tikainesakinevienam.lv

Viktors Igo (Victor Hugo)


Viktors Igo (dzimis 1802. gada 26. februārī Bezansonā, miris 1885. gada 22. maijā) bija franču romantisma rakstnieks. Igo darbojās arī dzejā, dramaturģijā un publicistikā. Iespējams, franču kultūrā augstāk tiek vērtēta Igo dzeja un dramaturģija, tomēr pārējā pasaulē viņš pazīstams kā romānu autors, no kuriem pazīstamākie ir “Parīzes Dievmātes katedrāle” (Notre-Dame de Paris, 1831), “Nožēlojamie” (Les Misérables, 1862), “Cilvēks, kas smejas” (L’Homme qui rit, 1869) autors.




Viktors Igo par dzīvi un laimi


Dzīve ir dekorācija ar ļoti maz izmantojamiem rekvizītiem. Laime ir veca, tikai no vienas puses apkrāsota kulise.

Viktors Igo par laimi un raizēm


Katrai dienai ir sava liela sāpe vai sava maza raizīte. Vakar jūs trīcējāt par kāda jums dārga cilvēka veselību, šodien jūs baiļojaties pats par savu; rīt tas būs nemiers naudas dēļ, parīt apmelotāja ķengāšanās, aizparīt – kāda drauga nelaime; pēc tam – slikts laiks, tad kāda saplēsta vai nozaudēta lieta, vēlāk – kāda izprieca, ko jums pārmetīs jūsu sirdsapziņa un mugurkauls; kādu citu reizi – valsts lietu stāvoklis. Nemaz nerunājot par sirdssāpēm. Un tā bez gala. Dažs mākonis izklīst, dažs tikai maina savu apveidu. No simt dienām labi ja viena būs pilna prieka un saules. Bet jūs taču piederat pie tiem nedaudzajiem, kuriem ir laime.

Viktors Igo par jūtām


Tas, kas saka “gaisma”, nemaz nesaka “prieks”. Ciešanas ir arī gaismā: tās pārmērība sadedzina. Liesma ir spārnu ienaidniece. Degt, nepārtraucot lidojumu, – tas ir brīnums, kādu iespēj tikai ģēnijs. Kad jūs izzināsit un kad jūs mīlēsit – jūs cietīsit vēl vairāk. Diena dzimst asarās. Gaismas apmirdzētie raud, kaut vai par tiem, kas mīt tumsā.

Viktors Igo par mīlestību


Mīlestība ir daļa no pašas dvēseles. Tai piemīt tāda pati daba. Tāpat kā dvēsele tā ir dievišķa dzirkstele, tāpat kā dvēsele tā ir neiedragājama, nedalāma, neiznīcināma. Tā ir uguns, kas atrodas mūsos, tā ir nemirstīga un bezgalīga, to nekas nevar ierobežot un nekas nevar izdzēst. To jūt degam līdz pat kaulu smadzenēm, un to redz starojam līdz pat debesu dzīlēm.

Viktors Igo par dzīvi un vientulību


Pati dzīve, nelaime, vientulība, pamestība, nabadzība ir kaujas lauki ar saviem varoņiem, kas, lai gan nevienam nezināmi, nereti ir dižāki par slavenībām.

Viktors Igo par kļūdām


Lielas muļķības bieži rodas tāpat, kā veidojas resnas virves, kurās savīti daudzi tievi pavedieni. Sadaliet tauvu pavedienu pa pavedienam, aplūkojiet atsevišķi visus sīkos, noteicošos cēloņus, un jūs atzīsiet, ka tie visi ir niecīgi, un izsauksieties: „Tik vien!” Savijiet, sagrieziet tos kopā – un radīsies kaut kas milzīgs.

Viktors Igo par iedomām


Ir brīži, kad nejauki minējumi ielenc mūs kā trakojošs raganu bars un ar varu ielaužas mūsu smadzenēs. Kad ir runa par cilvēkiem, ko mēs mīlam, mūsu piesardzība izdomā visneprātīgākās briesmas.

Viktors Igo par dzimteni


Kamēr staigājam pa mūsu dzimto zemi, mēs domājam, ka šīs ielas mums vienaldzīgas, ka šie logi, jumti un durvis mums neko nenozīmē, ka šie mūri mums ir sveši, ka šie koki ir gluži parasti koki, ka šīs mājas, kurās mēs neieejam, mums nav vajadzīgas, ka šis bruģis, pa kuru soļojam, ir tikai akmeņi. Vēlāk, kad tur vairs neesam, mēs apjaušam, ka šīs ielas mums ir dārgas, ka mums trūkst šo jumtu, šo logu un durvju, ka šie mūri mums ir nepieciešami, ka šos kokus esam iemīļojuši, ka šīs mājas, kurās neiegājām, domās esam apmeklējuši ik dienas, un ka šais bruģakmeņos ir palikusi daļa no mums pašiem, no mūsu sirds un asinīm.



atbalstīt projektu