TikaiNesakiNevienam.lv


Viktors Igo

Victor Hugo



Viktors Igo par mīlestību

Nespēdams no tā nekādi atbrīvoties, vienmēr dzirdēdams tavu dziesmu dūcam ausīs, vienmēr redzēdams tavas kājas dejojam uz lūgšanu grāmatas, miegā aizvien juzdams, kā tava miesa pieskaras manējai, es vēlējos tevi atkal redzēt, pieskarties tev, zināt, kas tu esi, pārliecināties, vai tu atbilsti tam ideālajam tēlam, kāds man par tevi iespiedies atmiņā, bet varbūt arī tādēļ, lai, redzot īstenību, drupu drupās sabruktu mans sapnis. Lai būtu kā būdams, es cerēju, ka jaunais iespaids izkliedēs pirmo, jo šis pirmais man bija kļuvis nepanesams. Es tevi meklēju. Es ieraudzīju tevi. Ak, posts! Kad biju tevi redzējis pāris reižu, man gribējās tevi redzēt tūkstošiem reižu, es gribēju tevi redzēt vienmēr.



Viktors Igo par mīlestību

Taču viskvēlāk Kvazimodo savā dzimtajā katedrālē mīlēja zvanus, tie atmodināja viņa dvēseli, lika izplest kroplos spārnus, tik nožēlojami sasaistītus šaurajā alā, un dažbrīd darīja viņu laimīgu. Kvazimodo tos mīlēja un glāstīja, sarunājās ar tiem, saprata tos. Viņš pret visiem zvaniem izturējās ar sirsnību – no vidējā, smailā tornīša vismazākajiem zvaniem līdz pašam portāla lielajam zvanam. Vidējais zvanu tornītis un abi blakus zvanu torņi Kvazimodo likās trīs lieli būri, kurā iesprostoti putni, viņa paša uzaudzēti, dziedāja viņam vienīgajam. Taču tieši tie zvani padarīja Kvazimodo kurlu, bet mātes bieži vien mīl stiprāk tos bērnus, kuri tās visvairāk sāpinājuši.



Viktors Igo par cilvēku un vērtībām

Jaunākais brālītis, šis bez mātes un tēva palikušais mazais bērniņš, kas tik pēkšņi kā no debesīm bija iekritis Kloda rokās, viņu pilnīgi pārvērta. Viņš pēkšņi atjauta, ka pasaulē pastāv vēl kaut kas cits bez Sorbonas zinātniskajām teorijām un Homēra vārsmām, ka cilvēks alkst sirsnības, ka dzīve bez maiguma un mīlestības ir tikai čīkstošs mehānisms.



Viktors Igo par draudzību
  • Vai jūs zināt, kas ir draudzība?
  • Tas nozīmē būt brālim un māsai, būt divām dvēselēm, kas saskaras, nesaplūstot kopā, būt vienas rokas diviem pirkstiem.


Viktors Igo par dzīvi un laimi

Dzīve ir dekorācija ar ļoti maz izmantojamiem rekvizītiem. Laime ir veca, tikai no vienas puses apkrāsota kulise.



Viktors Igo par laimi un raizēm

Katrai dienai ir sava liela sāpe vai sava maza raizīte. Vakar jūs trīcējāt par kāda jums dārga cilvēka veselību, šodien jūs baiļojaties pats par savu; rīt tas būs nemiers naudas dēļ, parīt apmelotāja ķengāšanās, aizparīt – kāda drauga nelaime; pēc tam – slikts laiks, tad kāda saplēsta vai nozaudēta lieta, vēlāk – kāda izprieca, ko jums pārmetīs jūsu sirdsapziņa un mugurkauls; kādu citu reizi – valsts lietu stāvoklis. Nemaz nerunājot par sirdssāpēm. Un tā bez gala. Dažs mākonis izklīst, dažs tikai maina savu apveidu. No simt dienām labi ja viena būs pilna prieka un saules. Bet jūs taču piederat pie tiem nedaudzajiem, kuriem ir laime.



Viktors Igo par jūtām

Tas, kas saka “gaisma”, nemaz nesaka “prieks”. Ciešanas ir arī gaismā: tās pārmērība sadedzina. Liesma ir spārnu ienaidniece. Degt, nepārtraucot lidojumu, – tas ir brīnums, kādu iespēj tikai ģēnijs. Kad jūs izzināsit un kad jūs mīlēsit – jūs cietīsit vēl vairāk. Diena dzimst asarās. Gaismas apmirdzētie raud, kaut vai par tiem, kas mīt tumsā.





atbalstīt projektu



atbalstītāju tops:

Kristīne Jansone
Zane Andersone
Jānis Bērziņš


mēneša jubilāri