Bet bagāts ir nevis tas, kam daudz pieder, bet tas, kam nekā nevajag.

Nāve ir nepieciešama, bez nāves dzīvība būtu neiespējama. Lai rastos vieta jauniem dīgļiem, jaunām atvasēm, vecam celmam ir jāsatrūd.

Pasaules skaitums no izmisuma un vientulības glābj tikai tad, ja cilvēkam ir spēks kaut mirkli atraisīties no sava Es, aizmirst savas iekāres un godkāres, savus sirdsēstus un sirdsdedzi. Un ja kāds līdzīgi Skalbes tēliem spēj tapt par lietu tīro spoguli, tad šīs pasaules ļaunumam pār viņu nav varas. Ne jau vienmēr ir vajadzīgas princeses, lai izraisītu apbrīnu, lai apstātos un skatītos. Kam dvēseke jūtīga, tam arī saules stars ir skaists.

Stipro no vājā atšķir spēja dot to, ko pats velti ilgojies saņemt. Nevis sakrātā manta liecina par bagātību, bet spēja sakrāto izdāvināt.

Jo vairāk mēs steidzamies, jo mazāk mums laika. Kā diriģējot simfoniju, – vissvarīgākais ieturēt pareizo tempu, tā tas arī katra cilvēka dzīvē. Ir arī jāiemācās – un man pašai tas bijis visgrūtāk – pacietīgi gaidīt.

Un bērzu zars, mani apskaudams, teica: tava vientulība ir izdomāta. Tu esi vientuļa tādēļ, ka esi zaudējusi ticību. Bez ticības dzīvot nevar…

Tik tici, un tu dzīvosi, kas šaubās, aizies bojā.

Neremdināmas bija manas dzīves alkas. Jā, kas tad bija dzīve? Nepielipt lietām, lidot pāri tām, kalnā kāpšana bez mitas līdz atveras plaši apvāršņi.

Brīvības koks aug tikai tur, kur visi – arī uzvarētie – atgūst savas cilvēciskās tiesības.

Minēšu vēl līdzekli, kas vienādi glābj no grūtsirdības kā ikdienišķo, tā arī izcilo cilvēku. Un tas ir darbs.

Vislielākās sāpes cilvēkam uzliek nevis Dievs vai liktenis, nevis slimība vai nabadzība, bet vislielākās sāpes cilvēks izdara cilvēkam. Šīs sāpju jūras neviens nav pratis izsmelt, un arī vārdu tām vēl neviens nav devis. Šai sāpju jūrā reizēm noslīkst spēcīgi peldētāji, pazūd neziņas dzīlē un neatgriežas vairs darba krastā. Cilvēks ilgojas pēc cilvēka tuvuma, bet, jo tuvāk cilvēks pieiet cilvēkam, jo vairāk viņš to spēj sāpināt. Divcilvēku tuvums ir skurbīgi smaržīga, noslēpumaina puķe ar lieliem, indīgiem ērkšķiem, un laikam nevienam vēl nav izdevies šo puķi noplūkt, neievainojot roku.

Varbūt cilvēks vispār tikai tik ilgi dzīvo, kamēr spēj sajust prieku.

Cilvēks par sevi nav nekas, – viņš aug tikai attieksmē pret līdzcilvēku. Neviens nav Es. Katrs ir Mēs. Tu un Es. Raidītājs un uztvērējs.

Draugs nav laba grāmata, ko kurā katrā laikā arī nemazgātām rokām var noņemt no plaukta, lai bagātinātu vientuļu vakara stundu, izkliedētu garlaicību, atrastu sapratēju. Draudzība ir dvēseļu mijiedarbības skaistākais, vārīgākais, rūpīgi kopjamais zieds, kas, ja tam nepievērš pietiekami vērības, nonīkuļo un nokalst, vēl iekām pilnīgi uzziedējis. Ir vārdi, kas satur indi, un drausmi ir, ka izrunāto vārdu nevar paņemt atpakaļ. Kā indīga bulta tas reizēm aizķeras dvēselē un aizdzen to bojā. Bet ir arī vārdi, kuros apslēpts burvju spēks. No viena maza vārda nonīkusi dvēsele var atspirgt, atjaunoties, – sākt ziedēt visiem pavasara ziediem reizē.
Tu pacietīgi izturi arī tās drauga īpašības, kas, ja ir citiem, tevi pilda ar īgnumu. Draugs ir nevis labu īpašību katalogs, bet dzīvs cilvēks, kura negatīvās īpašības tu tikpat labi pazīsti kā pozitīvās, nesaslejoties pret tām.
Ja draugs no tevis aiziet tādēļ, ka tu žāvājoties muti neaizklāj ar roku, tad neskumsti par to. Kā ir malu mednieki, tā ir malu draugi, kas tver tikai tavas būtības ārējās malas. Ar tiem jauki pakavēties vienu otru stundu, bet dvēseli viņi nebagātina, ziemas vidū nespēj ienest pavasari, pusnaktī neaizdedzina gaismu.

Absolūts patiesīgums tikai tur, kur ir divi cilvēki: akmenim nevar atvērt dvēseli, tāpat to nevar mikroskopam vai skujamam spogulim; to var tikai dzīvam cilvēkam, kas spēj gaišdzirdīgi uzklausīt, kas zina, ka sirds ceļi, kas ieplūst Dievā, ir nevienādi kā zvaigžņu gaitas, kuras nav iespējams patvaļīgi pārbīdīt.