiju ar sms palīdzību.

Nosūti sms ar tekstu
tikai
uz numuru
144

(visi operatori)
maksa par sms = 1€


autorizēties/reģistrēties

atjaunot paroli


jaunākie komentāri

Jānis Augustāns:

"Baigi labais dzejolis"


Elita:

"Paldies!"