tikainesakinevienam.lv

Velniņi – 1.nodaļa


Velniņi – 1.nodaļa

Reiz divi velniņi, kas katru dienu netāļu no elles vārtiem uz ugunīgas pļavas savu brīvo laiku ar visādām nerātnībām pavadīja un jau dažu labu reizi bija mēģinājuši uz kādu acumirkli izsprukt no elles laukā, pamanīja, ka vārtu sargs iesnaudies. Tūļiņ arī viņos radās vecā vēlēšanās – paraudzīties, kāda tā pasaule izskatījās, kas tur aiz vārtiem bija un par kuru velna māte tiem tik daudz bija stāstījuse. Viņi tādēļ pieskrēja pie vārtiem, un, tā kā tie atslēgas nevarēja sasniegt, tad viens uzkāpa uz otra pleciem un atslēdza tādā kārtā vārtus vaļā. Visus spēkus saņemdami, velniņi nu lēnām tos drusciņ pavēra un izspraucās laukā. Aizkrizdami atkal cieti, vārti gan pataisīja diezgan lielu troksni, no kura sargs uzmodās, bet, tā kā viņš nekā sevišķa nepamanīja, tad domāja, ka troksni tikai sapni vien esot dzirdējis.

Bet pa garo, tumšo alu, kura savieno elli ar pasauli, abi velniņi devās uz priekšu, ko tik viņu veiklās kājas nesa, un nemitējās skriet arī tad vēl, kad tie jau no alas bij ārā un Dieva jaukā saule viņu tikai ar tumsu un elles uguni apraduša acis apžilbināja. Pēdīgi viņi noguruši pakrita ēnainā pakalnē, palika tur guļam un atpūtās. Pa tam viņu acis aprada ar gaismu, un tie sāka skatīties apkārt un apbrīnot pasaules košumu. Ai, cik te viss bija pavisam savādāki un daudz daudz jaukāki nekā ellē! Tur debesu vietā bija melna velve, un liela, dzeltaina, mūžīgi gara čūska staipījās pie tās un vēma uguni, kuras spīdums elli šausmīgi apgaismoja. Še debesim bija tik mīlīga krāsa, ka velniņiem no tām nemaz negribējās novērst acu un čūskas vietā bija tāds spožums, ka tajā nemaz nevarēja skatīties. Un zilgansarkano liesmu vietā, pa kurām tie bija paraduši staigāt, bija zaļa, mīksta zāle, un tu tāļāk pļavā mirdzēja un locījās visvisādas puķes, it kā gribētu uzsaukt skatītājiem: «Nāc plūc mūs un kavējies ar mums!»

Un abi velniņi, kuriem jau sen bija apnicis ar uguni vien kavēties, piecēlās, ietecēja pļavā, plūca jaukās puķes un apmētājās ar tām, skrēja tauriņiem pakaļ un izrāva tiem spārnus – jo viņi jau bija nerātni velniņi un nezināja, ka tā nav jādara, – klausījās putnu dziesmās, un devās tiem pakaļ uz mežu. Mežā tie redzēja vāverītes veikli pa kokiem lēkājam, un tas viņiem tā patika, ka tie lūdza, lai tās šos ņemot par biedriem. Vāverītes bija ar mieru, un nu visi lakstīja pa koku kokiem, pa zaru zariem un priecājās tā līdz saules rietēšanai. Tad vāverītes ēda vakariņās ciekuru sēklas un gāja gulēt. Palīduši zem biezas egles, arī velniņi gribēja atdusēties. Bet tie nevarēja aizmigt. Viņi bij apraduši ar elles karstumu, un nu tiem sāka mesties salti. Kad pēdīgi vēl uz viņu plikajām miesām sāka nopilēt pa vēsam rasas pilienam, tad tie vairs nevarēja izturēt, piecēlās un lūdza vāverītēm, lai šiem par nakti aizdodot kādu kažoku. Bet vāverītes atbildēja, šās esot ieradušas gulēt katra savā kažokā un tādēļ nevarot dot. Nu velniņiem nekas cits neatlika kā atstāt mežu. Tie gāja un skrēja, un beidzot atdūrās kādās zemnieku mājās. Tā kā še jau visi sen bija nogājuši pie miera, tad velniņi sev še netraucēti varēja izmeklēt siltāko guļas vietu.

«Rijas krāsnī būs vissiltāk,» viņi runāja un devās uz riju, jo muļķīši nezināja, ka zemnieki riju krāsnis mēdz kurināt tikai rudeni un ziemā.

Iekāpuši bedrē, kura pēc veclaiku paraduma bija ļoti dziļa, tie atrada krāsni ne tikai vien vēsu kā pagrabu, bet turklāt arī vēl pilnu ar spaiņiem, kuros bija saimnieka sviests. Jo tādēļ, ka mājām nebija pagraba, saimniece sviestu, no siltuma glābdama, bija salikuse rijas krāsnī.

Abi velniņi tapa ļoti pikti, ka savās cerībās tā bija vīlušies.

«Paps saka,» tā pirmais runāja, «šis saimnieks esot ļoti gudrs. Bet kādēļ tad viņš taisījis krāsni, kad to nekurina, un kādēļ to piebāzis ar sviestu? Pie mums neviena krāsns nestāv salta, paps arī ar sviestu nevienas neliek kurināt.»

Proti, velns ellē mātei par šo saimnieku bija stāstījis, ka tas esot liels gudrinieks un ļoti dievbijīgs un ka viņa dvēselei nekādi nevarot piekļūt. To abi velniņi bija dzirdējuši un tādēļ zināja par saimnieku runāt.

«Padarīsim viņam kādu skādi,» otrs sacīja. «Varbūt mums caur to laimēsies, kas papam nav izdevies. Tepat pie rijas redzēju grāvi ar tiltiņu. Nojauksim to un sanesīsim tā vietā šito sviestu. Nakts vēsa, kustēšanās sildīs, un rītā mums par saimnieka dusmām būs lielu lielais prieks.»

«Darīsim tā,» pirmais atbildēja, un nu abi ātri nojauca tiltiņu, iznesa sviestu no rijas un sakratīja, un sakrāva to grāvī. Kad nedarbs bija pabeigts un velniņi priecīgi par to pa rijas priekšu sāka lēkāt, viņi tur uzgāja mucu, pilnu ar darvu, ko saimnieks Jāņa vakaram bija tecinājis.

«Kā būtu, kad mēs spaiņus pielietum ar darvu un tos atkal sabāztu krāsnī atpakaļ?» otrais velniņš, lielākais nebēdnieks, runāja no jauna. «Saimnieka skāde un dusmas caur to taptu vēl lielākas un mūsu prieki arīdzan.»

Un viņi darvu salēja spaiņos un salika tos atkal glīti un godīgi rijas krāsnī.

Bet šis nedarbs nerātņiem tā patika, ka tie nosprieda izdarīt vēl kādu stiķi. Tie saķēra veselu baru sikspārņu, kas ap ēkām skraidīja, salasīja aiz rijas zālē spīdošos jāņa tārpiņus un piesēja sikspārņiem ar zirnekļu tīklu diegiem pie katras auss vienu tārpiņu. Tad tie sikspārņus ielaida klētī, pa kuru šie sāka lidot kā putni ar ugunīgām acīm.

1.nodaļa, 2.nodaļa, 3.nodaļa, 4.nodaļa, 5.nodaļa, 6.nodaļa, 7.nodaļa





uzsauc kafiju


Ja citātu kartotēkā pavadītais laiks Tev šķita noderīgs un vēlies pateikt paldies, uzsauc kafiju ar sms palīdzību.

Nosūti sms ar tekstu
tikai
uz numuru
144

(visi operatori)
maksa par sms = 1€


autorizēties/reģistrēties

atjaunot paroli


jaunākie komentāri

Jānis Augustāns:

"Baigi labais dzejolis"


Elita:

"Paldies!"