tikainesakinevienam.lv

Velniņi – 6.nodaļa


Velniņi – 6.nodaļa

Otrā rītā viss pils pagalms nodimdēja, burvim ar saviem pavadoņiem tajā iejājot. Drīzi pēc tam visi pils ļaudis ieradās pils lielajā istabā un princese nosēdās goda krēslā, pavēlēdama, lai svešo princi vedot iekšā.

Burvis ienāca un nostājās, smalki palocīdamies, ar saviem pavadoņiem princeses priekšā.

«Kas par skaistu un smalku princi!» pils ļaudis viens otram čukstēja ausī. Bet princese atlieca galvu atpakaļ un piedūra to pie naglas.

«Fui!» viņa tad piepeši iesaucās. «Kas tad tie jau atkal par nelabiem jokiem! Manā priekšā stāv neglītākais burvis, ko savā mūžā esmu redzējuse, un viņa pavadoņi ir veci slotu kāti ar kāpostu galvenēm galā. Dzenat viņus laukā!» Un, dusmu pārņemta, viņa ar zelta ābolu, kas tai bij rokā, burvim laida pa galvu un izsita viņam aci.

Burvis iekliedzās aiz sāpēm un dusmām, un, redzēdams sevi no velniņiem tik neganti pieviltu, tas apņēmās tiem uz pēdām atriebties un viņus pie velna apsūdzēt. Viņš paspēra ar kāju uz grīdas, nogrima zemē un aizbrauca taisni uz elli, atstādams princeses priekšā krustām šķērsām sakritušos slotu kātus.

Velns bija ļoti pikts, izdzirzdams, ka divi velniņi izsprukuši no elles un daudz nedarbu padarījuši. Viņš vaicāja burvim, kādēļ šis bēgļus nesaņēmis cieti un neatvedis uz elli atpakaļ.

«Gribēju jau nu gan,» burvis meloja, «bet viņi man paspruka.»

«Es jau sen domāju, ka tu priekš pasaules esi par vecu,» velns saskaities sacīja. «Bet nu kā vienacis tu vairs nekam nederi. Tava gaita ir galā. Tev jāpaliek ellē!» To teicis, viņš burvim iespēra ar kāju pa to miesas daļu, uz kuras pie maziem bērniem bērzu žagari labprāt danco, un, devās pa īsāko ceļu uz pasauli, lai savus bērnus sagūstītu un vestu uz elli atpakaļ.

Mūsu nerātņi pa tam bij atstājuši pili un iemukuši mežiņā, kas blakus pils dārzam zaļoja. Sākumā viņi gan par pievilto burvi lieliski bija priecājušies, bet nu tiem uznāca bailes. Burvis bija nobraucis ellē, un tagad jau velns varbūt visus viņu grēkus zināja! Kā nu izbēgt droši gaidāmam sodam, kur paslēpties no velna dusmām, ko darīt, lai tas neuzietu viņu pēdas un neaizvestu viņus atpakaļ uz elli, kura tiem nemaz vairs nepatika? Ak – velns pats ne caur kādu burvestību nebija maldināms, drīzi drīzi tas būs klāt, un tad bēgļiem sāksies nedienas! «Man gluži tā ir, it kā mūsu vecāsmātes ugunīgo trijžuburnīcu jau sajustu sev uz muguras lēkājam,» pirmais velniņš pabēdīgi runāja.

«Jā, man arī jau mugura karsin karst,» otrais atbildēja, un tad abi ielēca garām tekošā upītē atdzesēties.

Upīte bija strauja, un, ar bailīgām domām kaudamies, brālīgi saķērušies, velniņi no ūdeņa ļāvās nesties tāļāk un tāļāk un nemaz nepamanīja, ka tie tuvojas vecai sievai, kas upītes malā sēdēja un kaut ko likās gaidām.

Kad velniņi sievai pēdīgi bija tik tuvu, ka tā tos varēja sasniegt, viņa izstiepa roku un izcēla ātri abus no upītes, un ielika tos priekšautā.

«Veries, veries: divi,» viņa pie sevis norunāja un steidzās tad uz pirti, kas tuvumā kūpēja un kuru tā priekš kādas lielmātes bij izkurinājuse.

«Ko tu tik ilgi ārā darīji?» lielmāte vaicāja, kad sieva bij iegājuse pirtī. «Te dvanumā uz lāvas guļot, esmu gluži saslimuse.»

«Nekas, nekas, lielmāmiņ,» vecene mierināja. «Silts ar sildīšanu, labs ar gaidīšanu. Jūs gribējāt, lai jums saķerot mantinieku, bet, ko domājiet, laimējās saķert divus. Ir nu gan drusku tādi melnīgsnēji, bet ļoti ņipri. Pag, es tos nomazgāšu drusku baltākus.»

Vecene pataisīja ūdeni, iemezdama tajā dažādas zālītes, kuras starp savām dziesmu grāmatas lapām bija kaltējuse, un pārvilkdama pār to dažādas noslēpumainas zīmes. Tad tā velniņus iebāza ūdenī. Tētīt žēlīgais, kā viņi tajā sāka brēkt! Jo ūdens no zālītēm un vecenes noslēpumainām zīmēm bija tapis savādi stiprs un dedzināja viņus tāpat kā elles uguns pazudinātu dvēseli. Viņi pilnīgi apjuka un tapa tik nespēcīgi kā jaunpiedzimuši bērni.

Tak vecene neklausījās brēkšanā, bet nomazgāja vienu un otru jo krietni. Un redzi, viņi tiešām tapa uz pusi baltāki, nekā bijuši. Sieva tos nu satina smalkās drēbītēs un devās tad kopā ar lielmāti uz muižu. Velniņus nesa vecene, jo lielmāte, kā jau mēs zinām, pirtī drusku bija saslimuse.

Izdzirdis, ka vecenei divi kundziņi klēpī, lielskungs aiz prieka nezināja, ko darīt, lika savus četrus staltākos zirgus aizjūgt karietē un braukt šūpuļa kārtei pakaļ, jo tā vēl nebij atvesta. Pa tam vecene velniņiem uztaisīja šūpuli. Ielika tajā guļamo spilventiņu un pielika tam klāt no savām zālītēm; ielika galvas spilventiņus un darīja tāpat; ieklāja paladziņu un darīja tāpat; uzklāja zīda sedziņu un darīja tāpat. Pēdīgi, kad kārts bij atvesta, šūpulis piekārts un velniņi tajā ieguldīti, viņa ap to apņēma šķidru staipeknīti, kuru lielmāte ar maziem eņģelīšiem bij izrakstījuse, un aizvilka turklāt vēl labajā un kreisajā pusē, kājgalā un galvgalā daudz zīmju priekšā pret lietuvēniem, jautriem gariem un velniem.

1.nodaļa, 2.nodaļa, 3.nodaļa, 4.nodaļa, 5.nodaļa, 6.nodaļa, 7.nodaļa





uzsauc kafiju


Ja citātu kartotēkā pavadītais laiks Tev šķita noderīgs un vēlies pateikt paldies, uzsauc kafiju ar sms palīdzību.

Nosūti sms ar tekstu
tikai
uz numuru
144

(visi operatori)
maksa par sms = 1€


autorizēties/reģistrēties

atjaunot paroli


jaunākie komentāri

Jānis Augustāns:

"Baigi labais dzejolis"


Elita:

"Paldies!"