tikainesakinevienam.lv

Velniņi – 3.nodaļa


Velniņi – 3.nodaļa

Saimnieks, kas pa tām starpām no sava sajukuma pilnīgi bija atjēdzies un nupat jau taisījās iet uz istabu, izskrēja no kūts un paķēra, ieraudzījis divus cilvēkus bēgam, pie durvīm pieslieto nūju un sāka burlakām dzīties pakaļ. Šie, nu vairs nezinādami, kur dēties, devās savā nesamaņā uz riju, rijai garām, uz tiltiņa virsū un – – tāļāk tie netika. Jo sviests, ko tie bija noturējuši par iedzeltainu koku, bija mīksts, un viņi tajā samuka līdz gurniem. Kamēr nu burlakas nopūlējās no dārgās Dieva dāvanas tikt laukā, tamēr arī saimnieks piesteidzās ar nūju klāt un palīdzēja vienam un otram, cik jau nu viņam spēka bija kaulos. Pēdīgi burlakas taču izrāpās grāvja otrā malā laukā un aizšmauca projām, saimniekam ne paldies nepateikuši.

Šis smiedamies viņiem ar nūju nokratīja pakaļ.

«Tātad jūs bijāt tie nebēdnieki, kas mani uz kūti aiznesa,» viņš norunāja. «Nu, otrreiz jums tādi joki vairs nenāks prātā. Tos es jums izdzinu… Bet raugies, ko tad viņi te pametuši? Svārkus – un gluži nodarvotus. Būs laikam arī ap manu darvas mucu blēņojušies!»

Saimnieks ar nūju svārkus bija pacēlis uz augšu un nosvieda tos tagad atkal grāvmalā. Krītot svārku kulē kaut kas ieskanējās.

«Tur jau tā kā nauda noskanēja,» saimnieks runāja, pieliecās un izvilka no svārku kules smagu maku. «Skaties, skaties, kas par godīgiem blēžiem. Tie savus nedarbus tūliņ arī aizmaksā.»
Saimnieks attaisīja maku un atrada, ka tas bija pilns ar zelta naudu. Priecīgi viņš maku iebāza kulē un steidzās uz istabu pastāstīt sievai, kāda laime tam nupat gadījusēs.

Tikko sieva izdzirda vīra balsi, tā visā galvā sāka kliegt un nemitējās agrāk, kamēr nebij uztaisīta uguns, vērsis aizvests atpakaļ uz kūti un visi kakti pamatīgi izmeklēti. Tikai tad vien vēl viņa klausījās vīra izskaidrojumā, ka istabā neesot bijuši nedz burlakas, nedz spoki, bet tikai divi gluži nevainīgi cilvēki, kas pa māju iztaisījuši dažādus jokus un tad par tiem bargi samaksājuši un aizgājuši. Viņš rādīja sievai naudu, iecēla atkal logu, un tad abi devās pie miera un gulēja maigi līdz rīta gaismai.
Dienā saimnieks smiedamies stājās pie sabojātā sviesta nokopšanas un saimniece dziedādama mazgāja un berza sadarvotos spaiņus. Bet velniņiem, kuriem naktī par burlaku ķezām bija bijis lielu lielais prieks, tagad par saimnieku līksmību bija lielu lielās errastības. Dievbijīgajam saimniekam tie bija gribējuši kaitēt, un nu tas caur viņiem bija ticis izglābts no nāves un dabūjis daudz naudas. Tā tas nedrīkstēja palikt. Velniņiem nu kaut kas bija jāizdomā, caur ko saimnieks dabūtu galu. Visu dienu tie nekur negāja, tikai uz salmu kaudzes vien gulēja, gozējās saulē un domāja. Beidzot vakarā katrs savu nedarbu bij izdomājis.
«Es apburšu saimnieka zirgu, lai tas ikkatru nosviež, kas viņam kāpj mugurā,» pirmais sacīja. «Es dzirdēju, šonakt esot saimnieka reize jāt pieguļā, tātad viņš varbūt vēl šonakt, no zirga krizdams, nolauzīs kaklu.»
«Un es apburšu šīs mājas aku,» otris sacīja. «Ikkatrs, kas pie tās ies pēc ūdens, iekritīs un noslīks.»

Un velniņi izdarīja, ko bij apņēmušies, un apbūra zirgu un aku, un tad noslēpās.

Bet saimnieks, aiz priekiem, ka ticis par bagātu vīru, nejāja vairs pieguļā, bet lika zirgiem sēku ielikt silē. Tāpat arī vakarā vairs neviens negāja uz aku, jo ūdens jau dienā bij ticis pienests.

Kad nu, ilgu laiku nogaidījušies, velniņi redzēja, ka saimnieks nenāca un visa māja apgūlās, tie saīguši arī gribēja doties pie miera un ķēķa krāsnī pārgulēt pa nakti. Te piepeši viņi ieraudzīja vīru pa vārtiem ienākam pagalmā. Viņi to tūliņ pazina, tas bija viens no izgājušās nakts burlakām.

«Tas nāk atkal uz saimnieku, tagad viņš to nodurs,» velniņi runāja savā starpā un atplēta acis jo plaši, lai jel visu skaidri redzētu, kas nu notiks.

Bet burlaka negāja vis uz istabu, bet ielīda stallī, jo tas gribēja zagt saimnieka zirgu. Otrs burlaka stāvēja aiz vārtiem netāļu no akas un gaidīja. Viņš nedrīkstēja tuvāk nākt, jo tam bija jātur zirgs, ko abi šonakt jau bija nozaguši.

Drīzi pirmais burlaka iznāca ar zirgu no staļļa ārā un uzlēca tam mugurā. Bet, tikko tas bija noticis, kad zirgs sāka spārdīties, slieties stāvu un kā traks pa pagalmu kūvēt. Gan burlaka viņu lūkoja valdīt, gan tas viņu labināja – par velti, zirgs agrāk nerima, kamēr savu jājēju nebija nosviedis.

Bet krizdams burlaka nolauza kaklu.

Aiz vārtiem otrs burlaka gaidīja, gaidīja, piekusa pēdīgi stāvēdams un atsēdās uz dēļu apsistās akas malas. Zirgs, pamanījis ūdeni, sāka pēc tā ošņāt un snaicīties.

«Vai gribi dzert?» burlaka runāja. «Paga, pasmelšu tev.»

Viņš paņēma kāsi un spaini, kas turpat akas malā bija, un ielaida spainī ūdeni. Bet, to pilnu atkal uz augšu velkot, viņam kāja paslīdēja, tas iegāzās uz galvas akā un noslīka.

Nu abi burlakas bija beigti.

«Tādi muļķi!» velniņi bārās. «Saimnieku tie nevīžoja nokaut, bet paši mācēja dabūt galu!… Nu, nekas, papam par viņiem būs prieks.»

Viņi ielīda ķēķa krāsni un gulēja tur karstās pirkstīs, kamēr rītā saimniece nāca un viņiem aizkūra uguni priekšā. Līdz ar dūmiem velniņi uzskrēja pa skursteni gaisā un nosēdās uz jumta, aiz jumta gala āžiem slēpdamies, lai no turienes noskatītos, ko saimnieks darīs.

Ieraudzījis beigto burlaku un vaļēju zirgu pagalmā, šis tūliņ noprata, kāds viesis tur zemē gulēja, saņēma mierīgi zirgu un gribēja to vest stallī. Bet zirgs sāka šņākt un krākt, kāpās atpakaļ, slējās stāvu un izturējās kā jau daždien apburts lops.

«Ahā,» saimnieks sacīja. «Es manu, kas ar tevi noticis. Šis vīrs tevi apbūris.» Viņš pasniedzās pie staļļa durvju augšas stenderes, satvēra tur iesprausto sērmūkļa nūju ar trejdeviņiem krustiem un pārlaida to trīs reizes zirgam pa muguru. Acumirklī zirgs stājās trakot, un saimnieks to ieveda stallī. Apbūrums bija zudis.

«Nu, draugs, nāk tava rinda,» saimnieks runāja uz mironi, pārlika to pār pleciem un nesa viņu par vārtiem projām, gribēdams to kaut kur sētmalē aprakt. Bet te viņš pie akas ieraudzīja svešu zirgu un, piegājis tuvāk, akā cilvēka kājas.

«Tātad esat divi bijuši,» saimnieks runāja tāļāk. «Laikam draugi un biedri, un mani vakarnakts jokupēteri! Nu, guliet tad arī nešķirti vienu vietu!» Un viņš iemeta mironi akā, pasauca puisi, un abi aizmeta aku cieti. Bet zirgu saimnieks paņēma un ieveda to smiedamies stallī.

1.nodaļa, 2.nodaļa, 3.nodaļa, 4.nodaļa, 5.nodaļa, 6.nodaļa, 7.nodaļa





uzsauc kafiju


Ja citātu kartotēkā pavadītais laiks Tev šķita noderīgs un vēlies pateikt paldies, uzsauc kafiju ar sms palīdzību.

Nosūti sms ar tekstu
tikai
uz numuru
144

(visi operatori)
maksa par sms = 1€


autorizēties/reģistrēties

atjaunot paroli


jaunākie komentāri

Jānis Augustāns:

"Baigi labais dzejolis"


Elita:

"Paldies!"