TikaiNesakiNevienam.lv


Zenta Mauriņa




Zenta Mauriņa par nāvi

Nevienu cilvēku nedrīkstētu bezjēdzīgi iedzīt nāvē.



Zenta Mauriņa par sāpēm

Visasākās sāpes jūt nevis tas, kam nav ko dot, bet tas, kas savu sirdi paņēmis rokā, iziet laužu drūzmā un neviena roka neizstiepjas viņa dāvanai pretī.



Zenta Mauriņa par uzdrīkstēšanos

Uzdrīkstēties ir skaisti.



Zenta Mauriņa par dzīvi un asarām

Nakts bija satumsusi. Priežu zaros uzziedēja zvaigznes. Viens otrs zvaigžņu zieds raisījās no sava kāta un krita uz zemi, bet, kur tas palika, neviens nezināja, tāpat kā nezina, kur paliek cilvēku raudātās asaras.



Zenta Mauriņa par dzīvi

Zūd un aiziet, zūd un aiziet, tarkšķēja vilciena riteņi. Bija, runāja, glāstīja un pazuda. Dzīves ceļojuma stacijās tas, kas dvēselē nav analfabēts, var lasīt: Meklēšana – Gaidīšana – Tikšanās – Šķiršanās – Atkalredzēšanās – Šķiršanās – un tad? Reizēm kādu ceļa gabalu jābrauc ar visai netīkamiem braucējiem, kurus izsviest nav atļauts, bet jaukākie braucēji izkāpj pārāk ātri. Viens izkāpj vienā stacijā, otrs citā, tikai pēdējā visiem kopīga, bet par šo pēdējo staciju nerunā, jo kā lai runā par to, ko nepazīst un nesaprot? Melna migla aizklāj pēdējās stacijas uzrakstu.





atbalstīt projektu




mēneša jubilāri